Visur Latvijā ir Eniņa pēdas 0
Pagājušās nedēļas nogalē Latvijas Zinātņu akadēmijā notika dabas pētnieka un publicista Gunta Eniņa jaunās grāmatas “Nezināmā Latvija” atvēršanas svētki.
Šī ir jau otrā G. Eniņa grāmata, ko laidusi klajā izdevniecība “Lauku Avīze”, kas seko pirmajam izdevumam par dižkokiem “100 dižākie un svētākie”. Jaunajā grāmatā stāstus par izciliem kokiem papildinājuši ūdeņi, klintis, akmeņi un alas. Starp vairāk nekā 70 aprakstītajiem dabas brīnumiem ir gan dziļākais un salām bagātākais ezers, gan peldošās salas, gan Baltijā vislielākā ala un Eiropā resnākais kadiķis, bet dižākajai liepai pēdējā brīdī piepulcējusies jauna dižegle.
Mēs ar Gunti Eniņu esam nākuši no viena pagasta – Dzelzavas, pazīstami jau kopš pagājušā gada 90. gadiem, kad kopā meklējām krusta priedes Liezēres pusē. Viņa vadībā dabas brīnumu atklāšanā un saglabāšanā piedalījušies arī daudzi citi jaunieši, viņa enerģijas aizrautie, tādēļ grāmatas iznākšanas svētkos, kurus vadīja kinorežisors Jānis Streičs, plašajā zālē brīvu vietu gandrīz nebija. Starp viesiem bija ne tikai Ziedoņa dageri (dižkoku atbrīvotāji) ar Andri Buiķi un Annu Žīguri ierindā un savulaik populārā televīzijas raidījuma “Dabas grāmata” komanda ar Ināru Čaksti un operatoru Aivaru Cānu, bet arī Saeimas deputāti Janīna Kursīte-Pakule, Inguna Rībena, politiķis Aleksandrs Kiršteins, radiožurnālists Vidvuds Medenis un kinooperators un režisors Zigurds Vidiņš, kurš veido filmu par Gunta Eniņa mūža darbu ar pašreizējo nosaukumu “Senie vēstījumi”, to paredzēts pabeigt nākamā gada rudenī.
Svētku ieskaņā Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis LZA Goda doktoram pasniedza Atzinības rakstu par ilggadēju un izcilu devumu Latvijas dabas retumu atklāšanā un izpētē, sakot, ka viņa īpaši trenētā acs ir pamanījusi to, kam citi pagājuši garām.
Atklāt – tā ir viena lieta, cita – parādīt un pastāstīt sabiedrībai, ar ko varam lepoties, tāpēc Guntis Eniņš bija gatavs nostāties uz galvas arī tiešā nozīmē, lai pārliecinātu žurnālistus par šādu nepieciešamību, un pirms daudziem gadiem ar savu stūrgalvību, aizrautību un dullumu panāca rakstu sēriju “Simts dabas brīnumi Latvijā”, ko publicēja žurnāls “Mājas Viesis”, atcerējās tā galvenā redaktore Dace Terzena.
“Kad es no tipogrāfijas saņēmu grāmatu “Nezināmā Latvija”, jutos kā suns Funs, kas noķēris vēju, jo Gunti Eniņu ar saviem atklājumiem un piedzīvojumiem iespundēt grāmatas vākos bija gandrīz neiespējami. Vēl pāris nedēļas pirms nodošanas tipogrāfijā grāmatai nebija galīgā nosaukuma, un teju pēdējā dienā uzradās jauna dižegle,” tapšanas procesu atklāja izdevniecības “Lauku Avīze” vadītāja Evija Veide.
Zīmīgi, ko grāmatas nobeigumā saka pats autors: “Es meklēju Latviju vēl joprojām, un tas ir skaistākais, ko man patīk darīt.”
Akadēmiķis Jānis Stradiņš sniedza ieskatu Gunta Eniņa mūžā un veikumā, kam viņš veltījis savu brīvo laiku un līdzekļus, strādādams gan Organiskās sintēzes institūtā un Vēža šūnu ķīmijas laboratorijas elektronmikroskopijas centrā, gan būdams Saeimas deputāts.
“Lai kur jūs Latvijā ietu, visur ir Eniņa pēdas. Te viņš mērījis, te devis padomus, un, ja rodas domstarpības kādā jautājumā, viņa teiktais izšķir visu. Guntis pats ir kā šajā grāmatā aprakstītā peldošā sala, kas uz brīdi var piestāt krastā un pēc tam doties ceļojumā ārpus laika robežām, jo laimīgie jau stundas neskaita,” dabas pētnieku raksturoja Janīna Kursīte-Pakule.
“Es nezinu, kas ir laime, jo man šķiet, šis jēdziens ir novalkāts kā vecas čības. Lai izteiktu laimes gradācijas, mūsu valoda kļuvusi pārāk nabadzīga. Taču tava grāmata un tās atvēršanas svētki man parādīja, ka laime ir dzīvot Latvijā,” noslēgumā sacīja Jānis Streičs.
