Egils Līcītis: Kā “KPV LV” zēni kļuvuši par politikas milžiem un valstsvīriem 0
Neatkarīgi no apstākļa, uz cik ilgu laikposmu ievilksies operetiskā pasākuma “KPV LV” eksistence, šis politiski populistiskais grupējums jau iekļuvis Latvijas historiogrāfijā kā nacionālo interešu projekts un kultūrvēsturiskā mantojuma objekts.
Cilvēki, īpaši milleniāļu paaudzē dzimušie, novecos un pēc daudz, daudz gadiem ar grumbās sarauktu pieri un sirmiem matiem vienalga atcerēsies – āreče, tas bija togad, tajās tālajās vēlēšanās, kad es, āzis (es, aita) nobalsoju par Kaimiņa partiju.
Jāvērš koncertuzveduma skatītāju uzmanība, ka pašlaik 12–20 aktīvo, frakcijā atlikušo entuziastu un viņu mazo palīgu uzturēšana saskaņā ar Saeimas nolēmumu par pastiprinātu politisko spēku finansēšanu valstij ik gadu izmaksā pāri 600 000 eiro no nodokļu maksātāju sūri grūti budžetā saskrubinātās naudas.
Pēc žilbinošiem panākumiem 13. Saeimas vēlēšanās “KPV LV” vīri, kuri nekad iepriekš netika berzējušies gar elites taukuma bundulīšiem, no kontrkultūras pārstāvjiem tika iecelti par valdības pilnvērtīgiem akcionāriem un, nebūdami plēsonīgi pēc portfeļiem, saņēma triju ministru krēslus.
Pusvārdā aprāvās ziņģēšana “pliks un nabadzīgs, pliks un nabadzīgs, krogū sēdēj kāpēvēists”, vietā nāca patīkama atziņa, cik labi dzīvot, esot nomenklatūrai piederīgiem.
Priekšvēlēšanu kampaņā bijušā kinoaktiera Artusa vadītās partijas plāni ļoti sakrita ar tautas plāniem. Vērtīgais 13 punktu programmatiskais materiāls paredzēja visaptverošu cīņu pret nekrietnībām, nejēdzību novēršanu, antikonstitucionālā veidojuma koalīcijas padomes likvidēšanu, ministriju skaita būtisku samazināšanu un lētākas, pie aptieķera dabūjamas zālītes.
Taču neizdzēšami rūtiņu kladē ierakstītie solījumi pēc vēlēšanu sestdienas izkūpēja un tagad pārtapuši par vīziju. Par renegātismu un oportūnismu patriekts arī pats partijas tēvs, dibinātājs Kaimiņš.
Kā saka jaunais priekšsēdētājs, galvenais vizionārs, lieliskais stāstnieks un tekstu interprets, daiļrunīgais latviešu homērs Atis Zakatistovs: sapratām, ka revolucionāras pārmaiņas Latvijā nav iespējamas – Latvijā iespējamas pragmatiskas pārmaiņas. Pašlaik “KPV LV” politikas virzība bāzējas uz taupību un uz partijas nosaukuma maiņu.
Grūti teikt, kāpēc jāmaina plašās masās iesakņotais, publikā populārais un iecienītais “Kam pieder valsts” saīsinājums. Grūti arī ieteikt kādu nosaukuma variantu fiskāli progresīvam, liberāli konservatīvam, druscīt pa kreisi, mazbišķi pa labi iecentrētam spēkam, ja
Vai šī parlamenta partija pārstāv personu ar ienākumiem virs vidusmēra vajadzības, vai pirmā vietā tiem ir rūpe par trūkumcietējiem un patiltē dzīvojošajiem. Vai “KPV LV” karogā ir dziļāka integrācija Rietumos vai ticība, ka dārgumu lādes guļ atvērtas Austrumos.
Tikām labi saožams, ka nelabvēlīgi noskaņotiem partneriem skauž Zakatistova grupas sasniegumi un nesaprotamā kārtā uz āru parādās emocionāli uzplūdi, ka jāstumj kolēģi laukā no valdības. Uzskatot, ka “KPV LV” nav parasts, pēc standartprakses funkcionējošs spēks, neviens negrib arī stellēt savienību ar brālīgo partiju uz galvaspilsētas domes vēlēšanām.
Nav glīti tā bozties un šķībi skatīties uz jauniegūtiem draugiem, un censties atvienot talantīgos politiķus no vadības kloķiem. Sevišķi, ja ministri jau iedzīvojušies jaunatklātajās teritorijās, dzīrušies tur nomesties uz ilgtermiņa palikšanu, cierē pat uz Latvijas futbola federācijas prezidenta amatvietu un ka iekšlietu ministra Sanda Ģirģena laulātā draudzene dienās kļūs par Viņa Ekselences Latvijas premjerministra kundzi.
Kur tālākā fāzē zēģelēs interešu kopa Zakatistova vadībā, kurā gada laikā no, var teikt, gandrīz zēniem, kam mātes piens uz lūpām, un skuķenēm ar biželēm izauguši sabiedrībā iemīlēti politikas milži, augsti kotēti valstsvīri un valstssievas?
Varbūt “KPV LV” turpmāk reklamēties ar izteiksmīgo apvienības “Par rītdienu” vārdu vai, ņemot vērā cīnītāju raksturu, – iesakāms ar trūkumiem nesamierināmo “Dod pa pāksti” nosaukums. Vai – ar augstu ticamības pakāpi izvēle lai krīt uz “Jau klāt ir rudens” Skuju ceļa partiju.