Vizbuļu spītībā celties. “Man bija vēzis, un tas iemācīja dzīvot citādi”. Spēka stāsts 0
“Spogulī taču redzu, kāds tagad izskatās mans ķermenis. Tomēr nevis novēršos, bet pasaku paldies, ka ir tik skaists. Man bija vēzis, un tas iemācīja dzīvot citādi,” atklāj Una Liberte. Viņa priecājas, ka pēc krūts vēža operācijas kļuvusi vērīgāka un smaidīgāka, atvērtāka pasaulei.
Una nesen atgriezās no Sietlas Amerikā. Satikās arī ar ļaudīm, kuri veido jaunu starptautisku interneta projektu cancer-story.com. Tajā cilvēki dalīsies savos stāstos par to, kā pārslimojuši vēzi un kā pratuši tam nepadoties. Ieceres īstenošanā iesaistīti vairāki latvieši, tostarp onkologs Atis Bārzdiņš, kurš strādā Amerikā, arī mākslinieks un uzņēmējs Sandis Konrāds no ASV. Viņa brālis Jānis Kondrāts no Latvijas sadarbībā ar dizaina kompāniju izstrādā projekta vizuālo tēlu.
“Esmu piekritusi pavēstīt savu stāstu, jo ceru, ka tas palīdzēs citām sievietēm pasaulē. Varbūt vēl kāda izlems par labu sava ķermeņa brīvības iemūžināšanai fotogrāfijā.”
Itin bieži sievietes pašas saprot, ka nav labi, nejauši sajūtot kādu nelāgumu krūtī. Vai jums bija līdzīgi?
Pavisam citādi. Man to pavēstīja sapnis. Dzimtā gan bija vairākas sievietes, kurām atklāja krūts audzēju, arī manai mammai. Tāpēc pie dakteriem gāju kārtīgi, arī pati rūpīgi pārbaudīju krūtis. Bija gan grūti ko noteikt, jo man bija cistiskā mastopātija, tātad audi bija nevis viendabīgi, bet gan ar negludumiem, bumbulīšiem. Ārsts teica, ka nekas slikts nevarot rasties, mastopātija par vēzi nepārvēršoties. Jutos labi – pilnīgi vesela.
Decembra sākumā redzēju sapni. Nāk vilciens, un uz perona stāv mamma. Nebrīnos, lai gan viņa jau sen mirusi. Mamma mīļi aicina: meitiņ, brauc man līdzi. Bet es tikpat mīļi pretī: nevaru, man vēl daudz kas jāizdara… Mamma iekāpa vilcienā, es paliku.
No rīta pamodos un uzreiz zināju – jā, viņš ir klāt. Viņš. Kā es saku – krabis. Izrādījās, veselības apdrošināšanas polisei tūlīt beigsies termiņš, steigšus devos pie ginekoloģes. Ienācu kabinetā un teicu – man ir aizdomas… Ārste mani aizsūtīja uz sonogrāfiju, un ritenis sāka velties. Iestājos slimnīcā ar 2A diagnozi, tā ir visai agrīna audzēja stadija. Tomēr izrādījās, ka viss ir daudz sliktāk.
Drīz notika ārstu konsilijs, tika ieplānota operācija. Pēc tās ārsts gan pateica, ka vēzis nebija radies tāpēc, ka ar to sirga manas dzimtas sievietes, nebija ģenētiska vaina. Domāju, saslimu tādēļ, lai tagad dzīvotu citādi. Diemžēl vēzis nāk, lai mūs mācītu.
Kas tad bija aplams jūsu dzīvē?
Man vienmēr vajadzējis visu paveikt apzinīgi, turklāt tā, lai citiem šķistu pareizi. Ģimenē biju vēls un ļoti gaidīts bērns, piedzimu, kad mammai jau bija četrdesmit, tētim – piecdesmit gadu. Audzināja mani ļoti pareizi, kārtīgi. Jau kopš mazotnes dejoju tautas deju kolektīvā Uguntiņa, braukāju pa koncertiem uz ārzemēm, kas tolaik bija īpaši. Mums bija māja Jūrmalā, kur joprojām dzīvoju ar vīru un jaunāko meitu. Manā bērnībā dārzs bija vēl lielāks, bet visu paveica mamma. Viņa bija agronome, biškope. Mans galvenais pienākums bija dejot. Un vēl – labi mācīties, skolā biju teicamniece.
Iestājos institūtā, studēju neorganisko ķīmiju, atkal labi mācījos. Pirmā darbavieta bija Rīgas porcelāna rūpnīca. Strādāju dekola cehā, kur porcelāna trauki ieguva skaistus zīmējumus. Taču dekols – uzlīmējamā bilde – bija gatavota uz fenola bāzes. Tas ir ļoti kaitīgs ķīmisks savienojums, var nelāgi ietekmēt sievietes auglību. Par to zināja, bet nerunāja. Centos pierādīt to vadībai, taču bez panākumiem.
Vēlāk strādāju valsts darbā – prokuratūrā un Valsts ieņēmumu dienestā. Tas nežēlīgi izsūc apzinīgus darbiniekus. Neko nevarēju ietekmēt, bet stress pamatīgs.
Nu jau daudzus gadus man ir savs uzņēmums, kas sniedz inženiertehniskos pakalpojumus, veic būvuzraudzību ceļiem un tiltiem.
Apprecējos visai agri, piedzima divas meitas. Tāds visai tipisks dzīves ceļš. Arī attieksme pret dzīvi tipiska. Man vajadzēja, lai viss vienmēr ir kārtībā. Lai ēdiens galdā, ģimene, māja un dārzs kārtīgi apkopti. Ļoti gribējās, lai viss būtu perfekti, visiem pa prātam. Ļoti piedomāju, ko apkārtējie par mani teiks. Tā biju audzināta – jādara, kā sabiedrībā pieņemts. Tagad paļaujos vairāk uz sevi, daru tā, kā pati domāju par pareizu esam. Esmu iemācījusies dzīvot citādi. Bet mēs jau maināmies tikai tad, kad kaut kas notiek…
