Vjačeslavs Dombrovskis: Vai neprofesionāļu valdība spēs piesaistīt investīcijas reģioniem? 10
Autors: Vjačeslavs Dombrovskis, politiskās kustības “Republika 2030” iniciators
Šodien mūsu rīcībā ir vairāk nekā pietiekami resursi tam, lai paredzamā nākotnē nodrošinātu strauju reģionu attīstību. Jo īpaši, ja Latvijas rīcībā ir gandrīz divi miljardi eiro Eiropas naudas no jaunā Atveseļošanas un Noturības Mehānisma (ANM) fonda.
Jautājums, vai to var izdarīt pašreizējā sadrumstalotā valdība, kur kreisā roka bieži vien nezina, ko dara labā roka un valdības vadītājs ir tik vien kā šīs raibās kompānijas moderators?
Uzlikt reģionus uz straujas attīstības ceļa ir ļoti ambiciozs mērķis un nopietns izaicinājums. Salīdzinot pēc teritorijas platības, Latvija ir tik liela kā divas Beļģijas. Jo lielāka teritorija, jo vairāk infrastruktūras nepieciešams uzturēt: ceļi, skolas, slimnīcas utt.
Beļģijas nodokļu maksātāju skaits ir vairāk nekā piecas reizes lielāks un kopējais resursu apjoms (iekšzemes kopprodukts – IKP) ir 16 reizes lielāks. Savukārt atalgojums Beļģijā vidēji ir vismaz trīs reizes lielāks.
Latvijas iedzīvotāji brīvi var pārcelties uz Beļģiju, protams, arī Beļģijas iedzīvotāji uz Latviju, taču nav pārsteigums, ka tieši Latvijas reģionu iedzīvotāju skaits strauji samazinās.
Tomēr šo ambiciozo mērķi par strauju reģionu izaugsmi Latvijā ir iespējams īstenot un tas ir jādara, ja vēlamies apturēt cilvēku aizplūšanu un domāt par to Latvijas iedzīvotāju atvilināšanu, kas devušies peļņā uz ārzemēm, jo reģionos gluži vienkārši nav darbavietu un iespējas nopelnīt iztiku.
Reģionu attīstības modelis ir balstāms uz trīs vaļiem: lauksaimniecību un mežsaimniecību, tūrismu un apstrādes rūpniecību. Lauksaimniecība un arī kokrūpniecība ir starp veiksmīgākām nozarēm pēdējo 30 gadu laikā.
Piemēram, lauksaimniecība ir vienīga nozare, kur pa šo laika periodu ir izdevies būtiski palielināt tirgus daļu pasaulē. Eksports uz vienu iedzīvotāju lauksaimniecībā jau šodien gandrīz sasniedz Zviedrijas līmeni. Diemžēl, pārējie divi attīstības vaļi būtiski atpaliek.
Tuvākajā nākotnē panākt būtisku izrāvienu darbavietu radīšanā reģionos varētu ar ārvalstu investīciju piesaisti rūpniecībā. Mācoties no tiem, kam izdevies to panākt – īpaši no Polijas un Lietuvas – ir skaidrs, ka svarīgākais priekšnosacījums ir tā sauktie industriālie parki.
Zemes gabali ar atbilstošo infrastruktūru – elektrības, gāzes, telekomunikāciju pieslēgumiem, pievedceļiem un pat gatavām rūpnieciskām telpām. Ārvalstu investoriem tā ir minimālā prasība, jo šādus risinājumus viņiem piedāvā vairākas valstis.
Šādu piedāvājumu sāku plānot vēl būdams ekonomikas ministrs tālajā 2014. gadā, bet neguvu atbalstu šo ieceri praktiski īstenot. Izveidojot Certus domnīcu, šī bija viena no pirmajām lietām, ko ierosinājām 2015. gadā.
Vēlāk – 2018. gadā, sadarbība ar Liepājas pilsētu Certus domnīca detalizēti pētīja industriālo zonu darbību Latvijā un citu valstu pieredzi.
Protams, investīciju piesaistei nepietiks tikai ar industriālo parku. Svarīgas ir arī loģistiskas izmaksas, lai piegādātu saražoto preci uz galvenajiem noieta tirgiem. Latvijā ir ostas un drīz būs arī RailBaltica.
Tikpat būtiska ir arī darbaroku pieejamība par saprātīgu samaksu, un pie industriālajiem parkiem jābūt arī profesionālās izglītības un augstākās izglītības iestādēm, kas spētu nodrošināt investoram nepieciešamu prasmju apguvi.
Nepieciešams arī konkurētspējīgs nodokļu piedāvājums – īpaši attiecībā uz investora peļņu.
