“Vīteri” – ar latgalisku pašcieņu 0
Pārsvarā folkloras kopās ir daži vīri un daudz meitu, bet Rēzeknes jauniešu kopā “Vīteri” otrādi. Redz, ja nosaukuma pēdējās zilbes samaina vietām un atdala, sanāk – “Vīri te”.
Esam bagāti ar vīriem, palepojas folkloras kopas “Vīteri” vadītāja Sandra Stare. Apmēram četrdesmit vīteriešiem mugurā Latgales novada pilsētnieku tērps, jo arī senos laikos meitas audušas, katra tautastērpā cenšoties ierakstīt savu krāsu. Ideja radīt folkloras kopu Sandrai Starei dzimusi vēlmē iemācīt saviem bērniem dziedāt latgaliski, jo pilsētā latgaliešu valoda izzūd un arī viņas bērnībā skolā latgaliešu tautasdziesmas mācīja, tulkotas latviski. Bet tagad vismaz “Vīteru” bērni runā tik pašcieņas pilni latgaliski, ka patiess prieks. Kad draugi atveduši uz kopu mūzikas skolās gājušus un, kā teic Sandra Stare, muzikāli sen pāraugušus tādu vadītāju kā viņa, bijusi vajadzīga palīdzīga roka muzikālajās lietās, lai bērniem ir kur tālāk attīstīties. Kad kopu papildinājis Einārs Lipskis – pianists, akordeonists, multiinstrumentālists, brīvmākslinieks, klavieru remontētājs ar savu skaņu ierakstu studiju –, nodibinājusies kapela. Nu “Vīteru” bruņojumā ir vijole, mandolīna, kontrabass, akordeons, harmonikas, stabules, grabuļi, bungas, kokles. Kas ko māk, to arī spēlē, teic kapelmeistars un atkarībā no konkrētajā projektā muzicējošā sastāva piemeklē repertuāru – no tradicionālās mūzikas līdz etnofolkam un pat popmūzikai. Eināram Lipskim piemīt talants ieraudzīt bērnā spējas, kaut arī mazais nav mācījies mūzikas skolā un notis nezina. “Vīteriem” līdz šim iznācis viens disks, toties dubultais, un patlaban kapelmeistars krāj materiālus nākamajam. Kad ne vien dziedi, bet arī spēlē, sirds velk dejot. Tā radās dejojošo jauniešu sastāvs, kura prasmju pūrā ir kadriļas, divpāru dejas… Skolās un kultūras namos “Vīteri” ik pa laikam rīko tādus danču vakarus Rēzeknes jauniešiem, ka tālu dimd.
Līga Bernāne ir viena no “Vīteru” jauniešu mammām. Viņu piesaistījusi skolotājas Sandras Stares personība, jo kopas vadītāja strādājot ar sirdi un dvēseli, taču ir stingra. Tā kā “Vīteros” dzied mazi bērni, viņi bez dziedāšanas un dejošanas alkst arī kā cita. Radošajās nodarbībās gatavo gadskārtu ieražām raksturīgus ēdienus, Lieldienās mācās krāsot un meklēt olas, Ziemassvētkos vārīt galertu un auksto zupu, Līgo svētkos pīt vainagus. Līgas meitai Diānai Bernānei no “Vīteru” dziesmām visvairāk pie sirds tā par osi, kurš kādreiz varbūt salapos. “Redz, neticēju, ka tikšu “Vīteros”, bet šogad pirmo reizi spēlēju tur vijoli,” priecājas meitene. Deviņgadīgajam Mārtiņam Skrebinskim, kas mācās Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzijā, visvairāk pie sirds dziesma par saimnieku, kas gāja pa mežu, jo rotaļa mācot draudzīgumu. Palīgos Sandrai Starei jau labu laiciņu ir jaunā skolotāja Leila Rasima, kura pirms piecpadsmit gadiem agrā jaunībā piedalījusies “Balticā” kopā ar Viļānu folkloras kopu “Bitītes”. Tagad tieši Leilas Rasimas astoņgadīgajam dēlam Andžejam uzticēts ieskandināt Saimes rītu Rēzeknes pilskalnā 19. jūlijā. Folkloras kopu koncertā “Gorā” “Vīteri” pārstāvēs gaisa stihiju. Lai spēlētu vēl prasmīgāk, kultūras pilī “Ziemeļblāzma” sarīkojumā “Stīga. Veltījums Augustam Dombrovskim” “Vīteru” muzikālie jaunieši meistarklasēs papildināsies stīgu instrumentu spēlē.
“Vīteri” muzicējuši festivālos Lietuvā, Baltkrievijā, šogad maza kapelas grupiņa muzikantu statusā bija aizbraukusi līdzi tautas deju kolektīvam uz Beļģiju. Bet kādam jābūt folkloras kopas vadītājam? Leila Rasima teic tā: “Latvijas patriotam, jāmīl sava zeme, tautasdziesma, jāmīl bērni un jaunieši. Smaidīgam, draudzīgam un ar prasmi panākt kārtību.”
