“Pie autobusa pienāca tālbraucējs šoferis. Iespieda rokās skaidru naudu Ukrainas sievietēm, lai nopērk ko saviem bērniem.” Kā notiek bēgļu glābšana? 0
Ināra Egle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā trīs draugi uzņēmēja Mārtiņa Puķes vadībā nolēma izveidot Ukrainas atbalsta grupu Kuldīgā. Paziņoja par to feisbukā, un tad sāka pieteikties brīvprātīgie, kas vada ziedojumu vākšanas punktus Liepājā, Skrundā, Kuldīgā un vēl vairākās vietās. Negaidīta bijusi vietējo uzņēmēju atsaucība, sarūpējot busiņus, ar kuriem brīvprātīgie šoferi Ukrainā nogādā palīdzības kravas, bet atpakaļceļā izved no Ukrainas civiliedzīvotājus, kuri dodas bēgļu gaitās uz mierīgākām teritorijām. Palīdzības sniegšana tiek saskaņota ar koordinatoriem Ukrainā, kuriem saziedotās mantas tiek nodotas tieši rokās.
Uz Latvijas autobusiņiem, kuriem kā humānās palīdzības sniedzējiem ir atvieglota iekļūšana Ukrainas teritorijā, ir izvietotas uzlīmes, uz kurām rakstīts, ka ar šo autobusu bez maksas palīdz cilvēkus izvest no Ukrainas un nogādāt drošākā vietā Polijā, Lietuvā un Latvijā. M. Puķe atzina, ka sākumā uz Latviju nevienam nevajadzēja nokļūt, bet tagad šo iespēju galvenokārt izmanto cilvēki, kuri vēlas braukt pie radiem vai paziņām.
Kad “Latvijas Avīze” sazvanīja Bruno Jurševicu, kurš ir viens no brīvprātīgajiem šoferiem, viņa vadītais busiņš ar Ukrainas civiliedzīvotājiem tuvojās Lietuvas robežai. Bruno solīja pārzvanīt pēc dažām minūtēm, kad viņu pie stūres nomainīs brauciena pāriniece – trīsdesmitgadniece Sintija Alkšare no Skrundas. Viņas ikdienas darbs saistīts ar mežsaimniecību, bet B. Jurševics ir Ventspils domes deputāts. Taču tam šajā gadījumā nav nekādas nozīmes, jo visi brīvprātīgie jūtas kā vienota komanda, kurā daļa pat nezina cits cita uzvārdu un nodarbošanos.
Vairākums dodas pie radiem
Par iespēju palīdzēt Ukrainai, ventspilnieks Bruno Jurševics izlasījis feisbukā, kur steidzami meklēja brīvprātīgo šoferi, kas varētu nogādāt palīdzības kravu Ukrainā, bet atpakaļceļā no valsts izvest civiliedzīvotājus, kas steidz pamest kara plosīto zemi. No rīta pieteicies, bet vakarā jau devies ceļā. B. Jurševics uzsvēra, ka, pateicoties koordinatoriem Kuldīgā, kas organizē palīdzību tiešā saziņā ar Ukrainas pusi, saziedoto mantu kravas tiek nogādātas konkrētās vietās Ukrainā.
Aizvestais palīdzības sūtījums, kurā bija medikamenti, pārtika, segas un citas preces, nonāca Červonogradā. Pēc tam viņi devušies uz Ļvivu pēc bēgļu ģimenēm. Feisbukā var lasīt Kristapa Grīnhofa ierakstu, kurā teikts, ka viņa komandas vestā krava ir nogādāta speciālajā armijas noliktavā. Arī viņš, tāpat kā Bruno, uzteic Ukrainas robežsargus, kas ātri palīdzēja nokārtot dokumentus, lai varētu doties iekšā teritorijā.
Pēc tam kad Bruno un Sintija izveda vienu bēgļu grupu, latvieši devušies iekšā vēlreiz Ukrainā, lai paņemtu vēl civiliedzīvotājus, izmantojot to, ka šim transportam ir atvieglota iekļūšana un izkļūšana no teritorijas ar tā saucamo “zaļo caurlaidi”. B. Jurševics stāstīja, ka viņi uz Latviju veda desmit cilvēkus, lai gan autobusiņa ietilpība ir paredzēta mazākam cilvēku skaitam.
