Vītolu fonds saņem lielāko ziedojumu savā vēsturē. Summa mērāma miljonos 10
Vītolu fonds, kura mērķis ir dāvāt Latvijai jaunus, izglītotus jauniešus, saņēmis Gunāra Šterna testamentāro ziedojumu, ar kuru visus dzīves laikā uzkrātos līdzekļus viņš ir novēlējis Latvijas jauniešu izglītošanai, portālu LA.lv informēja Vītolu fonds.
“Vispārsteidzošākā ir testamentā ziedotā summa – 5 miljoni Austrālijas dolāru, tas ir vairāk nekā 3 miljoni eiro. Tas ir pats lielākais ziedojums fonda vēsturē, kurš apliecina ne tikai kāda cilvēka neizmērojamo dāsnumu, bet arī atbalstu Vītolu fonda izvirzītajam mērķim – dāvāt Latvijai jaunus, izglītotus jauniešus, kuri spēs veidot veiksmīgu un panākumiem bagātu savas zemes nākotni”, priekā un aizkustinājumā dalās fonda pārstāvji.
Jau pirms vairākiem gadiem Šternu ģimene dibināja Gunāra dzīvesbiedres Metas tēva, docenta Jāņa Fridrichsona, piemiņas stipendiju, kura tiek piešķirta Latvijas Universitātē studējošajiem jauniešiem. Taču šobrīd saņemtais testamentārais ziedojums – neaprakstāms prieks un pārsteigums, jo šis novēlējums ne vien dāvā cerību tik daudziem talantīgiem, bet mazturīgiem Latvijas jauniešiem iegūt augstāko izglītību, bet arī apliecina ziedotāja uzticību Vītolu fonda darbam.
No Gulbenes uz Austrāliju
Gunārs Šterns piedzima Rīgā 1930. gada 17. janvārī, bet uzauga Ziemeļvidzemē, skaistajā Gulbenes un Alūksnes apkārtnē. 1944. gadā, tūlīt pēc Litenes pamatskolas beigšanas, viņš kopā ar vecākiem Pauli un Olgu un jaunāko brāli Uldi uzsāka bēgļu ceļu rietumu virzienā – Gunārs toreiz bija tikai četrpadsmit gadu vecs. Kara beigas Šternu ģimene sagaidīja angļu okupācijas zonā Vācijā, un Gunārs vidusskolas izglītību ieguva Rūdolfa Blaumaņa latviešu ģimnāzijā Oldenburgas bēgļu nometnē.
Kad četrdesmito gadu beigās sākās izceļošana uz citām valstīm, Šternu ģimene devās uz Austrāliju. Viņi iebrauca Sidnejas ostā 1950. gada ziemā un pēc īsas uzturēšanās imigrantu nometnē Grētā nonāca galvaspilsētā Kanberā, kur jau dzīvoja un strādāja radi. Tolaik darba spējīgajiem imigrantiem divus gadus bija jāstrādā valsts darbā tur, kur tas bija nepieciešams, jo bija jāatmaksā ceļa izdevumi.
Tā Gunārs, toreiz slaids, divdesmitgadīgs jauneklis, sāka savu līguma darbu, šķūrējot akmeņogles toreizējā Kanberas spēkstacijā. Taču viņš ļoti vēlējās turpināt izglītoties un iestājās Melburnas Universitātes Kanberas koledžā – tur lekcijas varēja apmeklēt vakaros pēc darba. Taču inženierzinātņu fakultātes tur nebija, tāpēc Gunārs uzsāka tautsaimniecības studijas, un šī izvēle noteica viņa turpmāko karjeru. Studijas koledžā Gunāram ļāva atstāt smago darbu spēkstacijā un ieņemt ierēdņa, mācekļa vietu valsts statistikas departamentā – tur viņš pirmo reizi iepazinās ar perforētām skaitļošanas kartiņām.
Gunārs toreiz dzīvoja Kapitola kalna imigrantu hostelī – vietā, kur vēlāk uzcēla Austrālijas grandiozo parlamenta ēku. Nedēļas nogales parasti tika pavadītas augstu virs pilsētas Stromlo kalnā- pavisam tuvu valsts astronomijas observatorijai, kur tēvam bija dārznieka darbs, bet māte strādāja observatorijas direktora saimniecībā. No Stromlo kalna paveras plašs skats uz savdabīgi skaisto ainavu. Reizēm Gunārs turp devās ar satiksmes autobusu, kurš gan kursēja reti, taču biežāk viņš ceļu mēroja ar savu jauniegādāto divriteni – tikai tas pašam bija jāstumj kalnā, bet jaunībā jau to varēja izdarīt pavisam viegli, jo spēka bija gana.
