Vai ziņa par ļaundabīgo audzēju radīja šoku? 0
Biju ļoti mierīga. Laikam tāpēc, ka zemapziņā zināju, to pavēstīja sapnis. Jau pirmais ārstu konsilijs pateica, ka būs pilnībā jānoņem krūts, skarti arī daudzi limfmezgli. Teicu: nu labi. Ārsti brīnījās par tik vēsu reakciju. Bet mani daudz vairāk uztrauca, kā to pateikšu savējiem, vistuvākajiem, gribējās viņus pažēlot. Joprojām neesmu atzinusies, kāda bija galīgā diagnoze, ko konstatēja operācijas laikā. Kam gan šie skaitļi, ja jūtos labi?!
Neilgi pēc ziņas par onkoloģisko diagnozi manā ceļā nonāca cilvēki, kuri iedrošināja pievērsties kaut kam augstākam. Iemācīja skaitīt tēvreizi, lūgties, pateikties Dievam. Sāku iet Dubultu baznīcā, apmeklēt tā dēvēto Alfas kursu, iesvētes mācību. Mani nokristīja un iesvētīja. Dieva vārdi man ļoti palīdzējuši grūtajos brīžos. Ar laiku sapratu – viss, kas ar mani notiek, domāts, lai man palīdzētu.
Katru rītu un vakaru pateicos, ka varu strādāt un dzīvot pilnasinīgi, ka man ir labi izmeklējumu rezultāti. Palūdzu arī par visiem tuvajiem, lai viņiem laba veselība.
Tad sekoja operācija?
Pirms tās bija četras ķīmijterapijas procedūras. Nezināju, ka ķīmiju veic arī pirms operācijas. Izrādījās, tādējādi iespējams samazināt audzēju, lokalizēt to, lai vieglāk operēt.
Reakcija katram ir citāda. Man nebija ne sliktas dūšas, ne nespēka, ne kaulus lauza. Gaidīju, ka izkritīs mati. Vienas teica, ka izbirs pa matiņam, citas apgalvoja, ka nāks laukā šķipsnām vien. Man nenotika nekas. Taču kādā dienā piepeši varēju nocelt no galvas visus matus kā parūku. Tāpat uzliku atpakaļ, apsēju tikai lakatiņu un tā staigāju. Tādēļ daudzi nemaz neuzzināja, ka man ir vēzis.
Zaudēt matus ir psiholoģiski smagi. Taču, ja tā nebūtu, nekad neuzzinātu, cik neparasti tīkami just, ka ūdens lāses skar pavisam kailu galvu. Cik skaisti, mazgājoties dušā, ūdens nolīst pār šo gludumu. Kur nu vēl prieks ieraudzīt, kā parādās pirmie matiņi, sāk ataugt. Tā ir skaidra zīme – viss atkal ieiet sliedēs, notiek atveseļošanās.
Nesaprotu, kāpēc šī slimība joprojām uzliek tādu nolemtības zīmogu. Katru, kam ir vēzis, uzskata par norakstītu. Slimnīcā redzēju, ka daudzus vecus cilvēkus neviens pat neapciemo – sak, ko tur vairs iet… Tad cēlāmies mēs, tikko kā pēc operācijas, sagrieztas un sasaitētas, lai palīdzētu šīm vecmāmiņām.Palātas meitenēm teicu: galvenais – nepazaudēt laimes hormonu. Tā mums bija kā devīze. Vēl tagad sazvanāmies ar istabiņas biedrenēm, cita citu uzmundrinām, smejamies – esam kolēģes.
Slimnīcā centos norobežoties no negācijām. Vienmēr runāju ar smaidu. Daudzas manī ieklausījās. Dakteri mani iesauca par zilo lakatiņu, jo man allaž galvā bija zils zīda lakats.
Mans ķirurgs onkologs Andrejs Srebnijs visu laiku uzsvēra – tas nav pasaules gals, krūti var rekonstruēt. Operācija gan iznāca tik smaga un apjomīga, ka pēc tās varēja ielikt tikai pagaidu espanderu, ko ik pa laikam vajadzēja uzpildīt. Īsto rekonstrukciju ar implantu veica daudz vēlāk.
Liels paldies ārstiem, viņi ārstē ar cerību, ka katru izdosies atbrīvot no ļaundabīgās šūnu dalīšanās. Dakteri visu labi izskaidro, ja vien gribi ņemt pretī, nevis sāc psihot. Vaimanātāju netrūkst. Sasēžas babuļas, apspriež savas diagnozes un tikai vaimanā, pieklaigā pilnu gaiteni. Apkārtējie saklausās, kļūst drūmi, nomākti. Reiz neizturēju un iejaucos – kāpēc jūs tā, dzīve taču ir skaista. Viņas gluži vai palēcās: jūs neko nesaprotat, mēs taču esam slimas! Neko neteicu, tikai pasmaidīju.
