Zem vītola atrasts bērns un citi maģiskā vītola stāsti 0
Šajā gadumijā ciemojos pie vecmammas. Nemaz ne tik dziļi lauki, tomēr elektrība vienā vētrainā vakarā pazuda. Pie sveču gaismas runājāmies par dzīvi, un viņa man izstāstīja kaimiņu dzimtas likteni. Man nebija ne jausmas, kādu noslēpumu glabāja viņu vecā māja un lielais vītols!
Resno vītolu biju ievērojusi jau bērnībā. Tā stumbru var aptvert tikai divi, un, lai gan biezā miza ir dziļu grumbu izvagota, tā ir vesela un nebojāta. Atceros, tēvs vienmēr pukojās, kad braucām ar mašīnu tam garām – tas aug krustojumā un aizsedz skatu, kad vajag tikt uz lielā ceļa.
– Nu, viņmāju Sniedzi jau atrada zem tā vītola! Viņa bija, kā saka, adoptēta, – vecāmāte paziņoja.
– Tas ir kā, vecmamm, – zem koka?!
– Njā… tas bija vēl Ulmaņa laikos. Tie saimnieki bija turīgi – redz, kāda pamatīga māja, vēl tagad stāv kā stāvējusi! Tikai bēda bija tā, ka viņiem nebija bērnu. Un reiz ziemā, laikam ap Ziemsvētkiem, šie bija braukuši mājās no baznīcas un pēkšņi ieraudzījuši sniegā zem tā lielā vītola kaut kādu vīstokli. Apturējuši zirgu un izdzirdējuši vārgus pīkstienus. Nu, tur aitādā bija ietīts zīdainis. Meitenīte. Ak, dieniņ… diez kas tiem vecākiem vai tai mātei lika tā darīt?… Tāds grēks… Njā, šie, protams, pieņēma to bērnu, nosauca par Sniedzi. Izauga skaista meita. Atceros Sniedzi no savas bērnības, tikai viņa bija vairākus gadus vecāka par mani.
– Vai viņa tā arī neuzzināja, kas ir īstie vecāki?
– Ne-e, nekad. Reiz vienos Jāņos, tas jau bija kolhoza laikā, mēs kopā sēdējām pie ugunskura, gāja jau uz rīta pusi. Un tad viņa izrunājās tā: man vienmēr gribējies zināt, kam es esmu līdzīga, no kurienes radusies, bet viss – visa pagātne – ir nogriezta kā ar nazi… Un tad, no tā laika, es arī sāku piedomāt par viņu. Jo bija skaidrs, ka tas liktenis ir īpašs, tur jābūt kādam turpinājumam. Ko sēsi, to pļausi – tādas tās lietiņas…
***
Mana vecmamma pati arī nav vienkārša lauku tante. Viņa māk dažas burvestības. Kad atvedu viņai jaunās vistiņas, viņa tās “piesēja” – lai neklīst prom no mājām. Kaut ko murminot, viņa mazgāja tām kājas ūdenī un tikai pēc tam ielaida kūtī. Un stāstīja, ka viņas vecāmāte varējusi pat “piesiet” zirgu zagļus – reiz viens naktī gribējis zagt viņu bēri, bet palicis pie zirga kā piesiets – nekust no vietas, kaut tā gribētu! Dabūjis no rīta pērienu, un tikai pēc tam vecvecvecmāte viņu atlaidusi, tas ir, “atsējusi”.
Mana vecmamma ir arī gudra zāļu sieva – zina par zāļu tējām visu un vienmēr ir vākusi visādas blaktenes un dedestiņas, ko es pat nepazīstu, lai gan arī esmu lauku bērns. Bet pats interesantākais – viņa māk saskatīt un skaidrot dažādas likteņa zīmes. Ja es redzu kādu dīvainu, spilgtu sapni, vienmēr izstāstu vecmammai un dabūju kādu skaidrojumu vai pareģojumu. Cik bieži nav piepildījies, ka sapnī peldos netīrā ūdenī un vēlāk saslimstu – kā vecmamma arī tika brīdinājusi!
Un ja vecmamma saka savu iemīļoto teicienu – ko sēsi, to pļausi, tādas tās lietiņas, – zinu, ka tas ir kā spriedums. Viņai viss ir skaidrs.
– Ja? Kāds tad bija tas turpinājums, vecmamm?
***
Sniedze apprecējusies ar staltu vietējo puisi, pēc tam kad tas atnācis no dienesta padomju armijā. Vēlāk viņš kļuva par kolhoza priekšsēdētāju, tas izauga par vienu no lielākajiem un veiksmīgākajiem kolhoziem Latvijā. Dzīvoja viņi labi, piedzima meita un dēls. Tikai Sniedze visu mūžu mocījās ar nierēm, laikam bija, sniegā pamesta, tomēr apsaldējusies. Viņa nomira vēl pajauna sieviete – pirmspensijas vecumā, kā tagad teiktu.
– Bija lielas bēres – kā jau pienākas kolhoza priekšsēdētāja sievai, – atceras vecmamma. – Atvadīšanās notika kolhoza aktu zālē, nevis mājās. Kad viņu veda uz kapiem, visa procesija meta lielu loku – lai piestātu pēdējoreiz pie Sniedzes mājām. Katafalks ar zārku dažas minūtes stāvēja tieši pie vītola. Tad man pirmo reizi ienāca prātā, ka vītols un Sniedze ir kaut kā saistīti.
