Valsts Kultūrkapitāla fonda neatkarība finansēšanā atjaunota. Kas tālāk? 2
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
2022. būs pirmais gads, kad Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) atsāks strādāt ar neatkarīgo finansēšanas modeli no iezīmētajiem nodokļiem, ko 2004. gadā tam atņēma Einara Repšes vadītā valdība. Fonda darbībai paredzēts novirzīt 3% no alkohola akcīzes nodokļa, 2% no tabakas akcīzes nodokļa, 1,37% no izložu nodokļa un 2,21% no azartspēļu nodokļa attiecīgā gada plānotajiem ieņēmumiem. Ministrs Nauris Puntulis jau ir teicis, ka būtu jāpanāk vismaz 50% likme no azartspēlēm un izlozēm.
Praksē tas nozīmē lielāku neatkarību – vismaz teorētiski fonda finansējums vairs nebūs atkarīgs no politiskiem lēmumiem kā, piemēram, 2008. gadā, kad finansējums VKKF saruka par 74%, bet kultūrai kopumā – par 43%. Protams, izskanējis arguments, kas negatīvi vērtē situāciju, kad kultūras radošā procesa finansējums ir atkarīgs no cilvēku aizraušanās apjoma ar negatīvajām nodarbēm.
Līdzīgus pārmetumus Latvijas Kultūras fonds saņēma arī starpkaru laikā, tomēr tas netraucēja šo modeli samērā veiksmīgi piemērot. Ja par mūsdienām, tad nevar nepamanīt, ka fonda finansējuma pieaugums notiks ļoti pakāpeniski – nākamajā gadā tas veido apmēram trīs miljonus eiro – un ka procentuālais atskaitījums no nodokļiem ir mazāks, nekā bija 2004. gadā un mazāks nekā šodien Igaunijā.
Kas reāli mainīsies VKKF darbībā līdz ar finansēšanas modeļa maiņu, un kā tas ietekmēs VKKF statusu kā lielākajam kultūras radošā procesa finansētājam?
Lai diskutētu par šiem jautājumiem, “Kultūrzīmju” organizētajā attālinātajā diskusijā satikās VKKF padomes priekšsēdētāja un Teātra nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja ZANE KREICBERGA, kultūras ministra Naura Puntuļa padomnieks kultūrpolitikas jautājumos un iepriekšējais VKKF padomes priekšsēdētājs VALTS ERNŠTREITS, VKKF direktors EDGARS VĒRPE un Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs HARALDS MATULIS.
A. Bormane: – Pēdējie divi gadi VKKF pagājuši, aktīvi dalot kovidnaudu. Ko šī papildu funkcija nozīmēja pašam fondam?
E. Vērpe: – Kovida atbalsta nauda (vairāk nekā 13 milj. eiro. – A. B.) šogad bija par lielāku summu nekā mūsu budžets (11,2 milj. – A. B.). Par to, vai atkal būs vajadzīgs kāds lokdauns, lems valdība, tomēr, kaut ko verot ciet, jums uzreiz ir jādomā, kā pabarot tos, kas šajā nozarē strādā.
Mēs uzņēmāmies šīs kovidnaudas sadalīt, jo esam nozarē vienīgā specializētā iestāde, kura ar to nodarbojas. Bet neteikšu, ka mums tas nāca ļoti viegli, jo tas ir dubults darbs, kas diemžēl netiek dubultā apmaksāts. Līdz ar to tiešām strādājām kārtīgas pārslodzes apstākļos.
Kur garantija nākamajam pieaugumam?
– Un tagad – par paša fonda 2022. gada finansējumu. Vai ar nākamā gada budžetu, kurā būs nākusi klāt viena trešdaļa, var pārliecinoši apgalvot, ka VKKF kapacitāte būs redzami palielinājusies? Jāņem vērā, ka VKKF darbībai paredzēts novirzīt tādus atskaitījumus no nodokļiem, kas ir krietni mazāki nekā kaimiņos Igaunijā un arī mazāki nekā tālajā 2004. gadā.
E. Vērpe: – VKKF kopējais budžets 2022. gadā būs 12 608 191 eiro, konkrētais pieaugums ir 1 399 151 eiro. Mēs noteikti gribētu vairāk, jo, ja stāsts ir par jauno finansēšanas modeli no iezīmētajiem nodokļiem kā par principu, tad par to visur runājam jau kopš 2004. gada.
Ir jābūt šim neatkarīgajam finansējumam, bet tam ir jābūt arī pietiekamā apmērā. Kur ir problēma? Tā, ka esam saņēmuši šo neatkarīgo finansējumu no nodokļiem, bet daudz mazāku nekā fonda dibināšanas laikā. Tad tas bija 3% no alkohola akcīzes, 3% no tabakas akcīzes, 50% no izložu un azartspēļu nodokļa attiecīgajā gadā plānotajiem ieņēmumiem. Tā ir galvenā problēma, kādēļ VKKF finansējums šobrīd faktiski ir palielināts tikai par 12%.
V. Ernštreits: – Šis ir pirmais solis, kad VKKF atgriežas pie iepriekšējā finansēšanas modeļa. Tas jau ir ļoti liels solis ne tikai tāpēc, ka ir (budžeta līdzekļu) palielinājums, bet arī tādēļ, ka, pat saglabājot esošo situāciju un palielinoties inflācijai nākamajos gados, VKKF budžets nestagnēs, tas kaut kādā veidā, bet mēģinās augt līdzi.