Onkocentra gaitenī var dzirdēt visādus brīnumus. Ka petroleja vai mušmires uzlējums jādzer. Nevēlos darīt neko tādu, ko viena tante teica. Izmēģināju gan Austrumu sēni kordicepu. To ieteica ķīniešu ārsts, kad ceļojuma laikā apmeklējām homeopātisko centru. Austrumos kordicepu uzskata par vērtīgāko no visa, kas aug uz Zemes.
Par sev noderīgu atzinu arī netradicionālās medicīnas metodi, ko uz Latviju atvedis kāds Uzbekistānas profesors. Tā ir dziedināšana ar keramiska pārklājuma infrasarkanā starojumu lampu. Šo ceļu parādīja cilvēki, kam arī bija onkoloģiska kaite, viņi pat braukuši uz Taškentu, lai saņemtu palīdzību. Zinātniski nepratīšu izskaidrot, bet ar šiem impulsiem organismu sakustina šūnu līmenī.
Itin bieži cilvēki stāsta, ka nezina, kā dzīvot pēc tam. Vai jums paskaidroja, ko ēst, kā vingrot?
Pēc operācijas iedeva bukletu, kur bija parādīti vingrojumi. Ļoti labi, izveidoti uz zinātniskiem pamatiem, tikai neviens neierādīja, kā tos pareizi izpildīt. Izdomāju, ka rezultāti būs labāki, ja vingrosim visas kopā. Tā arī darījām. Kādu laiku paguļam, tad atkal dīdu – meitenes, tagad vingrojam.
Pēc desmit dienām mani izrakstīja mājās. Gribēju celt pie lūpām kafijas krūzīti, bet nevarēju. Tā nu gan nebūs! Sāku apmeklēt fizioterapiju, vingrot ūdenī. Tas viss ļoti palīdz gan limfas attecei, gan sadzīšanas procesam. Daudzas grib operēto pusi pasaudzēt. Taču, ja gana cītīgi nevingrina, tā arī paliek ar mazkustīgu roku. Ne vienai vien tā notiek.
Rokā gan nedrīkst ne iegriezt, ne to sakasīt, nedrīkst būt kodumu, pušumu, lai neiekļūst infekcija. Taču bija kā sviestmaizes likumā – noteikti iegriezu…
Pēc operācijas sekoja četras ķīmijas, pēc tam mēnesi ilga starošana. Gāju uz onkoloģisko centru kā uz darbu. Jokoju – mans rīts sākas solārijā… Speciālisti strādā labi, cenšas starot precīzi, tomēr apdegumi gadījās. Tad talkā nāca mans draugs Pantenols, nopūtos ar putām gluži balta.
Visu laiku turpināju strādāt. Uzreiz zināju – negribu lieki vaļoties. Ja galvu aizņem veicamie darbi, drūmām domām nav vietas. Arī tas palīdzēja ātrāk tikt uz kājām.
Tomēr mans pārspīlētais apzinīgums atkal ņēma virsroku.
Nedrīkstēju pārlieku piepūlēt labo roku, nesamais tikai līdz kilogramam smags. Kā es nevarēšu? Man jāvar! Drīz vien pilnā sparā mazgāju, gludināju, ravēju, ņēmos pa virtuvi.
Reiz skatījos televizoru un piepeši pamanīju, ka roka sāk pampt, kļūst sarkana. Roze! Nelāga kaite, ko izraisa infekcija. Ja rodas limfostāze, uzkrājas šķidrums, veidojas nosprostojums un var sākties infekcija. Zināju, ka tas ir nopietni. Uznāca panika. Steigšus meklēju dakterus, kas varētu palīdzēt. Nonācu pie profesores Daces Baltiņas.
Esmu pateicīga, ka viņa man ieteica fizioterapeiti Ligitu Baltiņu-Kalniņu. Viņa uzreiz pateica – palīdzēs zilas krāsas teips. Daktere izmanto teipošanas metodi pa limfvadiem. Tas palīdz paātrināt limfas šķidruma plūsmu. Papildus teipošanai vingroju. Drīz vien roka bija vesela. Par šo metodi daudzas nezina, taču tā ir ļoti efektīva un nav pārlieku dārga.
