Ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs: Atgūsimies trīsreiz ilgāk 1
Ja vērtē pēc situācijas, kādā kļūst par ministru, tad apstākļus, kādos jaunais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs ieņēmis savu amatu, var salīdzināt vien ar tiem, kādos 90. gadu sākumā darbojās pirmie atjaunotās neatkarīgās Latvijas ekonomisko reformu ministri – Jānis Āboltiņš un Arnis Kalniņš. Arī toreiz bruka gadiem veidotās piegāžu ķēdes un uzņēmumu darbība draudēja apstāties. Kā šādos apstākļos jūtas jaunais ministrs – par to šī saruna.
Katrs jauns ministrs nāk ar jauniem uzstādījumiem un plāniem, kas jāpadara. Kādi tie ir jums?
Šobrīd primārais ir krīzes menedžments, kas aizņem lielāko ikdienas daļu – strādājam pie dīkstāves pabalstiem, kopīgi ar “Altum” cenšamies saprast, vai uzņēmēju atbalstam paredzētie finanšu instrumenti sasniedz savu mērķi.
Vēl vakar tika panākti jauni uzlabojumi dīkstāves pabalstam, kurā ik pa brīdim kā īleni no maisa parādās tās vai citas nepilnības.
Otrs darbības virziens – ekonomikas izaugsmes plāns pēc krīzes. Tā izstrādē piesaistīti uzņēmēji ar vārdu – ekonomists un uzņēmējs Jānis Ošlejs, kurš vada šo procesu, un lielākās Latvijas uzņēmēju organizācijas.
Ceru, ka šā plāna rezultātā mēs agri vai vēlu nonāksim līdz “miera apstākļiem” Latvijas ekonomikā. Kad tā notiks – mana prioritāte būs mazo un vidējo uzņēmumu atbalsts, “Altum” programmu pielāgošana viņu vajadzībām un uzņēmējdarbības atbalstam ārpus Rīgas. Manuprāt, šajā segmentā vēl daudz darāmā.
Vai jūs varat raksturot, no kā varētu sastāvēt plāns izejai no krīzes?
Galvenās sastāvdaļas šajā plānā būs trīs. Pirmkārt, ekonomikas saglābšanas un iesaldēšanas plāns, kas, manuprāt, šobrīd strādā samērā sekmīgi. Spējām reaģēt samērā ātri, un “Altum” bija viena no pirmajām institūcijām Eiropā, kas spēja izstrādāt uzņēmējdarbības atbalsta instrumentus.
Otrkārt un treškārt–lai gan bieži vien, sēžot pie galda, ir grūti izstrādāt vienotu skatījumu uz situāciju, tomēr esam panākuši kopīgu viedokli – šobrīd uzņēmumiem svarīgākie ir apgrozāmie līdzekļi, bet pēc tam svarīgi būs līdzekļi izaugsmei – ražības celšanai, eksporta tirgu atrašanai un eksporta atbalstam, galvenokārt garantiju formā.
Domāju, ka atbalsts jākoncentrē ražojošo un eksportējošo uzņēmumu segmentā, viņi būs lokomotīve, kas vilks sev līdzi pārējo ekonomiku. Gribētu vēl atzīmēt, ka plāna izstrādē vadošo lomu spēlē uzņēmēji, ierēdņiem vairāk ir atbalstoša lomu dokumentu uzrakstīšanā.
Tāpat svarīgi būs mobilizēt valsts iepirkumus, lai tos varētu paveikt šā gada otrajā pusē.
Tāpat Eiropa ir devusi “zaļo gaismu” ar struktūrfondu līdzekļu pārdali. Diskusija par to, kuros virzienos nepieciešams vairāk ieguldīt krīzes pārvarēšanai un kā izdarīt, lai šī nauda nestu lielāku labumu, ir jau sākusies.
Tas, kas šobrīd satrauc – cik ilgs laiks paies, līdz atjaunosies zināmi ieradumi. Piemēram, ir ļoti iespējams, ka krīze pievērsīs iedzīvotāju uzmanību uzkrājumu veidošanai. Kaut gan kopumā tas ir pozitīvi, tieši šobrīd tēriņu samazināšana bremzēs arī ekonomikas atjaunošanos.
Tāpat tūrisms – Rīgas ekonomikai svarīgs faktors bija tūristu prāmji, kurus sevišķi bija iecienījuši pensionāri. Cik ilgs laiks paies, līdz pensionāri atjaunos ceļošanu – neviens nezina. Ir arī citi neskaidri jautājumi.
Vai “Altum” cilvēkresursu un finanšu resursu kapacitāte būs pietiekama, lai spētu nodrošināt atbalstu visai ekonomikai krīzes laikā?