– Bet kur tam ir garantija? Kā zinām, arī uzrakstītiem solījumiem mūsdienās nav nekādas nozīmes.
– Patēriņa cenas ies uz augšu, un arī nodokļu ieņēmumi palielināsies. Fonda budžets nav vairs piesaistīts konkrētam skaitlim, bet gan nodokļiem, kas ir dinamiski saistīti ar to, kas notiek sabiedrībā un ekonomikā.
Bet tas, ko iezīmēja Edgars, ir ļoti būtiski – tas ir tikai pirmais solis, un ir jāturpina strādāt pie tā, lai atgrieztos pie pilna finansēšanas modeļa, kāds bija, kad fondu izveidoja. Un tad jau mēs runātu nevis par 12% pieaugumu, bet gan, pēc dažiem aprēķiniem, VKKF budžetam būtu jātrīskāršojas. Tad jau mēs pietuvotos tam kultūras finansēšanas procesam, kā caur fondiem to īsteno Lietuvā un Igaunijā. Tādam šim finansējumam vajadzētu būt.
Z. Kreicberga: – Varu pievienoties iepriekšteiktajam – ir jāstrādā tālāk, lai fonda budžets pieaugtu, jo nav jau noslēpums, ka visas izmaksas palielinās. Ja runa ir par 12% pieaugumu, tad daļu no tā 2022. gadā noēdīs pieaugošās projektu izmaksas. Protams, nevaram noliegt, ka arī šāds pieaugums ir ieguvums, tomēr, strādājot pie nākamā gada budžeta, viena no mūsu prioritātēm ir palielināt tieši regulāro konkursu finansējumu.
Ir dažādas mērķprogrammas, kas arī darbojas, pateicoties šim finansējumam, tomēr galvenais iztrūkums ir tajā, ka nav iespēja atbalstīt patiešām labus projektus, jo reizēm pietrūkst finansējuma. Ņemot vērā, kā top šis finansējums – ir administratīvās, mērķprogrammu un regulāro projektu konkursu izmaksas –, tad šajā ietvarā regulāro projektu konkursu finansējumu ir izdevies palielināt par 18%.
E. Vērpe: – No aptuveni 1,4 miljoniem eiro lielākā daļa aiziet tieši konkursu finansējuma palielināšanai. Tā ir arī mūsu darbība. Jūs jautājāt – ko garantē piesaiste akcīzes nodoklim? Latvijā akcīzes nodoklis alkoholam, tabakai utt. ir zemāks nekā Eiropā un tam noteikti būs tendence augt. Mums un arī igauņiem un lietuviešiem pārmet, ka ar šiem nodokļiem nedrīkst saistīt finansējumu kultūrai, ka tas ir slikti. Tie, manuprāt, ir tādi populistu uzbraucieni, jo, ja šie pārmetēji cīnās pret alkoholu un smēķēšanu, tad vajadzētu cīnīties tieši pret tiem, jo kultūra lieto šo kaitīgo ieradumu naudu.
Jēga, kāpēc 1928. gadā Latvijas valdība nolēma, ka tieši procenti no alkohola un tabakas akcīzes ir ieguldāmi kultūras atjaunotnē, bija tieši ar tādu mērķi – jo vairāk Latvijā būs kultūras, jo mazāk latvieši dzers un vairāk lietos kultūru, jo tas ir jādara skaidrā prātā. Tie ir tādi svari, un problēma ir tikai tā, ka mēs uz tiem uzliekam pārāk mazu daļu akcīzes nodokļa.
H. Matulis: – Finansējums no iezīmētajiem nodokļiem ir arī nozīmīgs ideoloģisks sasniegums – pēc 17 gadus ilgas cīņas. Pārmaiņas valsts institūcijās, likumos noris ļoti lēni. No tā arī otra morāle: ja tev kāds kaut ko grib atņemt, tad visiem spēkiem jācīnās tam pretī – jo arī sliktas pārmaiņas ieviest ir grūti. Jo pastāv šī birokrātijas inerce.
Tas, kas tieši pēdējā gada laikā ir nācis klāt – tieši sakarā ar “KultūrElpu” (VKKF mērķprogramma. – A. B.) –, ir pastiprināta publicitāte. Es domāju, ka kultūras nozarē visi zina, kas ir Kultūrkapitāla fonds, bet tie, kas atrodas ārpusē, vai nu nezina, vai arī viņiem ir fragmentārs viedoklis. Politisko cīņu par kultūras finansējumu ir vieglāk vest, ja lēmumu pieņēmēji ir pozitīvi vai vismaz neitrāli noskaņoti. Publicitātes veicināšana arī ir ilgtermiņa process, pie kura tagad ar finansējuma pieaugumu ir jāstrādā.
Pie samērā nelielā finansējuma kāpuma 2022. gadā, manuprāt, būtiskāk būtu koncentrēties uz tā palielināšanu regulārajiem konkursiem un ilgi pastāvošajām mērķprogrammām. Pretējā gadījumā ir risks, ka papildu finansējums it kā ir, bet saņēmēji to nepamanīs.
Un vēl lieta, kas kovida kontekstā ļoti jāņem vērā, – līdz ar kovidnaudām ļoti palielinājies arī saņēmēju loks. Ne tikai esošie saņēmēji saņēma vairāk, bet arī parādījās veselas jaunas grupas, un tas nozīmē, ka uz esošo finansējuma pieaugumu būs arī lielāka konkurence.
