VKKF stipendijas – mazam skaitam ukraiņu. Nepiesakās – tāpēc, ka viņu ir maz, vai tādēļ, ka nezina? 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Aprīļa beigās Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) aizsāka jaunu mērķprogrammu “Radošo stipendiju programma Ukrainas pilsoņiem”, kas izveidota ar mērķi sniegt atbalstu radošā darba veikšanai kultūras nozares personām – tiem kara bēgļiem, Ukrainas pilsoņiem, kuri patvērumu raduši Latvijā.
Stipendijas paredzēts piešķirt deviņās mākslas nozarēs: dizainā un arhitektūrā, filmu mākslā, kultūras mantojumā, literatūrā, mūzikas un dejas mākslā (baletā), starpdisciplinārajos projektos, teātra mākslā (teātris, laikmetīgās dejas un cirks), tradicionālajā kultūrā un vizuālajā mākslā. Mērķprogrammas līdzekļi tiek sadalīti konkursa kārtībā, piešķirot radošai personai vienreizēju radošā darba stipendiju triju mēnešu periodam (600 eiro mēnesī).
VKKF padome šo finansējumu piešķīrusi no 2022. gada budžeta – šobrīd mērķprogrammai iedalītais finansējums ir 41 400 eiro. Līdz jūnija vidum atbalstīti 13 Ukrainas mākslinieku projekti un vēl viens ir dokumentācijas procesā.
Atbalsta 13 projektus
Ierosinājums par stipendijām ukraiņiem nāca no fonda padomes un īpašu jautājumu par programmas lietderību nebija nevienu mirkli, tā “Kultūrzīmēm” pastāstīja VKKF direktors Edgars Vērpe. Saskaņā ar nolikumu konkursā var piedalīties radošas personas – Ukrainas pilsoņi –, kuri kā kara bēgļi raduši patvērumu Latvijā: kuriem ir izsniegta ilgtermiņa vīza ar tiesībām uz nodarbinātību, tie, kuri pēdējos trīs gados radījuši autortiesību vai blakustiesību objektus Autortiesību likuma izpratnē, tie, kuri sadarbojas ar Latvijas kultūras organizāciju.
Līdz jūnija vidum konkursā tika iesniegti 14 projekti, 13 atbalstīti, tikai viens noraidīts, to aicināts iesniegt atkārtoti, kas, pēc fonda pārstāves Ilonas Skujas teiktā, jau izdarīts, un iesniegums tiks izskatīts nākamajā VKKF padomes sēdē.
“Ukrainas mākslinieki darbojas saistībā ar mūsu kultūras biedrībām un nodibinājumiem. Lai pieteiktos uz stipendiju, bija noteikums, ka ir jāsadarbojas ar vietējām organizācijām. Mēs nefinansējam ukraiņus, kas strādā Ukrainā, bet finansējam cilvēkus, kuri kara rezultātā pret savu gribu ir nokļuvuši šeit, darbojas savā profesijā un strādā sadarbībā ar latviešu māksliniekiem. Šī stipendija ir domāta, lai pirmos trīs mēnešus māksliniekiem, kuri ierodas Latvijā, būtu daudzmaz iespējams uzsākt savu radošo darbību,” teica VKKF direktors Edgars Vērpe, piebilstot – cerams, ka pēc šiem pirmajiem mēnešiem viņiem jau būs iespējams iesaistīties parastajos VKKF rīkotajos mērķprogrammu konkursos.
Sarunā ar vienu no radošās stipendijas ieguvējām, mākslinieci Mariju Zeņkovu, noskaidrojās, ka Latvijā varētu būt ap 20 vizuālās mākslas pārstāvju no Ukrainas. Stipendiātu vidū gan ir arī kino, mūzikas un teātra mākslas pārstāvji, tomēr var droši pieņemt, ka starp Latvijā patvērumu radušajiem ukraiņiem kultūras cilvēku varētu būt vairāk un, iespējams, ka viņus nav sasniegusi informācija par VKKF radošajām stipendijām. Pēc aptuveniem aprēķiniem, šai mērķprogrammai vēl ir pieejami 16 000 eiro, tātad ar šim mērķim paredzētajiem finanšu līdzekļiem vēl deviņām radošām personām no Ukrainas varētu palīdzēt iesākt savu mākslas dzīvi Latvijā.
