Vārkavas veiksmes stāsta pamatā – stabili zemnieki. Problēmas ar ceļiem un darbiniekiem 19
Autori: Ivars Bušmanis, Sandra Dieziņa, Zigfrīds Dzedulis, Uldis Graudiņš
Ir marts. Latgalē sniegs šur tur. Zaļuma vēl nav. No vienas lauku viensētas jau saskatāma nākamā. Te nav tik plašu lauku, ka pa vidu atstāta māja ar iebrukušu jumtu. Vai katrā sētā jauna lauksaimniecības tehnika, kāda piebūve. Jauns jumts. Jā, jumtos nogūlusies nauda. Var manīt, atšķirībā no dziļāk Latgalē redzētā, ka mājvietas atjaunojas. Jaunie atgriežas. Vārkavā jau darbojas kūlas mašīnas – ganās nobarojamie liellopi. Tie ainavā nomainījuši Latvijas brūno un iekāpuši novada ģerbonī.
Pa zemes ceļu braucam, mazliet kratīdamies – sals pa nakti bedres aizasfaltējis… “Labi, ka šodien atbraucāt. Aizvakar nebūtu atbraukuši, jo viss bija mīksts, smagie ved kokus ārā no meža,” sagaidīdams noteica “Smilgu” saimnieks Jāzeps Lazdāns.
Mūs, četrus “LA” žurnālistus, negribēja redzēt ne acu galā. “Ko tu ņemies, pasūti viņus tālāk,” uzņēmēji kūdīja novada domes priekšsēdētāju Anitu Brakovsku. “Tu jau redzēji, kā žurnālisti pa visu Latviju mūs pataisīja par nabagiem lūdzējiem. Jā, LTV kolēģi no “De Facto”, gatavojot lielo jautājumu par reģionālo attīstību, Vārkavu pasludināja par valsts otro nabadzīgāko novadu, kur vairākums strādājot novada administrācijā. “Intervēja mani 40 minūtes, bet paņēma vienu teikumu, pēc kura iznāk, ka tik vien gribu kā no valsts izlūgties ilgāk pavilkt dzīvību laukos uz pašvaldību izlīdzināšanas fonda rēķina. Kauns pa visu ģīmi! Ne tā domāju, ne tā ir.” Jūs taču tā nerakstīsit? – viņa nedroši vaicā. Atšķirībā no uzņēmējiem pašvaldības vadītāja nevar žurnālistus tā vienkārši “pasūtīt”.
Mēs atbraucām uz Vārkavu kā uz uzņēmīgāko novadu Latvijā. Tādu, kurā ir visvairāk zemnieku saimniecību (900!), individuālo komersantu un pašnodarbināto skaits Latvijā. Brīnāmies un gribam saprast: kā tā var būt, ka Vārkavā ir vairāk uzņēmīgu cilvēku nekā Rīgā vai Ventspilī. Pret iedzīvotāju skaitu rēķinot. “Mums miljonāru nav, mēs mākam dalīties!” smejot atcērt Vārkavas pagasta pārvaldniece Inta Kivleniece. Pēc pāris stundām sapratām, ka asprātībā apslēpta dziļa patiesība.
Mazie paspēja atrast nišu
Vārkavas novadā ir ap simts sertificēto bioloģisko saimniecību, kas ir valstī lielākais skaits vienā novadā. Tieši bioloģiskā saimniekošana ļāvusi saglabāt un vairot nodarbinātību novadā. Viena no tās rosinātājām un balstiem ir Rožkalnu pagasta zemnieku saimniecības “Salenieki” īpašniece Ruta Norkārkle. Viņa, atgriezusies tēva mājās pirms divdesmit gadiem, aktīvi iesaistījās pašvaldības darbā un meklēja iespējas, kā palīdzēt zemniekiem.
“Sūnu ciems bija. Man bija jaunas idejas – ka vajag būvēties, ņemt kredītus. Redzēju, ka var saņemt bioloģiskās subsīdijas. Zemnieki neko nekaisīja uz laukiem, ķīmiju neizmantoja. Sāka veidoties interešu klubs, sākām spriest, kāpēc nesaņemt naudu par to, ko nedarām. Sertificējām saimniecības. Cilvēki neticēja. Tikai tad, kad parādīju konta izrakstu, ka man pirmajā gadā tika ieskaitīti 6000 lati, viņi sāka acis mirkšķināt. Pagastā nodibinājām Uzņēmējdarbības atbalsta centru, sākām konsultēt zemniekus, pati mācījos, braucu uz Vāciju, Holandi,” atceras Norkārkle.
Līdz 2004. gadam Rožkalnu pagasts ar 900 iedzīvotājiem saņēmis aptuveni 40% no Preiļu rajona lauksaimnieku subsīdijām. Kāds ir ieguvums? “Mēs attīstījāmies. Šodien zemnieks ne tikai var eksistēt, bet var sākt dzīvot. Bioloģiskie saimnieki var atļauties nopirkt jaunu džipu, var māju uzbūvēt, ceļu salabot, jaunu tehniku un zemi nopirkt,” tā “Salenieku” saimniece. Daudzi zemnieki saprata, ka bioloģiskās subsīdijas ļauj attīstīties. Šobrīd bioloģiski saimnieko tie, kam tā ir pārliecība. Tomēr tālāk nav kur augt, jo trūkst brīvo zemju. Pieprasījums pēc bioloģiskās preces gan ir liels – Rīga visu paņem, arī bioloģiskā pārstrāde pamazām attīstās. Problēma – trūkst strādājošo, jo katrā saimniecībā ir vismaz viena brīva vakance. Visi strādā legāli, nodokļi tiek maksāti, saimnieki darbā pieņem savas otrās pusītes, jo saprot – pensijai jākrāj.
Ļoti daudz apmācību, dažādu semināru bijis, un tieši izglītošanās ļāva zemniekiem palielināt apjomus. “Tas bija smags darbs, kādam jābūt celmlauzim. Bet tas izdevās un par to ir gandarījums,” rezumē Ruta Norkārkle. Viņa “Saleniekos” kopīgi ar dēlu Gustavu Norkārkli (viņš vada Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociāciju – red.) audzē ķirbjus, ko nodod pārstrādei, gan sēklu iegūšanai un tur gaļas liellopus. Taču strādniekus dabūt ir grūti, jo “Saleniekos” valda sausais likums. Tāpēc šobrīd saimniece ir izvēles priekšā, kā samazināt roku darbu.
Viņa priecājas, ka novadā paliek daudz jauniešu – pārņem vecāku rūpalu, un tā ir laba tendence. “Ļoti daudzās saimniecībās dēls, meita pārņem un strādā. Jaunatne paliek, jo vecāki izveidojuši kaut cik stabilu, normālu, modernu saimniecību, tehnika ir jauna, mājas sakārtotas dzīvošanai, zemnieki būvējas. Bet, ja būtu vairāk saimnieku, sadrumstalot nebūtu labi. Tajā pašā laikā var saimniekot arī mazā platībā, var ekonomiski izdzīvot. Mazliet uzņēmības vajag,” tā saimniece. Pagastā ir ļoti maz bezdarbnieku, darbinieki tiek vesti no Balviem, Rēzeknes un pat no Valkas. Faktiski secinājums ir viens – novadā uzņēmēju skaits ir liels, bet trūkst strādnieku, līdz ar to attīstība tiek bremzēta.