Es vairāk domāju par psiholoģisko sajūtu, kāda ir, ja cilvēks ir vienreiz jau aizgājis uz VKKF un saņēmis savus 1800 eiro nodarbinātības stipendijā, tad viņš nākamgad nāks pieteikties atkal, sagaidot ko līdzīgu. Viņam tā starpība, ka tā bija kovida ārkārtas nauda, bet šī – VKKF konkursu nauda ar stingrākiem noteikumiem, varbūt nav tik skaidra. To mēs vēl redzēsim.
VKKF darbības pārklājums – Rīgā un visā Latvijā
– Kāda ir situācija ar fonda darbības pārklājumu visā Latvijā? Es saprotu, ka kultūras pieejamība ir liela pilsētās, atsevišķās vietās, arī reģionu centros, tomēr ir arī vietas, kur cilvēkam vienīgais kultūras avots ir publiskā bibliotēka, ja vien tā ir saglabājusies. Igaunijas Kultūrkapitāla fondam ir vietējās filiāles.
E. Vērpe: – Ja mēs šobrīd runājam par kultūras pieejamību, tad visvairāk tā ir ierobežota Rīgā. Latvijas reģionos ir koncertzāles, Rīgā nav, izstāžu zāles reģionos ir vairāk, Rīgā ar vizuālo mākslu ir pilnīga katastrofa. Ja domā, kur var izstādīt darbus, tad tas ir tikai lielais Latvijas Nacionālais mākslas muzejs vai kāda maza galerija, tāpēc šobrīd runāt, ka reģionos nav pieejama kultūra, ir absolūti garām, jo mēs jau 15 un pat vairāk gadu esam strādājuši pie tā, lai reģioniem būtu pieejams dažāda veida finansējums.
Tiek finansētas ne tikai Kurzemes, Vidzemes un Latgales reģionālās programmas, kur arī atkarībā no pieprasījuma situācija ar finansējumu ir labāka nekā pašā Kultūrkapitāla fondā. Tajā pašā laikā tiek finansētas arī profesionālās mākslas un mūzikas programmas reģionu centros. Līdz ar to, cik pats esmu redzējis, reģionos, piemēram, Cēsu mākslas festivālā, ir profesionāli izveidotas ļoti labas izstāžu vietas, viss notiek. Rīgā tas pats “Survival Kit” notiek pamestās mājās. Normālas izstāžu zāles Rīgā vispār nav, “Arsenāls” ir aiztaisīts uz gadiem, un domājiet, kur likties.
H. Matulis: – Man liekas, ka šis ir plašāks nekā tikai Kultūrkapitāla jautājums – par to, kur cilvēki jūtas labi, vai viņi saņem kultūras piedāvājumu un kas vispār īstenībā ir tas kultūras pieprasījums konkrētajās vietās. Skatoties uz šiem piemēriem, es redzu, ka vietās, kur ir aktīvi cilvēki – Kuldīgā, Liepājā, Cēsīs –, notiek ļoti daudzas interesantas lietas. Jautājums, vai viņiem ir nepieciešama kaut kāda papildu VKKF uzmākšanās, varbūt viņi tiek galā tāpat. Tas ir plašāks jautājums, turklāt jāņem vērā, ka VKKF primārais fokuss ir profesionālas kultūras atbalstīšana – primāri skatoties, vai tas iesniegtais projekts ir kvalitatīvs.
Ja runājam par citu prizmu, lai katrā Latvijas pašvaldībā būtu pieejams kultūras piedāvājums, mēs jau skatāmies uz kaut ko citu – lai ik cilvēkam būtu pieejams kaut kas. Mēs jau nevaram aizvest katru laikmetīgās mākslas darbu uz reģionu un pieprasīt, lai tas visiem patīk. Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, man liekas, ka VKKF diezgan adekvāti sadala finansējumu reģionu griezumā, vadoties no esošā piedāvājuma un pieprasījuma.
– Attiecībā uz reģioniem tas notiek, lielā mērā pateicoties “Latvijas valsts mežu” ziedojumam, ko gan papildus finansē arī pats VKKF. Nākamā gada plānā, piemēram, redzams 30 000 eiro mērķziedojums vienam konkrētam nodibinājumam – Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijai, arī 150 000 eiro Rīgas Riharda Vāgnera biedrībai.
Z. Kreicberga: – VKKF lielā mērā ir reaģējošs instruments. Atbalsts ir atkarīgs arī no pieprasījuma, un tas, kā VKKF var ietekmēt kādu kultūrpolitikas virzienu, lielākoties var notikt caur mērķprogrammām – konkrēti mērķētu finansējumu kādas vajadzības nodrošināšanai. VKKF var darboties savā ziņā proaktīvi, tomēr tā ir neliela sadaļa, kurā lielākā daļa ir atkarīga no pieprasījuma – cik aktīvi ir iesniedzēji, kur viņi ir. Lielās kultūrpolitikas veidošana tomēr ir Kultūras ministrijas, nevis VKKF pārziņā.
E. Vērpe: – Es gribētu pateikt paldies “Latvijas valsts mežiem”, jo tas ir ļoti jūtams atbalsts. Tomēr tas nenozīmē, ka, ja tie šobrīd vairs nefinansētu šīs programmas, tad mēs tās likvidētu. Vienkārši, ziedojot VKKF, viņi izvēlas, ko no mūsu aktivitātēm labāk vēlas finansēt, un tās ir vietas tuvāk mežiem, reģionos, nevis Rīgā. Īstenībā mēs šo mērķprogrammu piefinansējam klāt no VKKF budžeta naudas.