Manuprāt, šobrīd viņi spēlē izšķirošo lomu. Viņi ir operatīvi spējuši izstrādāt atbalsta programmas, pārkārtojuši savu darbu tā, lai spētu darboties arī nedēļas nogalēs, piesaistot jaunus darbiniekus no banku sektora.
Viņi sevi ir labi parādījuši – šobrīd tautsaimniecībā caur atbalsta līdzekļiem ieplūdināti jau 60 miljoni eiro.
Par cik lielu struktūrfondu pārdali varētu būt runa, ņemot vērā, ka tas ir viens no svarīgākajiem resursiem krīzes seku pārvarēšanai?
Tos projektus, kas ir izstrādes un izpildes stadijā, neapturēsim, lai tie turpinās. Tie, kas nav iesākti,–tur notiks pārdale.
Mēģinām izdomāt, kā pārvērst defektu par efektu – izmantot šo situāciju mājokļu siltināšanas programmas aktivizācijai. Ir bijušas sarunas arī par to, kā veicināt koka ēku būvniecību Latvijā.
Vai ministrija šobrīd kaut kādā veidā iesaistās, lai risinātu uzņēmumu darbības problēmas – piegāžu ķēžu pārrāvumus, robežu šķērsošanas problēmu risināšanā un tamlīdzīgi?
Protams. Eksporta jautājumiem Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) ir mobilizējusi savus resursus, pārstāvniecības ir tiešā kontaktā ar uzņēmējiem, risinot gan piegāžu, gan citus jautājumus.
Vismaz reizi nedēļā informācija par jaunajām iespējām tiek nosūtīta arī nozaru asociācijām. Tuvāko nedēļu izaicinājums ir sākt Latvijā ražot medicīniskos aizsardzības līdzekļus – sejas maskas, spectērpus u.c. Mēs varam to ražot paši, tas nav jāiepērk no Ķīnas.
Ir uzņēmēji, kuri turpina ražot, pirmkārt jau būvniecība, kura nav apstājusies. Vēl aizpagājušajā nedēļā aizbrauca pirmais prāmis ar darbiniekiem uz Zviedriju, kuri montēs konstrukcijas.
Par veselības riskiem, kas šobrīd ir nopietnākais no riskiem, pilnu atbildību uzņemas uzņēmēji paši. Tas viņus šobrīd ļoti satrauc – pietiek ar vienu saslimušo cehā, lai visa uzņēmuma darbība būtu jāaptur, taču šo risku nevar mazināt ar ekonomiskajiem līdzekļiem.
Negribam nonākt situācijā, kā Uhaņas reģionā Ķīnā, Gruzijā vai Ziemeļitālijā, kad uzņēmumu darbība tiek apturēta pilnībā. Ceru, ka tik tālu arī nenonāks.
Ekonomikas atjaunošana pēc krīzes ir cieši saistīta ar normālas uzņēmumu darbības atjaunošanu. Šobrīd ir noteikti dažādi ierobežojumi, kas būs spēkā līdz 12. maijam. Vai atbalstāt viedokli, ka ierobežojumi jāatceļ pēc iespējas agrāk – uzreiz pēc 12. maija –, pēc kura jāatsāk normāla darbība?
Domāju, ka ierobežojumu atcelšanu tomēr noteiks veselības, nevis ekonomikas apsvērumi.
Vienlaikus gribētu atzīmēt, ka ir valstis, piemēram, Dānija, kas izvērtējusi veselības aizsardzības kapacitāti un jau šobrīd sāk atcelt ierobežojumus saistībā ar pulcēšanos, kas ļauj atsākt darbību dažādiem birojiem un daļai ražošanas. Tiek rūpīgi sekots līdzi situācijai, tomēr ierobežojumus atceļ.
Jāpiezīmē, ka nenokavēt ierobežojumu atcelšanu arī būs svarīgi – tas varētu dot starta izrāvienu, kamēr pārējā pasaule vēl sēž dīkstāvē.
Gribu teikt, ka, manuprāt, arī Latvijā samērā labi tiekam galā ar slimības izplatības ierobežošanu, vienlaikus neieviešot tik stingrus ierobežojumus, kādi bija Ķīnā, joprojām ir spēkā Itālijā, Šveicē un daudzās citās valstīs.
No šā viedokļa skatoties – ir pamats piesardzīgam optimismam.
Jūsu priekštecis ministra amatā Ralfs Nemiro jums atstājis mantojumā vairākus uzmanību saistošus jautājumus, piemēram, OIK atcelšanu. Kādu pozīciju jūs atbalstāt – jāpilda politiskais solījums un OIK jāatceļ šīs Saeimas laikā, vienlaikus riskējot ar miljardu vērtām tiesas prāvām pret valsti, vai arī šobrīd jāapkaro tikai atbalsta izkrāpēji, ļaujot turpināt pārējiem saņemt atbalstu līdz līgumu darbības beigām – tas nozīmē izvairīties no potenciālām tiesu prasībām, bet arī to, ka OIK atcelšana pārceļas uz nākamās Saeimas darbības periodu?
