Vokāli simfoniskā mūzika Dziesmu svētkos 4
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku vokāli simfoniskās mūzikas koncerts notika 2023. gada 4. jūlijā Latvijas Nacionālajā operā. Svētku nedēļā bija vēl citi vērtīgi kultūras pasākumi, tādēļ jāpriecājas, ka publiku atrada arī Ukrainas Nacionālais akadēmiskais vīru un zēnu koris “Dudaryk”, arī festivāla “Rīgas ritmi” džeza mākslinieki; taču operas nams, bez šaubām, 4. jūlijā bija klausītāju piepildīts. Kādas būtu atšķirības no garīgās mūzikas koncerta Rīgas Domā? Vispirms par pozitīvo – pretstatā Doma katedrālei operas akustikā varēja lieliski dzirdēt un saprast solistu izdziedātos vārdus (tas attiecas arī uz aktrises Ineses Kučinskas dalību); ideja par to, ka visas programmas garumā uzstājas Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un mainās diriģenti, bija nepārprotami veiksmīga; trāpīgu un skaistu iespaidu atstāja koncerta scenogrāfija, tā vizuālais veidols. Kādas bija jau iepriekšnoteiktās problēmas un neveiksmes? Pretstatā kompaktajai garīgās mūzikas programmai vokāli simfoniskās mūzikas koncerts ilga trīsarpus stundas un vēl nedaudz; tā hronometrāžu lielā vairumā aizpildīja darbi, kas savulaik Dziesmu svētkos tika pirmatskaņoti, un vēstures arhīvos šīm partitūrām arī bija jāpaliek; mūzikas stilistikā ar atsevišķiem izņēmumiem valdošais vispārējais postromantisms it īpaši programmas otrajā daļā tā vien vedināja uz vieglu vakara snaudienu (un tā bija pirmā līdzība ar tikpat šaubīgo vokāli simfonisko programmu 2008. gada svētkos); nopietniem simfoniskās mūzikas koncertiem operas akustika ir un paliek nepiemērota.
Šķiet, ka nepieciešamību klausītājus kaut kā uzturēt nomodā apzinājās arī programmas veidotāji, jo ne jau velti diviem darbiem tika piesaistīta dūdu un bungu grupa “Auļi” – Uģa Prauliņa “Šūpuļdziesmai” (koncerta mākslinieciskā vadītāja Aināra Rubiķa pārraudzībā) un Zigmara Liepiņa vokālsimfoniskās poēmas “Dziedot dzimu, dziedot augu” četrdaļu izlasei (Jāņa Liepiņa lasījumā). Efekts bija krāšņs, taču instrumentālistu iesaiste, Latvijas Radio kora un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” dziedājums un diriģenta žesta precizitāte vienalga nenoslēpa to, ka Prauliņa opuss (starp citu, vienīgais jaundarbs visā programmā) neko nepievieno klāt viņa iepriekšējo partitūru folkloriskajai izteiksmei, bet 2008. gada Dziesmu svētkiem rakstītais Liepiņa darbs uztverams kā kārtējā atlūza no Māras Zālītes kompilētā tautas eposa ar dažādu komponistu iesaisti (būtībā te vajadzēja apstāties jau 2003. gadā pie Jāņa Lūsēna “Mistērijas par sapni un mīlestību”).