Haralds teica, ka nevaram reģionos uzmākties ar laikmetīgās mākslas lietām, kas mazāk interesē. Man liekas, ka šobrīd arī laikmetīgā māksla reģionos tiek labi novērtēta. Kaut vai izstāde “Savvaļa”, kas Drustos bija otro gadu un ko Andris Eglītis savā īpašumā laukos izveidoja, kad viss bija ciet. Tas ir viens piemērs, ka profesionālā māksla arī reģionos iet ar ļoti labu un profesionālu piedāvājumu.
Tas pats notiek arī Līvānos, Kuldīgā, Ventspilī – visur laikmetīgā māksla ir sastopama. Ļoti daudzi mākslinieki arī saistībā ar kovidu ir izgājuši no Rīgas, dzīvo ārā un darbojas. Arī es pats, šajā laikā plānojot braucienus ārpus Rīgas, vienmēr ieplānoju tajos arī mākslas lietas.
Triju gadu līgumi – apņemšanās ilglaicībai
– Diskutējot par to, kā turpmāk darboties, Ernštreita kungs mūsu sarunā par nevalstiskajiem teātriem teica, ka, visticamāk, triju gadu modelis tiks pārņemts un attiecināts ne tikai uz teātra, bet arī uz citām nozarēm un tiks paplašināts – no tāda viedokļa, ka tas būs pastāvīgs modelis, kas tiks skatīts triju gadu griezumā. Kā šī modeļa paplašināšana attīstās?
Z. Kreicberga: – Tas jau ir noticis, jau vairākus gadus šis modelis darbojas teātra nozarē. Pirmkārt, jāpaskaidro, ka “Profesionālu nevaldības kultūras organizāciju atbalsts”, kur ir spēkā šis modelis, nav kopīga starpnozaru mērķprogramma, bet gan tāda, kas darbojas katrā nozarē, nozares ekspertiem izvērtējot kādu daļu sava finansējuma atvēlēt tai.
Tā kā teātra nozares specifika ir tāda, ka teātri darbojas jau pastāvīgi ilgāku laiku, tad jau agrāk bija nolemts iet uz šo triju gadu modeli. Šobrīd tas ir pārņemts arī plašāk visās nozarēs, aicinot iesniegt projektus uz trim gadiem. Trīs gadu līgums nozīmē, ka, ja organizācija izpilda to, kas projektā ir paredzēts, iesniedz precīzu atskaiti, tad tā ir zināma garantija, ka viņi tiks finansēti trīs gadu periodā. Tā ir arī apņemšanās, kas rosina, lai organizācijas varētu sākt savu darbu plānot arī ilgtermiņā.
H. Matulis: – Trīs gadu finansēšanas modelis arī ir iespējams tāpēc, ka VKKF ir šis neatkarīgais finansēšanas modelis – no akcīzes. Tas parāda arī to, cik absurds ir šis otrais modelis – ka viss tiek finansēts no gada uz gadu. Trīs gadi tomēr jau dod kādu vidēju termiņu, kurā var plānot. Te saskaras, no vienas puses, tas, ka valsts kultūras institūcijām ir garantija, bāzes finansējums un, no otras puses, ka ir kultūras nevalstiskās organizācijas (NVO), kas strādā brīvā tirgus apstākļos, dinamiski, piedaloties konkursos, un labākais piedāvājums uzvar.
Tas, kas tika saprasts – ka ir šīs NVO, kas strādā jau 20 gadus un regulāri piedalās konkursos, un tām būtu mērķtiecīgāk veidot konkursu ar nosacījumiem kaut kur pa vidu – starp brīvo tirgu un valsts atbalstu. Interesanti, ka Rīgas domē tagad novērojama pretēja virzība – tajā līdz šim bija trīsgadīgā festivāla programma, uz ko mēs varējām atsaukties kā labo piemēru, bet tagadējiem Rīgas domes deputātiem radušās šaubas, vai tas ir lietderīgi un vai to nevajadzētu likvidēt. 2022. gadam šī trīsgadīgā programma Rīgas domē nav izsludināta. Tas ir vēl viens piemērs, ka atkal ir jārunā un jāskaidro.
V. Ernštreits: – Tendence, ka triju gadu modeļi finansēšanā parādās aizvien vairāk, ir loģiska. Tā ir ļoti būtiska strukturāla lieta, kas pastāv vienalga, vai runa ir par VKKF vai par Rīgas domi. Ir projekti, kam ir konkrēts beigu termiņš – izdota grāmata, ierīkota izstāde, organizēts pasākums, un tādi, kuriem tāda nav – vai tas ir kāds izdevums, pasākums, kas notiek gadu no gada, vai NVO, kas darbojas visu gadu pastāvīgi.
Šajos projektos nevar domāt viena atsevišķa projekta ietvaros – iedodam naudu, projekts beigsies, mums ir pilnīgi vienalga, kas notiks pēc tam. Jo no šī projekta tiek sagaidīta arī turpināšanās. Un par procesa turpināšanos ir arī valsts atbildība. Līdz ar to loģiski, ka notiek pāreja uz – es ceru – pastāvīgu finansēšanas modeli, kuram pa vidu, protams, jāizvērtē arī tas, kādi rezultāti ir no pastāvīgā finansējuma.
Izvērtēšanas siets
– Vai fonds turpmāk stingrāk veiks šo izvērtējumu?
