Lielākie saimnieki 19
Pēteris Šņepsts ir lielākais privātais darba devējs Vārkavas novadā. Apkārt 180 ha apstrādātas zemes, vēl mežs, Rožkalnu centrā – gateris. Šeit darbs ģimenei – trīs dēliem un meitai un vēl 37 vietējiem. Visi trīs dēli Jelgavā beiguši Latvijas Lauksaimniecības universitāti un atgriezušies “Šņepstu Jaunārēs”. Andris atbildīgs par meža izstrādi, Jānis – par gateri. “Meita arī no Rīgas atbrauca atpakaļ, kur strādāja lielā firmā, un te tagad ņemas ar bitēm,” nosaka tēvs.
Starta pozīcijās pēc kolhoza izjukšanas viņš bija viens. Tai gadā, “kad graudi neko nemaksāja”, Pēteris paņēma motorzāģi pār plecu un devās mežā. “Papīrmalku bez iekrāvēja paši krāmējām fūrē,” viņš atceras. Kopš tā laika ar kamazu divas reizes baļķus uz Rīgu paspējis aizvest, izlaupītās kolhoza darbnīcas atpirkt un savest kārtībā. “Bet jaunieši tagad paziņo: es belarusā nekāpšu! Ko viņus tais skolās samāca?” pikts Pēteris. Uz harvestera tādus nevarot laist. “Bijām atbraukuši uz Baltkrieviju mežus izstrādāt, bet tur nav tās lietas sakārtotas. Galu galā baltkrievu rubeļa inflācija apēda visu nopelnīto. Pagājušogad atgriezāmies. Tagad divas vienības piedalās valsts mežu izsolēs. Savējo zāģējam. Gaterī visi vietējie strādā. Pa šādu ceļu no tālienes neatbrauksi…” Pēteris skopi iezīmē biznesa ainu. Mežizstrāde un zāģmateriāli dod apgrozījumu gandrīz 800 tūkstoši – divas līdz trīs reizes lielāku nekā citām zemnieku saimniecībām.
“Es ar dzīvesbiedri esmu uzbūvējis lielu māju Rušona ezera krastā, gribu atpūsties. 25 gadus nemiera skudras skrējušas pa galvu, strādāts pa 12, pa 16 stundām,” Pēteris jau domā, kā nodoties medībām. Tāpēc par nākotni domāt liek dēliem: “Ja grib pastāvēt, gaterī vecās iekārtas jāmet ārā, jāmodernizē, bet es nestāstīšu, kā. Tas dēlam jāizdomā.” Šņepsts jaunākais apņēmies sameklēt tirgus un to produktu nišu, ko varētu ražot šeit un pārdot ārzemēs. “Noietu sameklēt var – ačgārni, bet dēļus sazāģēt skaidās un pārdot Anglijā zirgu pakaišiem ir izdevīgāk nekā eksportēt šādus,” ar to Jānis nav mierā un meklē citu nišas produktu.
Otrs lielākais uzņēmums, bet lielākā zemnieku saimniecība ir “Smilgas” Rožkalnu pagastā. Jāzeps Lazdāns tur 120 slaucamas govis un kopā ar abiem dēliem Nauri un Mareku apsaimnieko 350 ha zemes. Uzbūvēta ferma, iegādāta jauna tehnika, saražoto pienu Lazdāni nodod “Preiļu sieram”. Viņš nodarbina vēl trīs. “Kurš iztur sutku, kurš nedēļu, kurš līdz pirmajai naudai,” klāsta Lazdāns. Lai risinātu nodarbinātības problēmu, viņš domā modernizēt slaukšanas procesu, kas prasīs mazāk resursu. Jo dažkārt gadās tā, ka govis jāslauc, bet slaucēju nav un viss jādara pašam.
Rožkalnu pagasta Jāņa Lazdāna zemnieku saimniecība “Kalmes” priecē ar sakopto pagalmu un pārsteidz ar labo 400 metrus garo pievedceļu. Ģimenes uzņēmums, bioloģiskā saimniecība, kas piena lopkopībā un graudkopībā vēl bez saimnieka pastāvīgi nodarbina saimnieci Mariju un viņu 24 gadus veco dēlu Mairi.
Z/s “Kalmes” savu uzņēmējdarbību 1995. gadā sāka ar trīs slaucamajām govīm. Vēlāk izmēģināja pelnīt ar nobarojamiem lopiem, cūkkopību, tomēr palika pie piena lopkopības un graudu audzēšanas. “Kalmes” apsaimnieko 280 ha zemes, tostarp 207 ha pieder saimniecībai, tāpat 14 ha lapu koku meža. Tīršķirnes Holšteinas melnraibo un Holšteinas sarkanraibo govju ganāmpulkā ir 77 piena devējas, vidējais izslaukums 6500 kg no govs ir ļoti labs rādītājs bioloģiskajai saimniecībai. Ganāmpulks izveidots no pašu dzīvniekiem, saimniecība sevi nodrošina ar lopbarību, graudus audzē 74 ha platībā. Piepērk vien mikroelementus.
“Kalmēs” saimnieki darbus veic, domājot par vislabāko iznākumu ilgtermiņā. Lūk, piemēri. Pēc grants seguma uzklāšanas patlaban ik gadu 410 metrus garo saimniecības pievedceļu “Kalmēs” klāj ar šķembām, kas maksā 2500 eiro. Kad šķembu nav, pavasarī un ziemā piena mašīna līdz piena mājai ir jāvelk ar traktoru. Skābbarību “Kalmēs” liek ruļļos, nevis tranšejā. Tas maksā dārgāk, tomēr ruļļu lopbarība, nebaidoties par kvalitāti, ir izmantojama visa gada garumā.