Šādi industriālie parki un ārvalstu investoru piesaistes stāsti mums ir – bet tas diemžēl ir nevis valdības mērķtiecīgas politikas rezultāts, bet atsevišķu pašvaldību neatlaidības veiksmes stāsts, kas īpaši Jelgavā un Liepājā balstīts uz padomju laiku rūpnieciskās infrastruktūras mantojumu.
Industriālo investoru piesaiste nav „raķešu zinātne”, bet drīzāk mērķtiecības, iniciatīvas un neatlaidības rezultāts. Tomēr tikai pēdējos mēnešos šis jautājums beidzot nonācis līdz valdības dienaskārtībai un ANM plānā parādījušies atsevišķi elementi, kas varētu palīdzēt radīt tam nepieciešamus priekšnosacījumus.
Reģionālajiem industriālajiem parkiem pašlaik ir plānoti 80 milj. eiro, turklāt gandrīz 43 milj eiro ir ieplānoti mājokļu pieejamībai reģionos un 82.5 milj eiro – augstākajai izglītībai.
Ar skaidru reģionālas attīstības redzējumu un ANM finansējumu ir iespējams izveidot labu piedāvājumu investīcijām industriālajās ražotnēs. Industriālie parki ir jāveido pie reģionālajām pilsētām – Liepājas, Jelgavas, Ventspils, Valmieras, Daugavpils, Rēzeknes, iespējams, arī Jēkabpils.
Ar reģionālo mājokļu programmu pie šiem parkiem jāpalielina darbaspēka pieejamība, jāpiesaista augsti kvalificēti speciālisti. Jānodrošina reģionālo profesionālās un augstākās izglītības iestāžu kapacitāte šo parku tuvumā.
Ar šādiem priekšnosacījumiem dažu gadu laikā būtu iespējams piesaistīt nopietnas ārvalstu investīcijas, un radīt tūkstošiem labi apmaksātu darbavietu reģionos. Tas papildus radītu vēl vismaz tikpat daudz darbavietu apkalpošanas sfērā.
Bet, kas notiek, ja nav skaidras vīzijas, un labā roka nezina, ko kreisā roka dara? VARAM reģionālo industriālo parku plāns tika radīts uz ātru roku un tas skaidri parāda, ka tās autoriem nav reālas izpratnes ne par investoru mērķauditoriju, ne par konkurenci kaimiņvalstīs.
Kas ir vēl sliktāk – ministrija ir gatava izšķaidīt resursus pa visu Latvijas teritoriju, veidojot vairākus desmitus ‘pusfabrikātu’, kas nespēs piesaistīt nekādus ārvalstu investorus un visticamāk, stāvēs tukši vai arī konkurēs par ražotnēm no citiem Latvijas reģioniem.
Kāda jēga vienam reģionam ar jaunizveidoto industriālo parku pārvilināt ražotni no cita reģiona, kur šāda parka nav? Varbūt vienam reģionam tas ir ieguvums uz otra rēķina, bet valstij kopumā labākajā gadījumā rezultāts ir nulle.
Kas notiek ar mājokļu pieejamību? Pašlaik atbildīgā ministrija mājokļu politikai vispār neredz sasaisti ar industriālajām zonām. Sludinās konkursu – kuras pašvaldības izlozēs, tur arī kaut kas būs.
Starp citu, pēc Ekonomikas ministrijas aprēķiniem par plānoto summu būs iespējams nodrošināt maksimums 1023 zemas īres maksas dzīvokļus. Ja doma ir šādi, kaut kādas izlozes rezultātā aplaimot tūkstoti reģionos dzīvojošas ģimenes, kāds ir valstiskais mērķis?
Arī no vairākiem desmitiem miljonu augstākajai izglītībai nekas neliecina par ieceri stiprināt reģionālās augstskolas tā, lai tās varētu palīdzēt saviem reģioniem. No šī finansējuma lielu daļu, piemēram, iecerēts maksāt doktorantiem.
Kādu laiku doktoranti augstskolās būs, bet kas pēc tam? Ja, saņemot doktora grādu un meklējot darbu, kādreizējais dāsni finansētais doktorants sapratīs, ka viņa ienākumi, kļūstot par docentu, krietni saruks, vai viņš joprojām paliks reģionā un sekmēs tā izaugsmi? Vai nedosies strādāt uz citu valsti?
Apkopojot minēto, Latvijā ir visas iespējas nodrošināt reģionu attīstību un labklājību, kā arī apturēt cilvēku aizbraukšanu. Taču to nedrīkst izšķaidīt bezmērķīgi, tāpēc nepieciešama valdības, atbildīga premjera un profesionālu ministru vīzija, skaidrs plāns un rīcība.