E. Vērpe: – Pašlaik VKKF strādā revidents, kurš visas projektu atskaites rūpīgi salīdzina ar tāmēm. Tas, ko es redzu, ka cilvēki, kas nav spējīgi pabeigt savus projektus vai uzrādīt rezultātu, ļoti ilgi netiek pie finansējuma, jo ilgs laiks paiet, kamēr viņi atmaksā fondam naudu vai arī pierāda, ka finansējums ir izlietots projekta īstenošanai, bet nav sanācis, un tas iespaido nākamā finansējuma saņemšanu.
Tie, kas publiski ķengā VKKF, bieži vien ir personas, ar kurām mums ir tiesvedība vai arī viņi ir kaut kādā veidā VKKF represēti un vispār nevar tajā saņemt naudu, jo nav nokārtojuši ļoti senas saistības. Bet tā, ka kāds pašlaik varētu izsprukt sausā, paņemot naudu un nerealizējot projektu, pēdējos desmit gados vispār nav bijis iespējams.
– Bet saturiskais vērtējums – to skaitļu valodā neizteikt?
– Protams, vērtējam arī to – ekspertu korpuss, kas šo naudu piešķir, taču skatās, kādā kvalitāte tā tiek izlietota. Turklāt projekta pieteicējs parasti saņem nepilnīgu finansējumu. Piemēram, visas grāmatas, ko mēs atbalstām, vēlāk nonāk bibliotēkās un ir apskatāmas, tāpat apskatāmas ir arī teātra izrādes un vizuālās mākslas aktivitātes. Pašlaik tiek izvērtēts gan administratīvi, gan arī kvalitatīvi.
Viens no mūsu finansēšanas pamatprincipiem – dodot naudu kādam jaunam projektam, eksperti izvērtē arī tā iesniedzēja iepriekšējo darbību. Līdz ar to, ja kāds pieviļ šo uzticību, viņam ir diezgan grūti pierādīt, ka tā bijusi radošā neveiksme, nevis nolaidība. Bieži vien mums raksta vēstules noraidīto projektu iesniedzēji, un ekspertu atbilde ir diezgan skaidra: viņš ilgstoši ir palicis kaut kādā kvalitātes līmenī, un viņam jaunie aiziet garām.
Z. Kreicberga: – Te ir ļoti liela nozīme ekspertu komisijām un ekspertiem, kuri tajās ir iesaistīti. Manā pieredzē viņi ir speciālistu forums, kas ļoti skrupulozi un būtiski analizē savas nozares attīstību projektu kontekstā. Un, protams, atbalstītajiem projektiem tiek arī ļoti sekots līdzi. Informācijas apmaiņa komisiju sēdēs ir ļoti intensīva, un katrs eksperts jūtas ļoti atbildīgs, kam finansējums tiks piešķirts.
H. Matulis: – Kaut kādā ziņā jau jautājums ir par vērtēšanas formalizācijas pakāpi, cik formāliem jābūt šiem vērtēšanas kritērijiem. Skaidrs, ka valsts pārvaldei, Valsts kontrolei ir vajadzīgs viens siets, viena tabula, lai varētu visus novērtēt. Jautājums ir tāds, ka mums kā sabiedrībai jau neinteresē, vai ekseļa tabulā ir plusiņš vai mīnusiņš, bet gan tas kopējais rezultāts.
Kultūras jomā šie projekti un specifikas ir tik dažādas, ka labākais veids, kā vērtēt, ir minētais – ka tiek vērtētas iesniedzēja reālās spējas projektu pabeigt. Un otrādi, ja projekts netiek īstenots, tas atstāj kaut kādu nospiedumu. Es domāju, ja mēs mēģinātu iet uz kādiem formālākiem vērtēšanas kritērijiem gan naudas piešķiršanā, gan rezultātu izvērtējumā, diez vai tas atstātu pozitīvu iespaidu. Varbūt papīri izskatīsies skaistāki, bet saņemsim zemākas kvalitātes kultūru. Tad tas pārvērtīsies par cīņu starp labākajiem projektu un atskaišu rakstītājiem, nevis starp labāko kultūras piedāvājumu.
Vai nozares ir vienlīdzīgas?
– Fondam ir pārmesta nevienlīdzība līdzekļu sadalē starp nozarēm, iesakot pārskatīt budžeta piešķiršanas principus. Kādreizējais KM valsts sekretārs, tagadējais Nacionālās operas un baleta valdes loceklis Sandis Voldiņš mūsu diskusijā toreiz teica: “Šobrīd gluži dabiski veidojas situācija, ka ir nozares, kurām valsts atbalsts netiek sniegts pietiekamā mērā.” Toreiz, pirms vairākiem gadiem, tāda bija, piemēram, grāmatniecība. Kāda situācija ir šobrīd? Vai ir radīts kaut kāds nosacīts līdzsvars?
E. Vērpe: – Domāju, ka simtprocentīgi kārtībā tur nekad nebūs – tāpēc, ka ir dažādi veidi, kā mēs varam novērtēt, cik pareizi vai nepareizi tiek sadalīts finansējums pa nozarēm. Mums tiešām ir jālīdzsvaro šis atbalsts, bet, ja runājam tīri tehniski, tad kaut kad pirmsākumos bija prakse, kad finansējums tika sadalīts visām nozarēm vienlīdzīgi. Tad bija septiņas nozares un visām iedeva vienādu naudu. Dalot to šādā veidā, pēkšņi saprata, ka dažās nozarēs projekti saņem tikai 9% no pieprasītā finansējuma, bet dažās – 40%. Tad šo modeli mainīja, un ilgu laiku tas bija tāds, ka finansējuma piešķīrums visu laiku tika izlīdzināts ar pieprasījumu.