Finansējums – arī regulārajos konkursos
Arī regulāro VKKF projektu konkursā kopumā par 41 600 eiro atbalstīti septiņi ar Ukrainu saistīti kultūras projekti – gan 17. Latvijas Arhitektūras skolu plenērs, kurā meklēs risinājumus un idejas karā izpostīto Ukrainas apdzīvoto vietu atjaunošanai, gan ukraiņu literatūras tulkojumam, gan jauno zinātnieku vasaras skolai “Latvija–Ukraina”: vēstures un kultūras krustpunkti”.
Viens no nozīmīgākajiem projektiem saistībā ar Ukrainas kultūras mantojuma glābšanu būs izstāde “Baroka tēlniecības misticisms: Johans Georgs Pinzels un citi 18. gadsimta Ļvivas meistari’’, kas no 6. jūlija līdz pat augusta beigām būs apskatāma Rundāles pilī.
Kā “Kultūrzīmēm” pastāstīja Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse, šī izstāde no februāra līdz maijam bija skatāma Nacionālajā muzejā Lietuvas Lielhercogistes valdnieku pilī un tagad tā atceļojusi uz Rundāli – Latvijas skatītājam dodot iespēju redzēt unikālos mākslas darbus, un reizē ne mazāk nozīmīgi – rodot Ukrainas kultūras mantojumam īsu patvērumu Rundāles pilī. VKKF atbalsts ir izmantots izstādes transportēšanas un apdrošināšanas izdevumu segšanai.
Pēc augusta, cerams, darbi varēs atgriezties savās mājās Ļvivas Borisa Vozņicka Nacionālajā mākslas galerijā. Laura Lūse teic: “Latvijā būtu grūti piedāvāt ilglaicīgu glabātavu, protams, mēs varētu to risināt, bet pat Latvijas muzejiem nepietiek vietas ideāli aprīkotās krātuvēs, kurās varētu nodrošināt perfektu klimata un mitruma kontroli. Vienīgā ēka, kura to var nodrošināt, ir krātuve Pulka ielā, tā būvēta speciāli muzeja krājumu vajadzībām. Lielākajā daļā Latvijas krātuvju situācija varētu būt līdzīga Ukrainas pagaidu glabātavām un jāņem vērā, ka ceļš no Ļvivas līdz Polijas robežai uzskatāms par nedrošu.
Taisnība, izstāde Rundālē nodrošina Ļvivas mākslas darbu atrašanos drošā vidē salīdzinoši neilgu periodu, bet jāņem vērā, ka jebkurš muzejs vislabāk par saviem mākslas darbiem spēj rūpēties tikai savās mājās, tur, kur tiem jābūt. Turklāt Ukrainā ir nosacījums, ka, katru reizi mākslas darbus izdodot ārpus valsts robežām, tiem pirms nākamās ārvalstu izstādes jāatgriežas savā mājvietā. Šis nosacījums, cik man zināms, joprojām nav mainīts.”
PIEREDZE
“Ārkārtīgi mīlu savu valsti”
Viena no VKKF radošās stipendijas ieguvējām ir ukraiņu māksliniece MARIJA ZEŅKOVA, viņas stipendija paredzēta personālizstādes veidošanai un dalībai Ukrainas–Latvijas mākslinieku izstādē “Karš un miers” Eiropas Savienības mājā. Pirms kara māksliniece bija mācībspēks Mihailo Boičuka Kijivas mākslas un dizaina akadēmijas tēlniecības nodaļā, turklāt vienlaikus ļoti daudz gleznojusi, strādājusi arī monumentālās mākslas specialitātē, piemēram, veidojusi mozaīkas vairākās Kijivas baznīcās, pastāvīgi piedalījusies Ukrainas mākslinieku savienības organizētajās izstādēs gan Ukrainā, gan ārpus tās robežām.
Marta vidū ierodoties Latvijā, māksliniece drīz iesaistījās Latvijas mākslas profesionālajā vidē, jau nepilnu mēnesi pēc ierašanās ar saviem darbiem piedalījās izstādē un vadīja lekciju kursu Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības studentiem. Pagājušajā nedēļā maksliniece, kura ir arī diplomēta mākslas zinātniece, aizsāka nodarbības projektā “Atvērtā darbnīca”, kurā stāsta par ukraiņu mākslu. Šajā projektā arī tiks veidotas mozaīkas pēc pasaulslavenās ukraiņu mākslinieces Marijas Primačenko (1909–1997, viņu mēdz saukt par ukraiņu Pikaso) darbu motīviem. Mozaīkas vēlāk tiks sūtītas uz Ukrainu, uz Marijas Primačenko jaunuzceļamo muzeju – aprīļa beigās gleznotājas muzejmāju iznīcināja Krievijas okupantu karaspēks.
