“Vizuālā valoda kļūst arvien daudzveidīgāka un pieprasītāka” – Cimzes balvas saņēmēja 0
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālā kultūras centra 2014. gadā iedibināto pedagoga, tautasdziesmu vācēja, latviešu kora mūzikas pamatlicēja un profesionālās mūzikas izglītības aizsācēja Jāņa Cimzes (1814–1881) vārdā nosaukto balvu izcilākajiem mūzikas, mākslas, dizaina un dejas pedagogiem šogad saņems profesionālās izglītības kompetences centra “Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola” Komunikācijas dizaina izglītības programmas vadītāja, skolotāja Ruta Linīte.
Cimzes balva, ko ik gadu piešķir divām personībām, ir īpašs apbalvojums skolas pedagogam – izcilībai par ilggadēju pedagoģisko darbību un būtisku ieguldījumu mācību un audzināšanas darbā. To piešķir reizi mūžā. Šogad Cimzes balvu pasniegs 12. maijā Nacionālās mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē.
Ruta Linīte ir Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas skolotāja, vada metodisko darbu un izglītības programmas komunikācijas, grafikas un reklāmas dizaina jomā. Divdesmit astoņos darba gados devusi neatsveramu ieguldījumu skolas radošajā izaugsmē gan kā pedagoģe interjera dizaina, tekstila un koka izstrādājumu dizaina izglītības programmās, gan kā koka izstrādājumu dizaina izglītības programmas vadītāja, direktora vietniece mācību darbā un reklāmas dizaina izglītības programmas izveidotāja un vadītāja.
Kas jūs pamudināja nu jau gandrīz pirms desmit gadiem radīt reklāmas dizaina izglītības programmu?
R. Linīte: Kā rāda dzīve, vizuālā valoda kļūst arvien daudzveidīgāka un pieprasītāka. Ir mainījies profesijas standarts. Sākām kā Reklāmas dizaina izglītības programma, ar šo gadu pirmajā kursā apgūst grafikas dizainu pēc jaunās modulārās programmas, no otrā līdz ceturtajam kursam mācās vēl reklāmas dizainu. Viss apkārtnē redzamais ir dizaineru radītā vizuālā valoda – plakāti par jebkuru sociāli nozīmīgu tēmu, banneri, kustīgā reklāma ekrānos, sociālo tīklu reklāmas, video, animācija. Lielu nozīmi pievēršam grāmatu ilustrācijai, paralēli apgūstot maketēšanas programmu.
Grafikas dizaina darbam jābūt redzamam, pavairojamam un atkārtojamam, tam jāpievērš cilvēku uzmanība, jānotur interese un jāliek rīkoties. Esam kā saikne starp mērķauditoriju un tiem, kas vēlas tai nodot ziņu, kuru mēs savukārt cenšamies vizualizēt, salikt tekstos, izveidot kustīgā formātā. Grafikas un reklāmas dizaineram jāpiemīt empātijai izprast auditoriju. Viens no dizainera galvenajiem uzdevumiem ir iedziļināties lietotāja vajadzībās un domāšanā, cilvēku uztverē.
Tāpēc dizainera darba process sākas ar izpēti, prasmi iejusties lietotāja ādā. Bez šīs empātijas, tieši tāpat kā lietojot modernās tehnoloģijas, var iezagties nesapratne un informācija bez adresāta. Tāpat kā māksla nepastāv pati par sevi, skola nepastāv bez skolēna, nevienu lietu nevar radīt pašmērķīgi. Tev jāsaprot, kam tā domāta. Laikmets ikvienam cilvēkam liek apgūt jaunās tehnoloģijas, lai noturētos darba tirgū. Ar zobiem un nagiem jāseko jaunajam līdzi, taču tajā pašā laikā, ja jauno tehnoloģiju radītājs neiedziļināsies auditorijā, produkts būs grūti uztverams, nesaprotams un pārsātināts.
Mūsu audzēkņi savus darbus ir veidojuši sadarbībā ar centru “Marta”, jaunieši ir gatavi skart arī neērtus jautājumus, jo māksliniekam taču vispār jābūt gatavam runāt par aktuālo sabiedrībā. Patiesībā, ja tajā nekas sociāli aktīvs nenoritēs, māksliniekam ir risks iegrimt pašapmierinātībā. Bet valoda katram var būt sava – foto, video, animācija, grafikas dizains, tekstu attēls, grāmatu ilustrācija.