VKKF padome arī ilgu laiku nevarēja vienoties, ka kādai nozarei vajadzētu dot papildu finansējumu, tāpēc ka to vajadzētu atveseļot vai arī būtu kādi citi īpaši apstākļi. Šobrīd ir situācija, ka VKKF padome ir vienojusies, ka finansēšanas modelis tiek tā kā iesaldēts plus vēl desmit procenti katru gadu tiek pārdalīti, valdoties pēc pieprasījuma procentiem.
Tas, ko ir sapratuši, – ka literatūra ir viena no svarīgākajām nozarēm, neskatoties uz salīdzinoši mazo pieprasījumu, un ka tā ir jāfinansē labāk. Jo vienu brīdi, kad bija procentuālais finansējums, literatūra kļuva par mazo nozari, kurai pieprasījums bija ļoti mazs. Tagad situācija ir jau daudz labāka, literatūra ir kļuvusi, neteiksim – par lielo, bet par vienu no vidējām nozarēm, kaut kur pa vidu. Manuprāt, tā ir diezgan pareiza taktika, ka VKKF padome vērtē arī kādas politiskās lietas, kurā nozarē kādā brīdī vajadzētu ieguldīt vairāk. Bet teikt, ka mēs ļoti precīzi sadalām pa nozarēm – domāju, ka vēl ilgi tā nebūs.
Kas ir interesantākais – igauņi kā sākumā sadalīja finansējumu vienādās daļās, tā arī turpina. Pabrīnījās, ka mums ir šāds sadalījums, un teica – varbūt arī mums to vajag. Lietuviešiem ir analīzes departaments, mēs šobrīd arī par to domājam. Ar šo gadu sāksim nopietnāk analizēt šīs lietas – kāds ir iespaids uz nozari.
Tomēr lielākā problēma jau ir atbalsta mazskaitlība salīdzinājumā ar pieprasījumu. Mūsu un arī Latvijas Kultūras akadēmijas pētījumi liecina, ka normāli būtu jāatbalsta 35–40% no pieprasītā finansējuma nozarē. Mēs visu laiku arī ar šo finansējuma pieaugumu esam zem tā. Sadalījums pa nozarēm ir otršķirīgs, salīdzinot ar šo, jo visu laiku esam spiesti atgrūst labu piedāvājumu, jo mums ir par maz naudas.
– Vai 2022. gadā ir kāda nozare, kurai VKKF padome varētu pievērst īpašu uzmanību?
Z. Kreicberga: – Uz kādu laiku ir nostiprināts katras nozares īpatsvars kopējā projektu finansējumā, tomēr fonds ir saņēmis vēstuli no KM Dejas padomes – dejas nozare cenšas sevi pēdējo gadu laikā lielā mērā nostiprināt – ar priekšlikumu veidot īpašu dejas mērķprogrammu un, iespējams, vēlāk arī atsevišķu dejas nozari.
Šobrīd situācija ir tāda, ka klasiskās dejas projekti pretendē mūzikas nozarē un laikmetīgās dejas projekti – teātra nozarē. Mēs padomē apspriedām šo jautājumu, bet gala lēmums vēl nav pieņemts. Tomēr, ņemot vērā, ka nozares pārstāvji uztraucas par to, ka katrā no šīm komisijām ir tikai viens dejas eksperts, esam apņēmušies jau nākamajā konkursā katrā no tām papildus piesaistīt divus deju ekspertus, lai dejas projekti tiktu pamatīgāk izvērtēti. Esam nolēmuši arī gada sākumā pievērsties, lai saprastu visus plusus un mīnusus, ja šāda dejas nozare tiktu veidota.
Savukārt otra lieta, ko vēlos piebilst par nozarēm, kāpēc tas ir sarežģīts jautājums, ir tas, ko redzam reālajos kultūras un mākslas procesos, – īstenībā tas ir gluži pretējs virziens. Ļoti daudz tiek īstenoti dažādi starpnozaru projekti, kur vairs nevar pat skaidri pateikt, vai tā ir instalācija, deja vai mūzika. Realitātē vairāk parādās tendence strādāt starpdisciplināri, savukārt politikā, kā mēs to šobrīd redzam no dejas nozares, viņi grib kaut kā nodalīties. Tas nav vienkāršs jautājums, bet prasa padziļinātu analīzi par to, kā tālāk veidot šo nozaru sadalījumu – turpināt vai veidot mazliet citādu.
V. Ernštreits: – Diskusijas par to, vai šis nozaru sadalījums būtu maināms, ir bijušas visos pēdējos gados. Arī par finansējuma modeli. Man liekas, ka tas, ko lieto igauņi – matemātiskais, vienādais sadalījums, nav pareizs, jo nozares ir ļoti dažādas.
Tomēr ir divi aspekti, kas parādās arī VKKF stratēģijā. Viens, ka, veidojot šo nozaru sadalījumu, pieprasījums un piedāvājums nevar būt īstais pamats, jo ir arī citi faktori, kas tos ietekmē. Literatūras nozares gadījumā šie faktori labi izpaužas. Viens – ka nekur nav iespējams mācīties par rakstnieku, kas nozīmē, ka tīri tehniski ir mazāk cilvēku, kas raksta un sniedz projektus. Teiksim – salīdzinājumā ar nozarēm, kurām ir lielākais pieprasījums. Piemēram, mākslas nozare, kurā Mākslas akadēmija nodrošina aizvien jaunu VKKF klientu pieplūdumu.