Interese par datorzinātni
Pēc vairākiem gadiem, kas tika pavadīti Stromlo kalnā, Šternu ģimene pārcēlās uz Kanberu. Šternu māja atradās Jarralumlas priekšpilsētā – tas ir pavisam netālu no vietas, kur vēlāk, pēc daudziem gadiem, Gunārs pavadīja mūža nogali. Māte pie jaunās mājas ierīkoja skaistu, ražīgu dārzu un turēja pulciņu vistu, tēvs strādāja vecā parlamenta rožu dārzos, brālis ar izcilām sekmēm sportā un mācībās apmeklēja Kanberas vidusskolu, bet Gunārs, strādājot birojā, turpināja studēt koledžā.
1954. gadā Gunārs pārcēlās uz Melburnu, lai pabeigtu tautsaimniecības studijas Melburnas universitātē, ko beidza ar B.Comm. (Bachelor of Commerce) grādu 1956. gadā. Viņš turpināja strādāt, bet vienlaikus absolvēja arī Humanitāro Zinātņu fakultāti ar BA (Bachelor of Arts) grādu, specializējoties matemātikā. Kā izvēles priekšmets matemātikas kursā toreiz ietilpa jaunā datorzinātne, kas saistīja Gunāra interesi uz mūžu.
Mācoties Melburnas universitātē, Gunārs sastapa Metu, savu lielo mīlestību, un 1957. gada 13. aprīlī abus uz mūžu savienoja latviešu draudzes mācītājs Arnolds Grosbachs. Gunārs toreiz pēc studijām strādāja savā pirmajā darba vietā “Gas and Fuel Corporation”, bet Meta universitātē veica ķīmijas asistentes darbu.
1962. gadā Gunārs pieteicās darbā Austrālijas Nacionālajā Universitātē, kas bija izaugusi no koledžas, kur viņš savulaik uzsāka studijas. Viņš strādāja administrācijā un ar datora palīdzību uzskaitīja universitātes preču iegādi un noliktavas- tolaik tā bija pavisam jauna joma.
Tad Gunārs un Meta Šterni pārcēlās uz Kanberu, un Gunārs kļuva par datoru programmētāju Aizsardzības Ministrijā – tur viņš strādāja līdz aiziešanai pensijai. Arī pēc tam Gunārs neprata dīki vadīt laiku – viņš darbojās grāmatvedības jomā un strādāja starptautiskās nodokļu konsultantu firmas H&R Block Kanberas birojā, pēc tam vairākus gadus bija brīvprātīgs valdības nodokļu konsultants mazturīgiem pilsoņiem. Sešdesmit gadus viņš bija grāmatvežu biedrības “Certified Practicing Accountants” biedrs.
Vairākkārt Latvijā
Gunārs allaž aktīvi iesaistījās latviešu sabiedrības dzīvē- vairākus gadu desmitus viņš bija Kanberas latviešu Luterāņu draudzes kasieris un Kanberas Latviešu Biedrības (KLB) revidents. Gunārs priecājās, ja, pateicoties savām zināšanām nodokļu un citās finanšu jomās, varēja palīdzēt draugiem, radiem un citiem tautiešiem. Bet savā dzīves vietā Jarralumlā Gunārs bija apzinīgs vietējās “kaimiņu sardzes” biedrs. Latvijā Gunārs pirmo reizi atgriezās vēl padomju laikā, septiņdesmito gadu beigās, pēc tam vēl vairākas reizes, pēdējoreiz- 2001.gadā. Viņš apceļoja arī citas Eiropas valstis.
Vistuvākais Gunāra draugs visa mūža garumā bija dzīvesbiedre Meta – viņus saistīja savstarpēja uzticēšanās un nesavtīgas rūpes vienam par otru, bet galvenokārt – dziļa un patiesa mīlestība.
Gunārs Šterns aizgāja Mūžībā 2016. gada 26. jūnijā, un viņa dzīvesbiedrei šobrīd ir nepieciešams ļoti, ļoti daudz spēka, jo Metas dzīvē Gunārs bija pats svarīgākais cilvēks – viņas ,,datora un kafijas guru”, viņas ,,mīļā sirds un ceļa gaisma”…