Pārbraucot Gaisa tiltu virzienā no Juglas uz centru, pie nama sienas esmu ievērojusi plakātu zilā un dzeltenā krāsā ar uzrakstu: “Viņi gribēja mūs aprakt. Taču viņi nezināja, ka mēs esam sēklas.” Viens no spēcīgākajiem izteikumiem vizuālajā valodā, kas pilsētvidē veltīta karam Ukrainā.
Varētu piekrist. Starp citu, arī mūsu skolā jau mācās viens jaunietis no Ukrainas. Ir lietas, ko mēs varam dot viņam, bet ir arī tādas, ko viņš mums.
Ja salīdzinātu vizuālo valodu pilsētvidē Latvijā un citur pasaulē?
Pie mums nav kā, piemēram, Tokijā tik daudz runājošo reklāmu, arī video, taču gaismas banneri ar mainīgu reklāmu un interaktīvie ekrāni, kā, piemēram, pie Nacionālā mākslas muzeja, pamazām ienāk arī Latvijā. Lielajās pasaules pilsētās vizuālā valoda varbūt ir skaļāka, tā runā šā vārda burtiskā nozīmē, taču aģentūras nevarētu pastāvēt, strādājot tikai vietējam tirgum vai Baltijai. Tās jau strādā visai Eiropai. Līdz ar to vizuālā valoda pasaulē kļūst arvien līdzīgāka, mūsu pilsētvidē arvien vairāk ienākot kustīgai reklāmai.
Par ko pašai no padarītā vislielākais gandarījums?
Nestrādāju tikai kā mācībspēks, noformēju un iekārtoju arī izstādes, pati veidoju grafikas dizainu, daudz daru skolas vizuālajai reklāmai. Jo patīk uzturēties vidē, kas arī citiem ir tīkama. Tāpat prieks strādāt ar skolēniem, ne tikai nodot zināšanas, bet arī ieraudzīt to, ko atnes paši jaunieši, kas parasti ātri apgūst un izpēta visu jauno. Kopā pārrunājam grafikas dizaina tendences, redzam, ka liela vērtība mūsdienās ir rokas zīmējumam, ilustrācijai, stāstam, ar brīvu roku rakstītiem burtveidoliem, kurus apgūstam jau pirmajā kursā. Tehnoloģiju laikmets sasniedzis tādu līmeni, ka kļuvis visiem pieejams, tāpēc atgriežas vērtības, kas uzrunā katru cilvēku individuāli. Un tas dod iespēju dizaineram izpaust savu talantu.
Grafikas dizains ir viena no populārākajām izglītības programmām skolā, līdztekus interjera un apģērbu dizainam. Jau gadu ir iespēja mācīties jaunā programmā “Produktu dizains”, un ar šo mācību gadu klāt nāks vēl viena mācību programma – “Vizuālā māksla”. Pie mums ierodas mācīties pārsvarā jaunieši no mākslas skolām visā Latvijā, jo esam valsts skola. Konkurss liels, jo daudzi absolventi pēc tam domā par Mākslas akadēmiju, kur studē grafiku, glezniecību, funkcionālo un grafikas dizainu, vizuālo komunikāciju, kustību, attēlu, skaņu. Ir tādi, kas turpina apgūt videospēļu un grafikas dizainu citās Eiropas augstskolās.
Jūs pati kā māksliniece strādājat grafikas dizainā un tekstilā. Kas saista tieši šajā jomā?
Strādājot skolā, radošai pašas izpausmei paliek mazāk laika. Taču, jā, mani ļoti saista grafiskais līnijas zīmējums. Un to var īstenot gan ilustrācijā, gan tekstilmateriālā, materiālu pakļaujot savai grafikai, kas nemaz nav tik vienkārši. Piemēram, filcs nekad nestāvēs taisni kā bleķis, un ir jāizdomā visādas viltības, lai šo materiālu varētu pakļaut sev. Ļoti saistoši!