Otrs – kur tad var strādāt pēc tam, ja esi tajā nozarē darbojies. Rakstniekam neatliek nekas cits kā doties uz VKKF, un šī ir tā situācija, kad fonds kļūst arī par darba devēju. Turklāt pēdējos divos gados var teikt, ka kovida dēļ šis pieprasījums un piedāvājums ir izkropļots. Mums nav objektīvu datu, lai mēs vispār varētu veikt analīzi un pateikt, ka tā ir ticama. Tāpēc arī, veidojot stratēģiju, tika izdiskutēts saglabāt vēl esošo finansēšanas modeli nemainītu, līdz varēs iegūt puslīdz reālus datus un tad skatīties, vai un kādas pārbīdes ir nepieciešamas.
Vai saņems vairāk?
– Kopējais projektu pieprasījums, summējot visas nozares, VKKF pašlaik tiek apmierināts par 28%. Vai tā izaugsmē iecerēta kāda dinamika?
D. Kreicberga: – Ja runa ir par katru atsevišķu projektu, tad tā dinamika ir ļoti atšķirīga – ir projekti, kas tiek atbalstīti 100% apmērā, ir tādi, kuriem tiek piešķirti 90 vai 70%. Runa ir par kopējo pieprasījumu un kopējo iespēju atbalstīt. Tas, par ko VKKF padome un ekspertu komisijas ir daudzmaz vienojušās, ir tomēr censties iet tādu ceļu – labāk atbalstīt mazāk projektu, bet par adekvātākām summām, nekā ļoti daudzus, katram piešķirot mazu summiņu. Jo, protams, ka finansējuma iegūšanas iespējas Latvijā ir ierobežotas, un skaidrs, ka tiek iedots mazāk par pusi, tad projekta izpilde tiks krietni samazināta, vai arī tas vispār nevarēs notikt.
No otras puses, ne jau vienmēr arī šie finansējuma pieprasījumi ir adekvāti. Citreiz redzam ļoti pārspīlētas tāmes, citreiz atkal paprasa par maz. Bet tas, ko iepriekš Edgars teica – šie 35–40% atbalstītā finansējuma no kopējā projektu apjoma tiešām būtu tas, uz ko kopumā tiekties.
V. Ernštreits: – Šobrīd pastāv tāda kārtība – ja kāds atsevišķs projekts tiek atbalstīts mazāk nekā 50% apmērā, tad komisijai ir jāraksta pamatojums, jo šī summa uzreiz rada jautājumu – vai projekts tiks īstenots. Tuvināšanās 100% nozīmētu, ka projekts iespējami dabūtu nevis daļu no finansējuma, bet tuvu maksimāli prasītajam. Būtu svarīgs tas, kam Kultūrkapitāla fondā ideālā situācijā būtu jābūt – būtu jāsagaida no iesniedzējiem adekvātas tāmes un jāspēj dot pretī arī adekvāts finansējums.
Atskatoties uz Haralda iepriekš teikto par punktu sistēmu vērtējumā – VKKF eksperti jau arī vērtē gan projekta ideju, gan finansējumu un tā atbilstību VKKF iespējām. Un paralēli vērtē arī to, ja šo finansējumu nav iespējams piešķirt, cik liels samazinājums vēl būtu pieļaujams. Tas, kas palaikam izskan, it īpaši no cilvēkiem, kas projektiem pieraduši pieiet tehniski, – ka VKKF vajag ieviest punktu vērtēšanas sistēmu. Viss ir ļoti skaisti, bet tā strādā tad, ja tiek vērtētas vienādas lietas un finansējums ir pietiekams. Tikko faktoru kļūst vairāk, mēs nonākam pie VKKF esošā modeļa, kas galarezultātā izrādās efektīvākais un objektīvākais.
– Bet filmas jau tomēr vērtē pēc punktu sistēmas.
– Jā, bet tur gan dalībnieki, gan projekti, gan izmaksas ir vairāk salīdzināmas. Līdzīgi ir arī pētniecībā – tur startē līdzīgi dalībnieki – pētnieciskās institūcijas, kas darbojas pēc vieniem un tiem pašiem principiem un pretendē uz vienādām naudas summām, kuras saņem 100% apmērā. Tā ir pavisam cita situācija. Bet VKKF, pirmkārt, jau atšķiras konkursa dalībnieki – lauku bibliotēka var konkurēt ar reģionālo koncertzāli, rakstnieks ar festivālu.
Projektu iesniedzēji ir ļoti dažādi, projekti ir dažādi, un tie ir nozīmīgi, tikai katrs ļoti atšķirīgā veidā un citam cilvēku lokam. Finansējums ir nepietiekams, lai lielāko daļu projektu atbalstītu pilnā apmērā. Tas arī ir tas sarežģītais darbs, kas nav iespējams, vienkārši saliekot kopā skaitļus, un es domāju – nekad arī nebūs. Turklāt VKKF un arī valstij jānodrošina – un tas ierakstīts arī likumā – līdzsvarota kultūras attīstība. Tas nozīmē, ka papildus visam iepriekšminētajam VKKF caur projektu atbalstu jāsabalansē Latvijas kultūras aina kopumā, un tam ar punktiem vien ir stipri par maz.
Ekspertiem – alga
– Vai finansējuma pieaugums kaut kādā veidā skars arī VKKF ekspertu dzīvi? Vēl pirms neilga laika viņus bija grūti nokomplektēt.