– Kāda būs jūsu personālizstāde, kuru veidojat, pateicoties VKKF radošajai stipendijai?
M. Zeņkova: – Tā stāstīs par mīlestību pret savu zemi un tautu. Izstādē vēlos parādīt labo un dzīvi apliecinošo. Patiesībā tikai kopš kara sākuma sapratu, cik ārkārtīgi mīlu savu valsti. Līdz tam man nebija īsti aktīvas nacionālas pozīcijas, tagad tas ir citādi – ļoti mīlu Ukrainu, ļoti lepojos ar valsti un mūsu cilvēkiem. Varu pat teikt, ka tagad katrs manas dzīves mirklis ir veltīts Ukrainai un mūsu cilvēkiem.
Kara laikā, daudz ko pārdomājot, man kā māksliniecei un cilvēkam apziņa par katra dzīves mirkļa un mīlestības vērtību ir kļuvusi vēl spēcīgāka. Mīlestība, kas izpaužas detaļās – dzimtās ainavas no bērnības, ziedi no vecmāmiņas dārza, ikdienas rūpes, jautras bērnu rotaļas un skaisti cilvēki apkārt – tas viss atspoguļojas gleznās. Pateicoties stipendijai, ļoti priecājos, ka varu turpināt savu radošo profesionālo darbību. Māksla ir liels spēks gan māksliniekam, gan skatītājam.
– Vai bija viegli izpildīt VKKF prasību – norādīt pēdējo trīs gadu mākslas darbus?
– Protams, Latvijā ierados bez darbiem. Atbraucu marta vidū, bet jau 14. aprīlī notika ukraiņu mākslinieku izstāde, kurai biju kuratore un arī dalībniece. Tas, kā man izdevās kļūt par šīs izstādes dalībnieci, ir ļoti aizkustinošs stāsts, jo Latvijā ierados bez gleznošanas piederumiem, bez krāsām, bez darbiem, bez jebkā. Un tad galerijas “Bazar’t” īpašniece “Facebook” ievietoja aicinājumu – ja nu kādam ir liekas, nevajadzīgas krāsas, kuras stāv bez pielietojuma… Vai nevarat palīdzēt?
Kādreiz tā darīju arī pati – nopirku krāsas un tās stāvēja nelietotas, nenoskārstai vajadzībai. Drīz pēc šī aicinājuma pie manis ieradās mākslinieki, veda materiālus… Tas bija tik neticami, līdz asarām aizkustinoši, jo patiesībā šie materiāli taču ir tik dārgi! Latvijas mākslinieki man ziedoja aptuveni 20 audeklus, pindzeles un krāsas. Jau pēc 20 dienām atvērām izstādi “Karš un miers”, kopumā bija izstādīti 80 darbi un tajā piedalījās gan ukraiņu, gan latviešu mākslinieki.
Centos izstādei sagatavot visus audeklus, kurus man bija atveduši, bija sajūta, ka latviešu mākslinieki devuši uzticības kredītu un mans pienākums ir to maksimāli attaisnot. Man tiešām gribējās visus šos audeklus piepildīt, jo ļoti augstu vērtēju palīdzību, ko esmu ieguvusi Latvijā. Kopumā izstādīju 23 darbus. Tas tiešām bija daudz, turklāt tie gleznoti tik neilgā laika posmā. Šie mākslas darbi tad arī kļuva par pamatu manam stipendijas pieteikumam.
– Kur jūs ieguvāt informāciju par VKKF radošajām stipendijām ukraiņu mākslinieku atbalstam?
