Vitāla un cilvēciska tradīcija 0
Tradicionālās kultūras pētnieces Signe Pucena un Ieva Vītola sagatavojušas jau 20. tradīciju burtnīcu, un tā veltīta, protams, zaļumballes tematikai.
– Ieva, pastāstiet, lūdzu, kā radās doma pētīt tieši zaļumballes fenomenu?
I. Vītola: – Ideja gaisā virmoja jau senāk, vēl pirms Simtgades zaļumballes. Pētot tradicionālo kultūru un bieži braukājot pa kultūrvēsturiskām vietām Latvijā, cilvēki nereti piemin, ka vienā vai otrā vietā tikušas rīkotas zaļumballes. Svētupes krastos ir tāds Kuiķules līcis – tur vēl šodien dabā var redzēt, kur uz zaļumballes vietu vedušas taciņas un kur uz paaugstinājuma savulaik spēlējuši misiņgrauzēji jeb pūtēji. Turklāt zaļumballes līdz šim ir maz pētītas, tādēļ ar Signi apsvērām, ka būtu forši reiz savākt to stāstus, jo Tradīciju burtnīcas veidojam par tematiem, kuri mums pašām šķiet interesanti. Šī būs jau 20. burtnīca.
– Vai, pētot zaļumballes, jums par tām mainījās priekšstats?
– Es pati pirmās zaļumballes sāku apmeklēt 20. gadsimta 90. gadu beigās. Mans priekšstats līdz šim par zaļumballi bija, ka tā notiek Siguldas pilsdrupās, spēlē kāda popgrupa, ir spožas gaismas, skaņas pastiprinātāji… Intervējot cilvēkus, tapa skaidrs, ka agrāk zaļumballēs galvenokārt skanējusi pūtēju orķestru mūzika. Daudzi satiktie cilvēki atminas, kā ragu mūzika skanējusi caur kokiem, deju laukums rotāts ar meijām, apkārt bijuši soliņi. Senāk zaļumballes tradīcija bija daudz nozīmīgāka, nekā tā ir šodien, tā bija vieta, kur cilvēkiem satikties, iepazīties. Zaļumballes bija vitāla un populāra vasaras izprieca. Agrāk bija divas galvenās satikšanās vietas: baznīca un zaļumballe.
Laika gaitā, protams, gan zaļumballes norise, gan priekšstati par to mainījušies. 70. un 80. gados parādījās apskaņošana, un pūtēju orķestri sāka spēlēt retāk – dzīvo mūziku palēnām nomainīja ieraksti. Mūsdienās zaļumballes joprojām notiek, taču tradīcija ir mainījusies. Laika gaitā nemainīgi palicis ir tas, ka tā notiek vasarā brīvā dabā un tur var dejot. Mūsdienās arī izklaides iespējas ir daudz plašākas. Atmiņās bieži redzama saistība starp zaļumballi un kāzām, proti, ballē saskatījās un pēc tam nereti apprecējās, bet mūsdienās tas vairs nav aktuāli – jauniešiem ir citas iepazīšanās iespējas. Tomēr romantiskas pastaigas pēc zaļumballes tāpat pastāv. Lai arī mūsdienās balles mūziku bieži spēlē dīdžeji, vērojams, ka arī pūtēju orķestri atkal tiek novērtēti. Iespējams, arī Simtgades zaļumballe dos impulsu šīs senās tradīcijas atjaunošanā un turpināšanā.
– Kas bija pats negaidītākais, ko uzzinājāt, vācot materiālus grāmatai?
– Nebiju iedomājusies, ka zaļumballes saistītas ar radošu pieeju tukšo pudeļu vākšanā. Ir pierakstīti vairāki stāsti, kas atklāj, kā rītā pēc balles vietējie ļaudis, gan veci, gan jauni, sanāk, lai savāktu tukšās pudeles nodošanai. Dažiem tas bijis labs bizness, ar sadalītām teritorijām, vienai ģimenei pat izdevies volgu nopirkt! Tāpat pārsteidza daudzie stāsti par bufetēm, kas lielā mērā saistīti ar kautiņiem, bez kuriem nav iztikusi neviena zaļumballe. Jaukas bija intervijas ar zaļumbaļļu muzikantiem, viņu vērojumi un piedzīvojumi.