Izrādās, dažas dienas pirms Sniedzes mirstamās stundas – viņa tad smagi slima gulēja jau slimnīcā – bijusi stipra vētra. Vītolam atlūzis viens no lielajiem zariem. Vīri, kas to novāca no ceļa, vienā laidā runāja: cik labi, ka tas neuzkrita kādam braucējam vai gājējam! Vecmamma, skatoties uz svaigo brūci koka stumbrā, spēja domāt tikai par mazo meitenīti, ko reiz atrada zem vītola un kas tagad devās pēdējā gaitā. Viņai likās, ka vītolam arī sāpēja, tas bija zaudējis daļu sevis.
***
Pagāja daudzi gadi. Sniedzes vīrs bija apņēmis otru sievu, bērni izauguši un apprecējušies. Viņai jau bija mazbērni, kurus tā arī nekad nebija lemts ieraudzīt. Tie visi dzīvoja kolhoza jaunajās daudzdzīvokļu mājās – tās bija uzceltas otrpus lielajam ceļam, gandrīz pretī Sniedzes audžuvecāku namam. Pie lielā vītola tika ierīkota autobusa pietura, patiesībā tā joprojām ir tur.
Reiz Sniedzes meita, tolaik ap četrdesmit gadus veca, izkāpa pieturā no autobusa. Bija tumšs, lietains novembra vakars. Laternas tikai otrā pusē ceļam, redzamība slikta, un atstarotāji tolaik nevienam vēl nerūpēja. Tas bija viens moments, viss notika zibenīgi un klusi – aiz autobusa braucošā automašīna veica apdzīšanas manevru un trāpīja sievietei, kura neuzmanīgi steidzās pāri ceļam. Trieciens viņu iemeta grāvī. Tieši pie vecā vītola saknēm. Viņa nomira turpat, uz vietas.
Vienkārši sakritība? Mana vecmamma tam netic.
– Redz, es domāju tā. Tas ir kā senā pasakā: neauglīga sieva lūdz, teiksim, burvei bērnu, tā apsola to dot, bet par to sievai kaut kas vēlāk būs jāziedo – kaut kas sirdij dārgs. Un katram kokam jau arī ir sava nozīme. Vītols no seniem laikiem ir saistīts ar tiem rituāliem, ko sievietes izpildīja par godu auglībai, Mēness cikliem, zemei, ūdenim.
Tikai pamazām es sapratu, ko vecmamma gribēja teikt. Ja godīgi, nenoticēju viņai un vēlāk meklēju internetā informāciju – ko tad vītols simbolizē? Ļoti interesanti. Patiešām daudzām tautām šis koks saistīts ar sievišķajiem auglības cikliem un sievietes maģiju, kā arī ar sapņiem, iekšējām vīzijām, burvestību un dziedniecību. Koks, kas atbalsta stipras kaislības un šad tad pat ir nedaudz cietsirdīgs.
***
Vairākus gadus pēc šā traģiskā negadījuma zem vītola dega kapu svecīte un bija nolikti ziedi – Sniedzes mazmeita tā pieminēja savas mātes nāves dienu. Bet izskatījās gana savādi – it kā vītolam tiktu nests ziedojums kā senos laikos. Tad mazmeita pārcēlās uz Rīgu, studēja un tā arī vairs neatgriezās dzimtajā ciemā.
Vītols stāv kā stāvējis. Pavasaros un vasarās nekas – pelēkzaļo lapu jūra šalc un priecē acis. Bet rudeņos un ziemās, kad atklājas tā kailie un vēja aplauzītie zari, lielais koks izskatās draudīgs. Stiprā vējā viņš kā dzīva būtne baismi čīkst, smilkst, vaid un krakšķ, biedēdams katru, kam gadās iet vai braukt tam garām.
Stāsta, ka sirmā senatnē visi koki mācēja runāt un lūdza cilvēkus, lai viņus necērt. Koki runājuši gluži kā cilvēki. Tad gan bijis posts! Cilvēki nekā nevarējuši tikt pie malkas: tikko grasījušies cirst, koks lūdzies tik žēli, ka pat bārdainiem vīriem asaras sākušas tecēt. Ja vītols varētu runāt, viņš pastāstītu daudz.
Vai viņa varā bija šīs ģimenes likteņi – vai viņš bija līdzdalībnieks vai arī tikai novērotāja lomā? Un vai šim stāstam nu ir pielikts punkts? Kas zina. Starp citu, vecmamma beigās ieminējās, ka nesen lasījusi interviju ar Sniedzes mazmeitu – viņa ir kļuvusi par pazīstamu koklētāju, kas tradicionālo koklēšanu apvieno ar mūsdienīgām skaņām.
– Zini, kas mani satrauca? Parasti kokles izgatavo no egles, priedes, liepas, ozola. Viņa stāsta, ka tai esot īpaša un ļoti mīļa kokle – kāds Latgales meistars to izgatavojis no vītola koka. Njā, ko sēsi, to pļausi – tādas tās lietiņas… – vecmamma nopūtās.