Daļa bija bērni, kas var sēdēt mammām klēpī, bet tiem, kam rokas bija brīvas, turēja koferus un citas mantas, kas paņemtas līdzi tālajā ceļā. Tagad braucēji jau ir Latvijā, bet tobrīd viņiem pretim no Ventspils devās Bruno dzīvbesbiedre, lai vienu ģimeni, kuru izmitinās Jurševicu ģimene, aizvestu uz Ventspili. Daļa atbraucēju mājvietu atrada Kuldīgā.
Redzētais šajā braucienā B. Jurševicam atsauc atmiņā barikāžu laiku, kad ir grūti, bet visapkārt valda atsaucība un sirsnība. “Mājupceļā, iebraucot Lietuvā, apstājāmies pirmajā degvielas uzpildes stacijā, kur iebraucējus sagaidīja, bez maksas pacienājot ar kafiju un maizītēm. Pie Latvijas autobusiņa pienāca kāds tālbraucējs šoferis, kura auto bija ar Lietuvas valsts numura zīmi. Viņš iespieda rokās skaidru naudu Ukrainas sievietēm, lai viņas varētu nopirkt kaut ko saviem bērniem,” stāstīja B. Jurševics.
Vēl viņam paliks atmiņā, ka Ukrainā katrs otrais plakāts bijis ar īsā laikā folklorizēto teicienu, kurp jādodas krievu kuģim, karavīriem un Putinam. B. Jurševics ar saviem iespaidiem dalās arī feisbukā, kurā aprakstījis pārdomas pie robežas: “Tie skati man bija šokējoši. Mātes ar bērniem, arī zīdaiņiem, brālis stumj invalīdu ratiņos pāri robežai savu brāli. Biju sagatavojies šīm humānās katastrofas ainām, bet arī mana nervu sistēma salūza, to redzot. Neskaitāmas ģimenes naktī ar maziem bērniem pie rokas kājām dodas pāri robežai. Pie robežpunktiem atstātas privātās automašīnas ar Ukrainas numuru zīmēm.”
Mazās kravas nonāk pie saņēmēja
Minēto Ukrainas atbalsta grupu Kuldīgā izveidoja uzņēmējs Mārtiņš Puķe kopā ar draugiem Matīsu Upleju un Pēteri Silarāju. Sākumā uz Ukrainu aizbraucis arī pats, bet sapratis, ka noderīgāks var būt Latvijā, lai organizētu palīdzības sniegšanu, to koordinējot arī ar Ukrainas pusi. No tās saņemts saraksts, kādas lietas ukraiņiem ir nepieciešamas, pēc tam aicinot ziedot tieši tās.
M. Puķe “Latvijas Avīzei” atzina, ka visvairāk Ukrainā vajag tieši to, ko visgrūtāk ir dabūt, – tas ir militārais aprīkojums: piemēram, bruņuvestes, maskēšanās tīkli, rācijas, nakts redzamības iekārtas. Noderīga ir arī termoveļa, segas, siltās virsjakas, marles, plāksteri, pretapdeguma ziedes, no pārtikas – konservi.
Latvijā saziedotās mantas pieņēma vairākos punktos Kurzemē un arī Rīgā. Pēc tam brīvprātīgie tās sašķiroja, uz kastēm norādi par saturu uzrakstot arī ukraiņu valodā. Ar uzņēmēju sarūpētajiem autobusiem, kurus vada brīvprātīgie, kravas tiek nogādātas Ukrainā, braucot iekšā tās teritorijā. Ir ekipāžas, kas uz Ukrainu jau devušās divas un trīs reizes, atpakaļceļā vedot civiliedzīvotājus.
Galvenokārt bēgļus paņem Ļvivā, no viņiem vairākums vēlas nokļūt pie radiem un paziņām, bet ir arī tādi, kurus vajag izmitināt. Tad viņus uzņem ģimenes, bet ir cilvēki, kas no Ventspils dodas tālāk uz Zviedriju. Vienreiz kuģis speciāli gaidījis bēgļu ģimeni, kas bijis iespējams, pateicoties kādas brīvprātīgās sievietes kontaktiem.
Palīdzības sniegšana galvenokārt tiek organizēta, sazinoties feisbukā. Grupa ir atvērusi arī kontu ziedojumiem, par kuriem tā galvenokārt iegādājas degvielu ekipāžām, kas dodas ceļā. “Mēs aizvedam mazās kravas, bet tās uzreiz nonāk pie adresāta. Valsts organizētā palīdzības sniegšana saskaras ar lielāku birokrātiju, paiet ilgāks laiks, kamēr palīdzība sasniedz saņēmēju,” pieļāva M. Puķe.