– Kad ierados Latvijā, daudzi man palīdzēja ar padomu, palīdzēja iekārtoties šodienas dzīvē. Ziņu par stipendijām atsūtīja trīs dažādi cilvēki. Tajā pašā laikā iepazinos arī ar Eiropas Savienības mājas pārstāvi, kura man piedāvāja telpas personālizstādei. Tas liekas brīnumaini – no nekā, teju vienlaikus ieguvu gan stipendiju, gan arī iespēju parādīt publikai, ko par šo stipendiju būšu paveikusi. Saņemot valsts atbalstu, vienmēr ir laba sajūta, turklāt šis ir svešas valsts kultūras fonds. Ir labi, ja māksliniekam ir ideja un top projekts, bet vēl labāk ir, ja paveikto rezultātu iespējams parādīt arī citiem. Tas viss sakrīt tā, ka nemaz nevaru nestrādāt.
Esmu sazinājusies ar aptuveni divdesmit ukraiņu māksliniekiem, kuri Latvijā atraduši pagaidu mājas. Jūlija sākumā atvērsim jaunu ukraiņu mākslinieku izstādi, tajā piedalīsies 17 mākslinieces. Cenšos visiem palīdzēt – gan kārtot dokumentāciju, gan iepazīties ar latviešu māksliniekiem – gluži kā to sākumā palīdzēja arī man pašai. Ir tik grūti iesākt dzīvi svešā valstī, īpaši, ja nav pat materiālu, lai varētu strādāt savā profesijā. Ja esi mākslinieks, tas ir vēl grūtāk, māksla ir tik trausla sfēra, turklāt esam bēgļi nestabilā dzīves pozīcijā, var viegli nobīties un pat nemēģināt neko darīt.
UZZIŅA
Kopējos VKKF konkursos atbalstītie projekti, kuri saistīti ar Ukrainu:
17. Latvijas Arhitektūras skolu plenērs – karā izpostīto Ukrainas apdzīvoto vietu atjaunošana.
Ukrainas kultūras mantojuma glābšana: izstādes „Baroka tēlniecības misticisms: Johans Georgs Pinzels un citi 18. gs. Ļvivas meistari” atvešana uz Rundāles pils muzeju.
Ukraiņu–latviešu festivāls “Dzeja bez robežām”.
Ukraiņu rakstnieka Stanislava Asejeva grāmatas tulkojums latviešu valodā.
Starptautiskā starpdisciplinārā jauno zinātnieku vasaras skola “Latvija–Ukraina: vēstures un kultūras krustpunkti”.
Ukraiņu tradicionālā dziedāšana ar Viru Ibrjamovu-Sivorakšu.
Atbalsts fonda “Mākslai vajag telpu” veidotajām gleznošanas nodarbībām bēgļiem no Ukrainas.
VKKF radošās stipendijas līdz šim saņēmuši:
Marina Nazarenko: dokumentālās filmas veidošanai “Sievietes bez vīriešiem” – par Ukrainas sievietēm bēglēm un viņu dzīvi Latvijā.
Jevhenija Čikmarenko: tekstilmākslas darbu dizaina radīšanai.
Marija Zeņkova: mākslas personālizstādes veidošanai un dalībai Ukrainas–Latvijas mākslinieku izstādē “Karš un miers” Eiropas Savienības mājā.
Katerina Parfjirieva: Ukrainas iedzīvotāju kara pieredzes stāstu materiālu apkopošanai un dramatizējuma veidošanai.
Svetlana Peršinskaja: vokālā pedagoga un kormeistara darbībai jauktajā korī “Ventspils”.
Ksenija Halčenko: īsfilmu “Putekļu sūcēju pārdevējs” un “Nabassaite” aktieru kino grima veidošanai.
Darja Leleko: Ukrainas tautasdziesmu koncertprogrammas un ierakstu radīšanai Ukrainas nacionālā mūzikas instrumenta – banduras – izpildījumā.
Pianists Arturs Nikulins: Latvijas komponistu skaņdarbu koncertprogrammas iestudēšanai.
Andrijs Kislovs: linogriezumu grafisko sižetu sērijas “Momenti” veidošanai.
Svitlana Kara: dalībai Latvijas leļļu animācijas mākslinieku meistarklasēs.
Tetiana Ibraimova: multimediālā iestudējuma “Voice of mothers” materiālu apkopošanai un scenārija izstrādei.
Timurs Ibraimovs: lekciju cikla “Filmu producēšana, aktiermākslas tehnoloģijas” veidošanai.
Anna Labuta: vokālās mūzikas koncertprogrammas “Angiol di pace” iestudēšanai.
Avots: VKKF