No iepriekšminētās 2008. gada programmas repertuārā atkal parādījās Artura Maskata “Capriccio” obojai un stīgu orķestrim, no 2018. gadā uzvestā Jura Karlsona baleta “Antonija #Silmači” – trijdaļu svīta. Par kvalitatīvām interpretācijām jānosauc gan Gunta Kuzmas lasījums, gan obojista Pētera Endzeļa un diriģenta Andra Vecumnieka veikums, taču atkal jautājums – kādēļ tieši šie opusi? Arturam Maskatam un Jurim Karlsonam ir arī citi, daudz spilgtāki un oriģinālāki darbi, kur izvēle arī būtu daudz plašāka par regulāri atskaņotajām Maskata “Tango” vai Karlsona baleta “Sidraba šķidrauts” lappusēm. Turpretī Aināra Rubiķa vadībā un solistu Viktorijas Pakalnieces, Riharda Millera, Jura Jopes dziedājumā vēl skanēja svīta no Imanta Kalniņa operas “Matīss, kausu bajārs”. Ļoti jauki, it īpaši tādēļ, ka ārpus Liepājas šī mūzika nav dzirdēta, bet, no otras puses, varbūt Liepājā šai operai arī vajadzēja palikt. Starp citu, pašas pirmās paaudzes klasiķiem neklājās labāk. Jāzepa Vītola kantātē “Dziesma” (diriģents Viesturs Gailis) bija grūtības ar priekšnesuma saliedējumu (toties cildinoši vārdi jāvelta solistei Ingai Šļubovskai), bet Andreja Jurjāna “Latvju vispārīgo Dziesmu svētku maršs” (diriģents Aleksandrs Viļumanis) skanēja programmas beigu daļā, kad visi jau bija paguruši. Konkrētās Vītola un Jurjāna partitūras parasti glabājas dziļos bibliotēku arhīvos, un tāda arī būtu pareizā lietu kārtība.
Kādas tam visam pa vidu bija programmas veiksmes? Vispirms ar lielu prieku jāpiemin Jēkaba Jančevska 2018. gada opusa “Spārni, lielums un spēks” otrās un trešās daļas izteiksmīgā mūzikas valoda, kolorītie kora un orķestra salikumi un meistarīgi veidotā dramaturģiskā arhitektonika – šādām kvalitātēm atbilstošā Aivja Gretera sniegumā. Otrkārt, klasiķu veikuma spožāko, saistošāko, instrumentācijas niansēs un emociju gammā piepildītāko mūzikas daļu reprezentēja Jāņa Mediņa cikls “Piecas latviešu tautasdziesmas” (soliste Inga Kalna un diriģents Mārtiņš Ozoliņš), Ādolfa Skultes “Uvertīra” (Imanta Rešņa vadībā), Lūcijas Garūtas klavierkoncerta fināls (solists Reinis Zariņš un diriģents Atvars Lakstīgala) – katrreiz uzrunājošās, kontrastainās, noslīpētās interpretācijās. Un, protams, diriģents Andris Poga un ansamblis “Perpetuum Ritmico” nodrošināja gaidītos panākumus Tālivalža Ķeniņa visnotaļ laikmetīgajam un spriegajam koncertam sitaminstrumentiem – atliek vien piebilst, ka īsinātās versijas vietā šī partitūra varēja skanēt arī pilnībā, ja vien programmai būtu bijusi saprātīgāka repertuāra izvēle, un līdztekus šim no 2018. gada svētkiem pārmantotajam opusam Ķeniņa daiļradē rodami arī daudzi citi varbūt pat vienkāršāk atskaņojami meistardarbi.
Noslēgumā pāris jautājumu. No kurienes dīvainais priekšstats, ka latviešu mūzika beidzas ar Jēkabu Jančevski, un kādēļ Dziesmu svētku vokāli simfoniskās mūzikas koncertā nebija pārstāvēts neviens gados jauns komponists – alfabētiskā secībā no Aleksandra Avrameca līdz Annijai Annai Zariņai? Kur palika gados vecāko avangarda autoru – Mārtiņa Viļuma, Gustava Fridrihsona, Santas Ratnieces – darbi? Vai patiešām nevienam neienāca prātā, ka konvencionāli lirisko atmosfēru varēja kliedēt arī kāds Ģederta Ramana, Marģera Zariņa vai Jāzepa Lipšāna opuss? Visbeidzot, atgriežoties pie Lūcijas Garūtas klavierkoncerta, – kad to beidzot diriģēs Andris Nelsons, Klauss Mekele vai Tarmo Peltokoski?
PUBLICITĀTES FOTO
Ideja par to, ka visas programmas garumā uzstājas Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un mainās diriģenti, bija nepārprotami veiksmīga.
