– Jūs ilglaicīgi esat sekojis līdzi Vācijas politiskajām norisēm, atvērāt tur “UPB” meitas uzņēmumu. Ko esat ievērojis pēc Ķelnes notikumiem? 10
– Ir divas svarīgas lietas, raksturojot stāvokli, pirms bēgļi sāka kustēties masveidā uz Eiropu, īpaši jau Vācijas virzienā. Agrākās varas bija izskaitļojušas – lai noturētu Vācijas konkurētspēju, ik gadu nepieciešama līdz 600 000 migrantu ieplūdināšana vācu ekonomikā. Nodrošinot paaudžu nomaiņu, papildu darbarokas. Labi integrējās baltieši, poļi, tāpēc vācu sabiedrība pakāpeniski orientējās uz augstākām pieļaujamām migrācijas formām. Turklāt Merkeles kundze vienmēr ļoti emocionāli reaģējusi uz pasaules satricinājumiem. Pec Fukušimas kodolavārijas Vācija strauji par 180 grādiem pavērsa enerģijas politiku, izslēdzot AES no aprites, radot būtiskas turbulences energopolitikas stratēģijā. Stimulēja alternatīvās enerģijas, kas šobrīd izrādās pārmaksātas.
– Bet šoreiz – skumjais attēls ar Turcijas krastā noslīkušo puisēnu?
– Tas bija emocionālais faktors, kas Merkelei ar viņas autoritāti, novērtētai kā ietekmīgākajai sievietei pasaulē, lika pārkāpt pāri ES likumdošanai un pragmatiskus, riska izsvēršanas elementus nostādīt tālu dibenplānā. Viņas teiciens “Mēs to izdarīsim!” kļuva par atslēgas vārdu, kas humānisma dēļ pirmajā brīdī arī vācu sabiedrībā rada atsaucības vilni. Godīgi sakot, pasaule nevarēja nereaģēt uz jauno tautu staigāšanu, bet tika dots pārāk liels atvērtības, zaļās gaismas signāls visiem “staigātājiem”, nevis humānās katastrofās reāli cietušajiem. Tā bija maza daļa, bet uzaicinājuma politika pamudināja iekustēties daudz lielākām cilvēku straumēm. Šobrīd Merkele nokļuvusi lielā izolācijā – pašas partijā, vācu politikā un no kaimiņzemju puses. Iepriekšējās nostājas tiek pārvērtētas, un vienīgi kanclere neatkāpjas, ka bēgļi jāuzņem bez kvotas ierobežojuma.
– Vai tad kundze nav emocionāli satricināta pēc daudzkārtējiem uzbrukumiem sievietēm Jaungada naktī?
– Pēckara posmā Vācija gājusi caur daudzām stadijām savas iekšējās identitātes apspiešanai…