Ralfs Nemiro jau ilgāku laiku ir mans sadarbības partneris, jo kopīgi esam Saeimas Tautsaimniecības komisijā skatījuši Elektroenerģijas tirgus likumu, kas būtībā regulē OIK. Tas, kas šobrīd ir izdarīts, galvenokārt, uzlabojumi staciju kontrolē, ir šīs sadarbības rezultāts, un tas jau šobrīd katru mēnesi tautsaimniecībai samazina izdevumus par OIK.
Tomēr uzskatu, ka jāiet uz maksimumu – Ekonomikas ministrija turpinās atbalstīt OIK atcelšanas likumprojekta virzību.
Par to miljardu runājot – arvien biežāk izskan viedoklis, ka šis skaitlis ir radīts nozares ietvaros un nepieciešama diskusija par to, kādi ir patiesie riski. Elektrības cenu pazemināšana varētu būt arī vērtīgs atbalsta instruments ekonomikas atlabšanas laikā.
Otrs “garšīgs” Nemiro mantojuma jautājums ir t. s. Skultes gāzes terminālis. Vai uzskatāt, ka šis projekts ir Latvijai pietiekami svarīgs un izdevīgs, lai piešķirtu tam nacionālo interešu objekta statusu, kas automātiski nozīmē arī “zaļo gaismu” gāzes vada būvei caur vairāku pašvaldību teritorijām, kuru iedzīvotāji protestē pret to, un iespējamu garantēto gāzes iepirkumu?
Redzot, kā mums gājis ar OIK, diez vai šobrīd būtu atbalstāms garantēts gāzes iepirkums, kas cels elektroenerģijas cenas.
Šobrīd enerģijas cenas ir tik zemas, ka rūpīgi jādomā par ilgtermiņa garantētiem iepirkumiem. Jāpiezīmē, ka gāzes vada jautājumā arī Saulkrastu dome ir mainījusi savu atbalstošo viedokli un nostājusies iedzīvotāju pusē. Uzskatu, ka šajā jautājumā jāņem vērā iedzīvotāju viedoklis.
Turklāt – ņemot vērā, ka Eiropas “Zaļais kurss” rada prasību pēc atjaunojamās enerģētikas attīstīšanas, diez vai ilgtermiņā vajadzētu “likt kārti” uz gāzes projektiem. Taču – ja privātais investors to ir gatavs paveikt bez valsts atbalsta, tad iebildumu nav.
Esat sev izvēlējies ļoti atzītus un cienījamus padomniekus – jau minēto ekonomistu un uzņēmēju Jāni Ošleju un Kokrūpniecības federācijas vadītāju Kristapu Klausu. Iepriekšējo ekonomikas ministru lielā mērā politiski “nogremdēja” viņa padomnieka Pāvela Rebenoka pārmērīgā ietekme uz ministrijas darbu. Ņemot vērā šo vēsturi, cik lielā mērā esat gatavs klausīt saviem padomniekiem?
Būtu grēks nepieminēt arī trešo padomnieku, kas, iespējams, sabiedrībai ir mazāk pazīstams – Arti Grīnbergu. Viņš strādājis pie tādu Latvijas mēroga dokumentu, kā Nacionālais attīstības plāns 2007.–2013. gadam izstrādes, bijis ekonomikas padomnieks premjeriem Laimdotai Straujumai un Mārim Kučinskim, esam ar viņu labi sastrādājušies arī Tautsaimniecības komisijā.
Bet, atbildot uz jautājumu, politikā var uzticēties tikai sev.
Padomnieku uzdevums ir atnest man informāciju un kaut kādos brīžos pārstāvēt ministrijas viedokli, bet lēmumi ir jāpieņem ministram pašam un pašam arī jāatbild par tiem.
Cik ilgs laiks būs nepieciešams krīzes pārvarēšanai?
Šobrīd pieejamie dati liecina, ka katrs krīzes un dīkstāves mēnesis mums maksā 2% no iekšzemes kopprodukta. Tāpat var runāt par apmēram 20% lielu eksporta kritumu, kas ir milzīgs skaitlis.
Ekonomisti spriež, ka katrs krīzes mēnesis prasīs apmēram trīs reizes lielāku laiku, lai atgūtos – tātad, ja tiksim galā ar krīzi trijos mēnešos, tad atgūšanās prasīs deviņus.
