– Vismaz divi partneri, kas grasās veidot valdību, paziņo, ka Latvija nebūs tik pielaidīga bēgļu jautājumā kā iepriekš. Vai tad ārlietu ministram neradīsies problēmas, ka jāmaina un jāpārstāv cits kurss? 10
– Skatīsim plašāk. Latvijas panākumi Eiropā sasniedzami tikai diskusiju ceļā ar partneriem. Neaizmirsīsim, ka Latvijas ekonomika lielā mērā būvēta uz Eiropas Savienības naudas saņemšanu. Ja mēģināsim mūsu partijām pieņemto sarkano līniju politiku vilkt attiecībās ar ES un pasaules globālās politikas līnijām, tad dabūsim ļoti kārtīgu atsitienu. No šā viedokļa jebkuram premjeram likt sarkanās līnijas un ultimātu prasības no sava redīsu dārziņa perspektīvas viedokļa pretēji Eiropas globālām lietām nav pareizi. Piedalīšanās Briseles politikā ir kā dots pret dotu, kopā dejot tango. Ja negribam dejot tango, bet gribas piecirst ar kāju, tad tas maksās ko vairāk ievērojami lielākās lietās nekā 700 bēgļu uzņemšana. Būtu solidāri piedalīties tik milzīgā Eiropas problēmā, kas piedevām šodien tiek nepareizi risināta. Bet izlikties par beigtiem, ka mūs neskar lielā Eiropas sāpe – nezinu, vai tas nav pārsteidzīgi. It sevišķi, ja ES viss ir sasiets, tostarp mūsu ekonomiskā mazspēja tiek stutēta no Briseles puses ar lielu apjomu donornaudām. Eiropa sāk irt pa vīlēm. Mēs neesam priekšzīmīgāko valstu lokā, bet starp problemātiskajām daudzos parametros. Vai varam noteikt sarkanās līnijas tur, kur vajadzīga sava viedokļa izskaidrošana un kur dividendes jāiemaina iespējami labākā formā, lai nodrošinātu valsts konkurētspēju? Un lai būtu politiskais miers – praktiski vienīgais iespējamais fons investīciju piesaistei, jaunu, labāk apmaksātu darba vietu izveidei. Ja vienlaikus sakrīt bēgļu jautājums, ES izjukšanas draudi, ja joprojām nav kopīgas enerģētikas politikas un nav arī lielas vienotības attiecībā pret Krieviju – ir vesels problēmu komplekss un jūklis –, tad dodoties tanī visā iekšā ar untumu un sarkano līniju metodēm, varam izrādīties lieli ģeopolitiskie zaudētāji.
– Mēs piedalāmies diskusijā, bet ir Višegradas valstu vai Polijas pozīcija un ir Merkeles nostāja bēgļu jautājumā.
– Bet jārīkojas gudri, jo neviens nemīl tos, kas grib iekārtoties uz trim krēsliem reizē. Arī starptautiskā politikā tie, kas maina karogus divreiz dienā, nav ilgdzīvotāji. Esam lielā, sarežģītā situācijā ar Angelas Merkeles, es gribētu teikt, norietošā posma politiku. Viņa veiksmīgi strādājusi starptautiskā politikā, bet vienmēr aizstāvot Vācijas nacionālās intereses. Merkele nav bijusi Eiropas vienotāja pēc principiem, kas izdevīgi Latvijai, – ar vienādu attīstības statusu, daudzmaz vienādu investīciju sadali. Viņas politika ir palīdzējusi veidot asimetrijas starp Eiropas ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem.
