Olafs Zvejnieks: Džinu, kas vienu reizi izlaists no pudeles, būs ļoti grūti iedabūt tajā atpakaļ 3
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā izteicies Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, Covid-19 pandēmijas izraisītās krīzes sākumā viņam bijušas bažas, ka Latvijas sabiedrība neuztvers, cik situācija pasaulē ir nopietna, taču izrādījies, ka šīs valsts sabiedrība ir daudz disciplinētāka un inteliģentāka nekā daudzas citas, tādēļ nepieciešamie ierobežojumi uztverti pareizi.
Acīmredzot cerot uz to pašu sapratni, šobrīd sabiedrībā tiek bīdīta ideja par mobilo lietotni Covid-19 inficēto cilvēku kontaktpersonu apzināšanai – kā papildu drošības mehānismu vīrusa ierobežošanai.
Lietotne būšot praktisks un drošs risinājums, kas atbalstīšot Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologus (SPKC), ļaujot efektīvāk konstatēt slimnieku kontaktpersonas.
Iedzīvotājiem lietotni būs nepieciešams instalēt viedierīcē, lai tā ar “Bluetooth” signāliem apmēram divu metru attālumā varētu sazināties ar citām ierīcēm, kurām ir šī lietotne.
Lietotnē notikšot šifrēta datu apmaiņa, līdz ar to lietotnē kontaktpersonas uzrādīsies anonīmi. Savukārt, ja iedzīvotājs būs saslimis ar Covid-19 vīrusu, viņam tiks izsniegts speciāls kods, kas būs jāievada lietotnē.
Līdz ar koda ievadi izpildīsies mehānisms, kas lokāli mēģinās saprast, ar ko šī ierīce bijusi kontaktā.
Pirmajā brīdī viss šķiet loģiski – ārstiem jāpalīdz un slimība jāapkaro, līdz nesaproti, ka būtībā runa ir par visaptverošu elektronisku sistēmu, kas gadiem ilgi, bet, iespējams, uz visiem laikiem, valsts pārstāvjiem ļaus noskaidrot, kur katrā konkrētajā momentā atradies katrs cilvēks un ar ko viņš tajā brīdī ir kontaktējies.
Es ne pārāk ticu šo datu anonimitātei un tam, ka datus lietos tikai SPKC – galu galā kādēļ gan policijai, izlūkošanai, KNAB, Valsts ieņēmumu dienestam un visiem pārējiem dienestiem būtu jāatsakās no šādu datu izmantošanas, ja reiz tie pastāv un vienīgais šķērslis piekļuvei ir viens valdības lēmums.
Galu galā arī mūsu telefona sarunām formāli būtu jābūt privātām, bet vēl nesen publicētie dati par sarunu noklausīšanos liecina, ka gluži privātas tās tomēr nav.
Jā, lai noklausītos, vajadzīga atļauja, bet šķiet, ka dienestu pārstāvjiem tādu iegūt nav visai grūti.
Kāpēc lai šādas grūtības rastos atrašanās vietas datu iegūšanai?
Sociālie tīkli un vienmēr līdzi nēsājamās mobilās ierīces gan mūsdienās ir krietni sadeldējuši privātuma jēdzienu, taču pagaidām mēs vismaz daļēji kontrolējam, ko mēs tajos ievietojam un ko par sevi un saviem kontaktiem stāstām citiem.
Ar minētās lietotājprogrammas ieviešanu šī pēdējā kontroles ilūzija zudīs.
Vai sabiedrība šo ierobežojumu uztvers tikpat pacietīgi kā citus pandēmijas ieviestos, neņemos minēt, bet, visticamāk, ka jā – baiļu pakāpe ir pietiekami augsta.
Jautājums tikai – kas notiks, kad dažus gadus vēlāk jebkura veida izmeklēšanā vai tiesu prāvās varēs sākt operēt ar datiem, kur katrs cilvēks atradies un ar ko viņš tobrīd kontaktējies. Kāda tad būs sabiedrības reakcija?
Džinu, kas vienu reizi izlaists no pudeles, būs ļoti grūti iedabūt tajā atpakaļ.