Z. Kreicberga: – Ir nostabilizēta skaidra sistēma, kā eksperti tiek nominēti un atlasīti. Faktiski liela daļa atbildības ir katrai nozarei, jo ekspertus izvirza nozares organizācijas. Kad šie pieteikumi ir saņemti, tad kultūras ministrs nosaka ekspertu katras nozares ekspertiem, kurš izvērtē šos pieteikumus un izvieto prioritārā secībā, un pēc tam trīs vai četri, cik nu katru gadu katrā nozarē, tiek apstiprināti. Protams, šis ekspertu eksperts skatās gan tos ekspertus, kas paliek no iepriekšējās komisijas, gan jaunpienācējus, lai katrā nozares komisijā veidotos zināms balanss un būtu pārstāvētas pēc iespējas plašākas nozares intereses.
– Piemēram, mākslā vai arī mūzikā pašlaik ir tik daudz virzienu. Kā panākt, lai komisijā būtu pārstāvēts katrs, arī tā sauktie neakadēmiskie?
E. Vērpe: – Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka katram kādā nozarē aktīvam cilvēkam savas dzīves laikā vienu periodu – divus gadus – būtu jānostrādā par ekspertu. Tas vispār ir pamatu pamats, kā vispār Kultūrkapitāla sistēma strādā. Taču mēs pamanījām, ka diezgan liela daļa no šiem kultūrā aktīvi strādājošajiem, kad viņiem piedāvā kļūt par ekspertiem, izvairās, sakot, ka daudz izdevīgāk ir atrasties iesniedzēju pusē.
Eksperts nekādā veidā nedrīkst saņemt VKKF finansējumu, un bieži vien ir nozares – kā literatūra vai vizuālā māksla –, kur ir tikai fonda finansējums. Tādēļ VKKF padome diezgan radikāli sāka domāt par atalgojumu. Sākumā bija laiks, kad VKKF eksperti strādāja par brīvu, jo viedoklis bija: viņi jau te dala naudu, tad jau kaut ko saņem arī paši. Tagad ir tā, ka pats neko nevar saņemt, un tam mēs ļoti nopietni skatāmies līdzi, bet par to ir jābūt normālam atalgojumam, lai cilvēks, nonākot šeit, nezaudē finansiāli.
Mēs apmēram sarēķinājām, cik cilvēks, strādājot šajās nozarēs, var saņemt stipendijās šo divu gadu laikā. Tas, protams, nav ekvivalents, tomēr vismaz līdzvērtīgs atalgojums. Tagad es vairs lielas problēmas neredzu, ka būtu grūti nokomplektēt ekspertu sastāvu. Lai gan vienai daļai tas vienalga ir iesēdies – ka par ekspertu būt nav izdevīgi, jo divus gadus saviem projektiem nevarēs saņemt finansējumu. Tas būs jādara par saviem līdzekļiem.
Tā kā Valts taisīja Miķeļtornī savu darbu, viņš nevarēja VKKF paprasīt ne centa. (Lībiešu krastā Miķeļtornī dzejnieks un mākslinieks Valts Ernštreits jūlijā izveidoja mākslas objektu “Nekādu lībiešu nav”. Par ierosmi šādai instalācijai kalpojis “Latvijas valsts ceļu” aizliegums izmantot lībiešu valodu ceļa zīmēs. – A. B.) Arī es, būdams administrators, nevaru saņemt ne centa.
V. Ernštreits: – VKKF kopā visās komisijās ir 72 eksperti, kas pastāvīgi strādā. Tā ir ļoti liela daļa no kultūras cilvēkiem, bet lēmumu objektivitāte tiek panākta kā septiņu subjektīvu viedokļu kopsumma. Septiņu ekspertu subjektīvo viedokli pavērst kādā vienā virzienā ir daudz grūtāk nekā vienu, kā tas bieži notiek arī tajos konkursos, kur vērtē pa punktiem. Liela problēma ir tā, ka šie 72 cilvēki, kas ir izņemti ārā no aktīvās kultūras dzīves, ir ļoti daudz. Mēs neesam milzīga valsts, un, protams, tas ir jūtams.
– Vai varētu būt runa par ekspertu skaita samazināšanu? Pašlaik, kā teicāt, viņu katrā komisijā ir septiņi.
– Viennozīmīgi ne, jo tad mēs zaudētu objektivitāti. Ja lēmumus pieņem viens vai divi cilvēki, tā ir pavisam cita situācija. Tāpēc lielais ekspertu korpuss ir vajadzīgs, bet tam ir savas negatīvās sekas. Ik pa laikam dzirdam – it sevišķi no tiem, kuru projekti nav atbalstīti –, ka tas vai šis eksperts ir ar kaut ko saistīts. Tad sanāk tāda absurda situācija, kad, no vienas puses, gribas redzēt VKKF tikai tādus ekspertus, kas nekādā veidā nav saistīti ar kultūras procesiem, lai viņi būtu neitrāli.
omēr, no otras puses, gribam, lai eksperts pārzina kultūras procesus un ir tajos iesaistīts kaut vai zināšanu līmenī. Tās lietas nav savienojamas savā starpā. Tāpēc optimālais risinājums ir tieši tas salīdzinoši lielais ekspertu skaits, kas pieņem lēmumu.
– Vai var uzskatīt, ka VKKF dzīvē tagad iestājies jauns posms, ko vainago šī uzvara?
E. Vērpe: – Domāju, ka kopumā šis finansējuma palielinājums fondam ir labs solis uz priekšu, tomēr tas nekādā gadījumā neļauj mums iemigt, jo procentuālajā finansējuma sadalījumā, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, esam draņķīgā pozīcijā. Principu esam dabūjuši, tagad cīnīsimies par finansējuma apjomu.
