Japānietes var audzēt laukā 0
Skaistās japāņu šķirnes ir grūtāk audzējamas nekā mūsu vietējās šķirnes, jo ziemā tās ļoti cieš no sala un biežajiem nokrišņiem. Citviet Eiropā dārznieki Japānas vizbulītes parasti audzē siltumnīcās. Juris Egle pārliecinājies, ka ārzemnieces var audzēt arī laukā, ja augiem nodrošina izcilu drenāžu un piesedz ar sausām koku lapām vai skujkoku zariem, lai pasargātu no kailsala.
Atšķirībā no Eiropas vizbulītes Japānas vizbulītēm nepatīk sārmaina augsne, tām vajag viegli skābu (pH 5,5–6). Substrātam var izmantot labu kompostu, kas sajaukts ar perlītu un granti, bet paskābināšanai pievieno arī meža zemi, kompostētas koku mizas vai kūdru.
– Senāk vizbulītes stādīju dārzā dažādās vietās, bet tad radās sajukums ar šķirnēm. Tagad tās audzēju podiņos, kurus izvietoju, ierokot zemē, pēc noteikta plāna. Secināju, ka dobē vizbulītes jūtas vislabāk, tomēr podos tās audzēt daudz vienkāršāk. Lai arī augšanas telpa traukos ir ierobežota, šādai metodei ir vairākas priekšrocības – augsne tiek regulāri nomainīta ar svaigu, tāpēc neizplatās slimības. Savukārt dārza augsnē allaž ar laiku savairojas sēnīšu slimības, kas var stipri bojāt vizbulītes, – stāsta selekcionārs. – Audzējot šīs puķes podiņos, neiesaku tās mēslot ar minerālmēsliem, jo augi nepieciešamās minerālvielas uzņem no augsnes. Ja vizbulītes pārmēslo, tās vājāk zied un slimo ar puvēm.
Iepodotie augi jāpārstāda katru gadu vai vismaz reizi divos gados, jo tie ātri saaug. Dobēs augošiem tik bieži to darīt nevajag, taču nedrīkst arī pārstādīšanu nokavēt. Jurim Eglem dārzā savulaik bijuši vizbulīšu ceri, kas vienuviet auguši vismaz desmit gadu. Ceri sakuplojuši tik milzīgi, ka bijis grūti tos sadalīt. Taču ar nazi griezt un dalīt vecus augus nedrīkst, jo tā var izplatīt vīrusu slimības (par auga veselību var spriest pēc lapojuma – parādās neregulāri hlorozes plankumi, vai arī lapas veidojas kroplas).
Vislabāk zilās vizbulītes pārstādīt tūdaļ pēc augu noziedēšanas. Par Japānas vizbulīšu stādīšanas laikiem viedokļi atšķiras. Japāņu audzētāji uzskata, ka šis darbs veicams tikai rudenī, neilgi pirms ziemas iestāšanās. Latvijā šis variants neder, jo pēkšņi var uznākt sals, tādēļ augi nepaspēj iesakņoties un aiziet bojā; vizbulītēm pēc pārstādīšanas siltums un mitrums vajadzīgs apmēram mēnesi, lai ataugtu saknītes. Daudzi ārzemju puķkopji iesaka vizbulītes pārstādīt pavasarī ziedēšanas laikā, jo tad nevar sajaukt šķirnes un nopirkt, tā teikt, kaķi maisā. Juris Egle vizbulītes parasti pārstāda un dala tūlīt pēc ziedēšanas, kad sāk augt jaunās lapas. Stādot podiņos, viņš sagatavo speciālu augsni: ņem vienu spaini lapu komposta (kompostējot divus gadus, koku lapas pārtop humusā), spaini auglīgas augsnes (var izmantot, piemēram, dīķa dūņas, kas satur mālus un smilti) un nepilnu spaini smalkas, sijātas grants. Izrokot cerus nevajag sadalīt pārāk sīki, kā arī nav vēlams saīsināt augu saknītes.
