Vītņstobru ieroči. Fakti un vēsture 0
Neviens īsti nevar pateikt, kurš izgudroja šaujamieroci. Eiropā tie sāka parādīties pēc tam, kad eiropieši sāka meklēt iespēju izmantot Ķīnā radīto šaujampulveri. Tomēr mūsdienu karabīnes vēsture sākas ar to brīdi, kad militāros ieročus sāka izmantot civilajām vajadzībām.
• Pirmie ieroči bija kā miniatūri lielgabali – metāla caurules, šaujampulveris, ar kura palīdzību apaļa bumba tiek izšauta no stobra. Šāva ar degli, nevis ar sprūdu. 16. gadsimtā Anglijas pilsoņu kara laikā ar šaujamieročiem mēģināja aprīkot kareivjus, kas ļāva vēlāk radīt ieroci ar sprūdu un dažādiem aizdedzes mehānismiem. Šiem ieročiem lielākā problēma bija precizitāte.
• Vītne ir vertikāli iegriezumi stobrā, kuru mērķis ir uzlabot šaušanas precizitāti. Napoleona karu laikā britu armija radīja eksperimentālas t. s. strēlnieku (Rifle) vienības, kas izmantoja Beikera karabīnes – ieročus, kuru stobros bija vītnes. Šie ieroči bija precīzāki tālās distancēs, salīdzinot ar tajā laikā plaši izplatītajām gludstobra musketēm.
• Patrona, kādu mēs pazīstam šodien, ar lodi, kapseli, pulveri un čaulīti pirmo reizi parādījās jau 19. gadsimta sākumā, ievērojami samazinot lādēšanai nepieciešamo laiku. Pamazām šīs tehnoloģijas attīstīja līdz dizainam, kādu pazīstam mūsdienās. Interesanti, ka pilnveidojumi tika veikti, lai uzlabotu kaujas efektivitāti un tikai vēlāk tās tika pielāgotas civilajām vajadzībām.
• Karabīnes ar aizslēgu radās 19. gs. 90. gados, izmantojot aptveres, kurās ielādēt patronas. Šī sistēma sevi pierādīja kā efektīvu un uzticamu, ieroci kļuva ļoti viegli pārlādēt, un šis dizains ir populārs vēl joprojām.
• Līdz 19. gadsimta beigām vītņstobru ieroči bija ļoti gari, dažreiz līdz pat diviem metriem, lai sasniegtu maksimālu precizitāti, un šādi ieroči nebija parocīgi kavalērijai. Tomēr, parādoties daudz jaudīgākajam bezdūmu pulverim, varēja izmantot ieročus ar īsākiem stobriem.
• 20. gadsimta pirmajā pusē karavīrus trenēja, lai tie varētu precīzi šaut tālākās distancēs, un Pirmajā pasaules karā Lee-Enfield karabīnes jau bija aprīkotas ar īpašiem tēmēkļiem, kas ļāva izšaut līdz pat 1,6 km attālumam.
• Mūsdienās karabīnes to klasiskajā izpratnē izmanto galvenokārt medību vajadzībām, izņemot putnu medības, kad priekšroka tiek dota gludstobra ierocim. Karabīnes, kas sākotnēji tika radītas militārām vajadzībām, ieguvušas daudzu mednieku atzinību.
Attēlā_ Mūsdienās karabīne ir ne tikai funkcionāla, tā var kļūt arī par mākslas darbu
• Tālākais nāvējošs snaipera trāpījums ir fiksēts Irākā – 3540 metri. Iepriekšējais rekords bija 2475 m, kas tika sasniegts 2009. gadā. • Uz lodi iedarbojas divi spēki – Zemes pievilkšanas spēks, kas liek lodei sēsties, kā arī ātrums, kas rodas šāviena brīdī. Lodes lidojumam ir izliekta trajektorija, sākumā tā ceļas uz augšu, pēc tam strauji krīt.
Attēlā: Patrona, kādu mēs pazīstam šodien, ar lodi, kapseli, pulveri un čaulīti pirmoreiz parādījās jau 19.gds.sākumā.
• ASV katru gadu nopērk 10 līdz 12 miljardus ložu. Šajā valstī vien ir 465 ieroču un munīcijas ražotāji.
• Lodes ātrums stobra galā var būt dažāds. Dūmu pulvera muskešu lodes ātrums ir 120 līdz 370 m/s. Savukārt moderno ieroču lodes ātrums var variēt līdz pat 1200 m/s .220 Swift un .204 Ruger kalibriem.
Attēlā: Vītne padara lodi daudz precīzāku
• Mūsdienu karabīnēm lodes ātrumu nosaka pulvera daudzums un tā kvalitāte, lodes svars, kā arī stobra garums.