Abi ar dzīvesbiedru Kārli Siliņu esam mākslinieku ģimene. Mans vīrs ir gleznotājs, mums abiem pie sirds plenēri, zīmēt un gleznot dabā sagādā lielu prieku. Bijušas arī kopīgas izstādes, patlaban esam pieteikušies galerijā “Durvis” Tukumā, jau domājot par nākamo gadu. Arī mūsu meita Klāra Grundšteine ir māksliniece, grafikas dizainere. Izveidojusi savu zīmolu “iidziiba”, kurā abas kopā ar draudzeni krāj un veido tekstus, kas cēlušies no dažādiem izteikumiem, pārteikumiem, kas rada negaidītas asociācijas un arī jautrību.
Kā, piemēram, jaundarināts vārds “dzīvessviņa”, kā redzu, akcents jūsu tērpā šodien. Uzreiz piesaista uzmanību, kamēr uzķer to domu par dzīves svinēšanu…
Negaidīti jaunvārdi un izteikumi atsedz dažādas strāvas domāšanā. Piemēram, “nedarba diena”… Reklāmas veidotājiem jābūt asredzīgiem un asdzirdīgiem.
Kāpēc vispār cilvēkiem jāuztver, jāsaprot, jāizjūt māksla?
Ja viss kļūtu tikai konstruktīvs un tehnoloģiski racionāls, dzīve būtu pelēka un garlaicīga. Vajag atrast, kas ne vien veido filozofiju, bet arī silda dvēseli. Pati vienmēr sekoju izstādēm “Rīgas biržā”, Nacionālajā mākslas muzejā, kur viena no interesantākajām pēdējā laikā man likās “ES_TEXT”. Teksti bija ietverti mākslas darbā – gan fotogrāfijās, gan vizuālās izpausmēs. Rosināju turp aiziet arī skolēnus, jo mēs veidojam darbus par burtveidolu pilsētvidē. Fotografējām dažādas reklāmas, izkārtnes, veikalu nosaukumus, mēģinot izķert ko raksturīgu, arī smieklīgu un neveiklu. Interesanti ieraudzīt, kā burtveidols izskatās un ko stāsta par pilsētvidi. Tajā pašā laikā muzejā atvērtajā fotogrāfiju izstādē ar tādu kaifu pārfotografēju 60. gadu uzņēmumus, kuros atklājas tā laika mode un stils! Bet visvairāk no pēdējā laikā redzētā saviļņoja Margaritas Vilcānes skatuves tērpu izstāde Lielajā ģildē “Margarita. Melodija. Mode”. Ko vērtas bija arī pašas Margaritas Vilcānes atmiņas, kā viens vai otrs auduma gabaliņš atceļojis un tad kopā ar modes mākslinieci Āriju Punenovu domāts, kā radīt tērpu. Žēl, ka visa kolekcija neiekļūst kādā muzejā vienuviet kopainas saglabāšanai, kaut gan daļa ir nonākusi Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja īpašumā.
Kas māksliniekam jāņem vērā, lai uzrunātu un aizrautu cilvēkus?
Jānāk ar savu stāstu, vēstījumu, domu. Kādreiz liels notikums bija Rudens izstādes, jo uz tām ievērojamākie Latvijas mākslinieki katrs nesa sev būtisku darbu, kas viņu visprecīzāk raksturoja. Kopš tā vairs nav, arī izstādei zudis nozīmīgums sabiedrībā. Tikko biju Pēterbaznīcā uz Jāzepa Pīgožņa balvas izstādi “Ainava”. Mani aizrāva trīs četri darbi. Sajūta, ka daudzi izstādes dalībnieki rīkojušies pēc principa – uzgleznoju kādu ainavu un aiznesu uz izstādi. Man pietrūka kaut kā īpaša Latvijas dabas atklāsmē, pietrūka pārsteiguma. Ar tādu, piemēram, vienmēr izceļas Dace Lielā, Vija Zariņa, kuras ar vienkāršiem līdzekļiem spēj uzburt kā koku čalu, tā ūdens strūklu pavasarī. Jūt profesionālismu, jūt skolu pie labiem pedagogiem, jūt pieredzi plenēros un ainavās. Ar to profesionālis atšķiras no diletanta.
Un kas atšķir labu pedagogu?
Prasīgums un vienlaikus draudzīgums. Tā labā sapratne starp skolotāju un skolēnu veidojas pedagoga draudzīgumā.
