Sacījāt, ka roze bija kā brīdinājums, zīme, ka kaut ko darāt aplam. 0
Nācās daudz vairāk domāt par sevi. Mācījos teikt nē. Negludināšu, jo tā pārpūlēju labo roku. Pasaule nesabruka! Meitas brīnišķīgi visu izgludināja. Agrāk sitos līdz pēdējam, lai tikai viss godam padarīts. Mājiniekiem tā arī pateicu – darīšu tik, cik varu, un baudīšu dzīvi. Esmu pelnījusi pažēlot sevi.
Nācās atzīties sev pašai un citiem, ka šajā brīdī daudz ko nevaru paveikt. Tikko to pateicu, kļuva ļoti viegli.
Allaž uzmanīgi sevī ieklausos, piemēram, kā jūtas mana roka. Ja sajūtu kaut ko atšķirīgu, pavingroju cītīgāk. Pat pie automašīnas stūres sastrēguma laikā varu izstiept roku un vingrināt.
Ko vēl dzīvē darāt citādi?
Esmu kļuvusi vērīgāka, līdzjūtīgāka. Slimnīcā sadraudzējos ar sievieti, kurai arī atklāja krūts vēzi. Viņa bija bez kājām, savulaik amputētas, dzīvoja pansionātā. Kad izrakstījos, uz atvadām uzdāvāju viņai šokolādīti un kafijas paku. Kā viņa priecājās par šo sīkumiņu, un man bija prieks par viņas prieku!
Ir tik vienkārši darīt labu. Eju pa Centrāltirgu, stāv vecmāmiņa un pārdod pupiņas, var redzēt, ka pati audzējusi. Nopērku, viņa smaida – būs grasītis, būs maizīte.
Esmu sākusi redzēt to, kas visu laiku bijis, bet ko neesmu ievērojusi. Ja braucām uz mežu sēņot, ieskrējām, sagriezām bekas un metāmies mājās. Tagad eju pa mežu un vēroju, kā saules stariņi slīd cauri kokiem, kā mirguļo katrs stiebrs un lapa.
Dzīvoju sev. Agrāk pirmajā vietā bija visi citi – bērni, vīrs, ģimene, darbs. Pati maliņā.
Esmu sapratusi, ka nemīlēju sevi – tad šķita, ka esmu par tievu, tad – pārāk apaļīga, mati pārlieku čirkaini, deguns līks… Tagad priecājos par visu, ko Dievs man devis. Pēc ķīmijterapijas pieņēmos svarā par desmit kilogramiem. Agrāk būtu panikā. Tagad paglaudu sev sānu – ak krociņa, nu labi, noderēs.
No rīta skatos spogulī un saku sev, ka labi izskatos. Ja vēlāk kāds izsaka komplimentu, nopriecājos – paldies, to jau zināju no rīta.
Tomēr neslēpšu – grūti nāca tā sevis iemīlēšana.
Vai tam palīdzēja arī fotogrāfijas, ko rādījāt? Ļoti skaisti, emociju piestrāvoti akti…
Savulaik dzīvesgudrā Alīnas tante sacīja, lai nofotografējos kaila, tas esot vajadzīgs katrai sievietei. Nemūžam! Biju tāda pareiza, taisna, mani uztrauca, ko padomās citi.
Alfa kursā katram vaicāja par viņa hobiju. Es izspēru – fotografēšana. Nezinu, kāpēc to nosaucu, nevis dejošanu, šūšanu vai dārzkopību. Varbūt no zemapziņas atausa, kā bērnībā ar tēti darbojāmies ar filmu attīstīšanu un bilžu kopēšanu…
Uzreiz saņēmu piedāvājumu nākt uz Jūrmalas fotoklubu. Biju šo to bildējusi, taču neiedomājos, ka tas, ko redzu caur fotoobjektīvu, var būt interesants vēl kādam. Tagad jau pusotra gada mācos fotografēt, saredzēt cilvēka būtību, dvēseli, parādīt to fotogrāfijā. Agrāk biju ļoti noslēgta, diez vai varētu uzrunāt svešu cilvēku, doties klāt ar objektīvu sejā.
Reiz mani pašu uzaicināja uz fotosesiju. Fotogrāfs lika paņemt mežģīnēm rotātu senlaicīgu naktskreklu, lakatu un citus aksesuārus. Es jau nezināju, kādā stilā viņš bildē! Lūdza, lai atkailinu vienu plecu, tad otru. Samulsu. Pēc tam viņš sacīja, ka varētu bildēt mani kailu. Neizpratnē iepletu acis – es taču neesmu perfekta, neesmu pilnīga! Kā lai fotografējos, ja man bijusi krūts operācija? “Nu un tad? Esmu fotografējis arī sievietes vispār bez krūtīm,” viņš gluži mierīgi teica.
Objektīva priekšā piepeši mani pārņēma laime un pacilātība. Jutos pilnīgi vesela!
Internetā izlasīju, ka kādai sievietei pirms kāzām gājis bojā vīrs, viņa ilgstoši cieta, pārdzīvoja. Atguvās vien tad, kad piepildījās sens sapnis – fotosesija zem ūdens.
Fotografēšana sievieti atver, ceļ pašapziņu. Fototerapija varētu būt kaut kas līdzīgs mākslas vai dejas terapijai. Bildēšanās process ir dziedniecisks, jo tajā brīdī nekaunos no sava ķermeņa. Tikai tā varu iemīlēt sevi. Dvēselei jādzīvo harmonijā ar ķermeni. Ja noniecinu ķermeni, kā lai dvēsele tajā mājo?
