Vizma Belševica. Mācekles gadi. 0
Dzejniece un rakstniece Vizma Belševica (1931 – 2005) latviešu literatūrā ir kļuvusi par monumentālu figūru – savulaik Knuts Skujenieks ir nodēvējis viņu par “sava laika un savas tautas sirdsapziņu”, kam pievienojās arī citi literāti, un ar laiku šis apzīmējums ir ieguvis literatūrzinātniska termina aprises, ienācis skolu programmās un tāpēc kļuvis tikpat hrestomātisks un neapstrīdams kā viņas spilgtākie darbi.
To vidū ne tikai patiesa un nereti padomju laika pieprasītajam pozitīvismam pretēji skaudra, iekārtu kritizējoša dzeja (kā 60. gados kritikas peltais cikls “Siržu seifs” vai publicēšanās aizliegumu rosinājušais krājums “Gadu gredzeni” (1969)), bet arī skaisti veidota siltuma, dažreiz ironiska smaida caurausta proza. Paradoksāli, ka Vizmu Belševicu lielākoties atceramies kā “Billes” (1992) autori, lai gan dzejā viņa ir bijusi tikpat ievērojama. Pārsteidzoši, ka viņas “Ķikuraga stāsti” (1965) vai “Nelaime mājās” (1979) var raisīt daudz lielāku sajūsmu nekā daudzi mūsdienu īsprozas gabali. Jādomā, ka talants, kas vienlīdz pamanāmi izpaužas gan dzejā, gan prozā, turklāt nezaudējot savas spējas arī pēc laikmeta griežiem un lūzumiem, nav pakļauts laicīgajiem likumiem un piedzīvo mūžīgu atgriešanos.
Šoreiz tas ir noticis par godu rakstnieces 85. jubilejai. Apgāds “Mansards” dāvina latviešu literatūras lasītājiem kārtējo (bet ne lieko) “Billes” izdevumu, ko pavada atsevišķs izdevums – V. Belševicas mazāk zināmās prozas izlase “Nepazītā mīlestība un citi stāsti”, kas tiek izdota mikrosērijā “Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas”. Sērijas veidotājs ir Jānis Elsbergs, kurš pirmajā izdevumā apkopojis četrus stāstus, ko varēja lasīt vienīgi padomju laika periodikā – žurnālos “Bērnība”, “Karogs”, “Zvaigzne” vai “Liesma” (daudzi tos var atrast vienīgi savos lauku māju bēniņos vai pasūtīt bibliotēkā). Tā stāstos “Meistars Īlis” (1956) un “Lepnums” (1963) daļēji atspoguļojas V. Belševicas poligrāfijas skolā piedzīvotais, dominē jauneklīgās psiholoģijas “izpēte” un vēl ir jūtami sociālās vai individuālās taisnības meklējumi ikdienā. Diemžēl šie stāsti var arī nedaudz atbaidīt mūsdienu lasītāju, kurš varbūt arī augstu novērtēs rakstnieces stāsta veidošanas talantu un nu jau eksotisko burtliču ikdienu, bet kurš tomēr absolūti nav gatavs identificēties ar bezkompromisa pozitīvo varoni. Taču daudz liriskākas un vieglākas notis ieskanas skicēs “Zirneklis” (1955) un “Viņa balss” (1960), no kuriem pirmā ir nevis gotiska, bet gan ironiska atsvešinājuma aina divu mīlnieku vidū, bet otrā būs gana kaitinoša kā naivu cilvēka bezpalīdzību tēlojošais 20. gs. komunikāciju piedzīvojums. Īpaši vērtīgi ir divi pēdējie krājuma stāsti – rokrakstos palikušie “Ziemeļu mēnesnīca” (1961 – 64), kas neiekļuva “Ķikuraga stāstos”, bet satur viegli melodramatisku, ekranizācijas cienīgu intrigu kādā zvejnieku ciematiņā, un “Nepazītā mīlestība” (1965 – 7?), ko sastādītājs pilnīgi pamatoti dēvē par “garstāstu ar romāna “atvēzienu”” un kas ir ārkārtīgi interesants un labi veidots ieskats M. Gorkija Literatūras institūta studiju vidē, topošo rakstnieku daudznacionālajos tipāžos. Literatūras gardēžiem patiks, bet pūristus kaitinās arī publicēto stāstu autentiskums – iepriekš publicētajos nav jūtama stingra mūsdienu redaktora roka (korektors gan varēja labāk pacensties) un daudzviet ir palikuši rusicismi, savukārt “Nepazītās mīlestības” ziņā ir iespēja novērot, kā top literatūra – otrais stāsta variants pāriet daļā no pirmā varianta, kā dēļ, piemēram, V. Belševica sākotnējo tēlu – krievu no Astrahaņas, vārdā Igors, – tomēr pārdēvē par igauni Julo.
Interesanti, ka pirmajā “arhīva burtnīcā” apkopotais materiāls ir piederīgs noteiktam rakstnieces darba posmam, ko hronoloģiski un arī idejiski varētu dēvēt par “mācekles gadiem”, tomēr stāsti tikai daļēji sakārtoti pēc to publicēšanas/uzrakstīšanas gada. Šoreiz sastādītājs ir konceptuāli veidojis ieskatu V. Belševicas prozas kvalitatīvajā izaugsmē. Izdevumu papildina arī fotogrāfijas no ģimenes arhīva (varētu vēlēties tikai labāku poligrāfisku risinājumu), kā arī rokrakstu un publikāciju lapaspušu attēli. Protams, šī pirmā burtnīca ir labs paņēmiens, kā ievadīt lasītāju rakstnieces biogrāfijā, kuras epicentrs ir ideālu lūzums, kas notiek 50. gadu otrajā pusē, kad V. Belševica studē M. Gorkija Literatūras institūtā Maskavā. Ap šo laiku viņa pārstāj ticēt komunisma ideāliem, un daļēji fokusa maiņas procesu var redzēt arī šajā izlasē.
Pārdomu vērts ir jautājums – vai šiem stāstiem bija vieta rakstnieces iepriekš izdotajos krājumos? Domāju, ka atbilde ir – nē, nebija. Kaut vai tāpēc, ka to nepieļāva pati autore. Izcēlums, kurā tiek akcentēta šo skiču un stāstu neiekļaušanās kopējā V. Belševicas grāmatu saturā, ir cienīgs un saprotams. Kādēļ ne, ja tas palīdz mums atcerēties ne tikai “Billi”, bet arī latviešu tautas un literatūras likteni? Laika attālums palīdz atmiņām noformēties un saprast, ka “Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas” būtībā pilda arī autores novēlējumu mums – neaizmirst.