Vasarā augiem saulē var apdegt lapas, tāpēc nepieciešams daļējs (ieteicams 70%) noēnojums. Lai vizbulītes labi justos dārzā, tās parasti stāda zem lapu kokiem (ābelēm, alkšņiem, liepām u.c.). Ābelēm mīnuss tāds, ka krītošie augļi sasit pumpurus. Lai tos pasargātu, ieteicams virs puķu stādījumiem uzlikt no koka sanaglotu rāmi vai tīklu (šāds režģis vienlaikus pilda arī citu funkciju, t.i., dod noēnojumu). Japānas vizbulītēm kaitē biežas lietavas, tāpēc jau vasarā puķkopis vizbulītes nosedz ar plēves jumtiņu. To noņem tikai decembrī.
Jura Egles dārzā pilnīgi brīvi, bez jebkādas segšanas pagaidām aug tikai Japānas vizbulīte ‘Orihime’. Tai ir maigi rožaini ziedi, augs labi vairojas, ir viegli audzējams, tāpēc piemērots iesācējiem. Diezgan droša mūsu klimata apstākļos ir arī ‘Blue Sandan’ (ziedi lieli, zili, ar zaļu viducīti).
Kā cīnīties pret pelēko puvi
Mūsu zilās vizbulītes salīdzinājumā ar Japānas šķirnēm ir sala un mitruma izturīgākas. Kā lielākajai daļai pameža augu, vizbulītei visvēlamākā ir pusēna un irdena, mitra, bet gaisa caurlaidīga, trūdvielām bagāta, nedaudz kaļķaina lapu trūdu augsne (pH 7), kas vasarā labi saglabā mitrumu. Pārāk blīvi ceri un liels mitrums rosina pelēkās puves attīstību (uz lapām parādās brūni pleķīši, līdz pamazām nobrūnē un nokalst visa lapa). Lai izvairītos no sēnīšu slimībām, ieteicams pavasaros noraut vecās lapas un regulāri augus sadalīt pārstādot. Arī vecie ziedi var veicināt puves izplatību, tāpēc vēlams tos noplūkt pēc ziedēšanas, it īpaši pildītos ziedus. Vēl puķkopis iesaka profilaksei divreiz gadā (pirmoreiz tūlīt pēc ziedēšanas, otrreiz – rudenī, īsi pirms ziemas) apputināt zilās vizbulītes (bet ne japāņu šķirnes!) ar sārmainu līdzekli, piemēram, krītu, dolomītmiltiem vai koku pelniem, lai nomāktu sēnīti. Ziemā, kailsalā, vizbulītes ieteicams piesegt ar egļu skujām. Viegli audzējamas un krāšņas ir zilās vizbulītes: ‘Rubra Plena’ (ar purpursārtiem, ļoti pildītiem ziediem), ‘Ciecere’ (ar pildītiem ziediem), ‘Maria Theresia’ (pildīta, ļoti tumša; plaukstot pumpuri ir melni zili).
Izvēloties audzēt savā dārzā Transilvānijas vizbulīti, jāatceras, ka augsnes un augšanas apstākļu ziņā tā līdzinās zilajai vizbulītei. Tātad audzējama ēnainā vietā humusu saturošā augsnē ar viegli sārmainu reakciju. Savvaļā tā aug kalnainos apvidos zem dižskābaržiem, ozoliem un kalnu kļavām. Transilvānijas vizbulītei ir lielāki ziedi un garāki ziedneši nekā zilajai vizbulītei. Lapas ziemzaļas, spīdīgas. Ziedi visbiežāk gaišzili, taču gadās arī formas ar sārtiem un baltiem ziediem.
3 soļi vizbulīšu pārstādīšanā
Augu izņem no podiņa un izpurina tā, lai garās saknītes stiepjas uz leju.
Ar rokām ceru uzmanīgi sadala. Nav vēlams saīsināt auga saknītes.
Tūlīt stāda podiņos, lai augi nenovīst.
