Jums ap kaklu skaista sudraba rota, izskatās pēc latviskas zīmes. 0
Tā ir sena līvu rota. Senčos ir līvi, esmu kurzemniece. Taču tautastērps man no Vidzemes, no Ērģemes, netālu no Igaunijas robežas. Tur ir vīra dzimtā puse, mūsu lauku mājas.
Sen jau gribēju savu tautastērpu. Mammītei tas bija, no viņas blūzes saglabāju aproču un apkakles izšuvumus, iestrādāju savā blūzē. Lina audumu un podziņas sameklēju veikalos, saktas man bija vēl kopš dejošanas laikiem. Znota vecmāmiņa tamborē, palūdzu viņai špicītes. Brunču drānu atvedu no Peru – mūsu tautām ir apbrīnojami līdzīga krāsu un rakstu izpratne. Kad audumu aiznesu Valkas šuvējai, viņa domāja, ka tā pirkta Igaunijā.
Vīram arī uzšuvām tērpu pēc Valkas novadpētniecības muzeja skicēm. Tā radījām paši savus Ērģemes pagasta Vībuļu māju tautastērpus.
Kad uzvelku goda tērpu, jūtos pavisam citādi. Līdzīgi kā brīdī, kad sāk skanēt Gatves deja – parādās cita stāja, es tā kā paceļos.
Kas vēl palīdz nepadoties, palikt stiprumā, gaišumā?
Vēlme dzīvot. Tas, ko viedajā sapnī teicu mammai – man vēl daudz kas jāizdara.
Slimnīcā redzēju daudzus, kam bija pēdējās dienas. Viņu sejas nekad neaizmirsīšu. Kad tās atkal uzaust acu priekšā, mana pārliecība kļūst stiprāka – darīšu visu, lai tā nebūtu!
Vienmēr atceros, ko teica daktere ķīmijterapeite Iveta Kudaba: nekal plānus tāliem gadiem uz priekšu, bet dzīvo no notikuma uz notikumu, par katru priecājies. Tā arī mēģinu. Priecājos par to, kas notiek šodien, par to, kas man dots. Mazmeitiņa apķeras, sabučo. Tāda mirkļa dēļ vien ir vērts turēties gaišumā.
Katrai dienai ir sava vērtība, pasaku paldies, ka tā dota. Neviens jau nezina, cik katram tā laika atlicis.
