Visur jābūt godaprātam 0
Vai Latvijā var vēl atrast kādu, kas 35 gadus nepāraukti bijis deputāts, prāto Mālpils novada domes priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs, kad jautāju, kāds ir viņa stāžs pašvaldības darbā.
Priekšsēža amatā – no 1987. gada, taču pa vidu pieredzēts arī četru gadu pārtraukums – mālpilieši samācījušies no “lielajiem politiķiem”. Lielmežs šo laiku nevēlas atcerēties, un vārdu “godaprāts” sarunā piemin ne vienu reizi vien. Visur jābūt godaprātam, ja tas pazūd, ceļš iet nepareizā virzienā, viņš saka.
– Šogad ap Jāņiem aicinājāt ciemos ministrus Sprūdžu un Ķīli. Iemesls – jūsu pašvaldība jau trešo gadu daļēji uztur Mālpils profesionālo vidusskolu, lai gan tas būtu jādara valstij. Vai ministri jūs apciemoja?
– Pat nav atbildējuši. Mēs gribējām parādīt savu unikālo pieredzi – Mālpils pašvaldībā ir vislielākais finansējums uz vienu iedzīvotāju izglītības jomā. Mums ir septiņas izglītības iestādes, tostarp arī Mālpils profesionālā vidusskola, kuras infrastruktūru novadam vajadzēja pārņemt administratīvi teritoriālās reformas laikā. Bija solījums nodrošināt šīm iestādēm iepriekšējo finansējumu, taču tā nenotika. Es nesaku, ka nožēloju lēmumu pārņemt skolu, bet ja zinātu, kāds būs cīniņš trīs gadu garumā! Cik reizes mums vajadzēja skaidrot Ministru kabinetam, ka tas nav taisnīgi – mazam novadam ir jāuztur reģionālā ietāde, kurā mācās audzēkņi no 46 Latvijas novadiem. Mēs aicinājām ministrus, lai viņi redz, kā skola, kurā jaunieši apgūst amatus, kurā strādā gandrīz 100 pedagogi, ietekmē reģionu, novadu, nodarbinātību.
– Vai cīniņš vainagojās ar panākumu?
– Valsts budžetā Mālpils vārds skan atsevišķi – profesionālās vidusskolas finansējums tomēr nav iekļauts kopējā sistēmā, un vienmēr pastāv risks, ka to kā atsevišķu pozīciju var izsviest ārā. Ceru, ka tas nenotiks.
Skolu esam izremontējuši – no vienas programmas dabūjām naudu un tagad tā ir kā konfekte – aicinu Latvijas jauniešus braukt uz Mālpili mācīties. Gribējām vairāk attīstīt arī materiāli tehnisko bāzi, taču no šī finansējuma mūs vienkārši izslēdza un pateica – jūs esat tik mazi, ka varat arī tur nebūt!
– Līdzīgi kā daudzviet Latvijā arī jūsu novadā sarucis iedzīvotāju skaits. Lai cilvēki pārceltos uz dzīvi šeit, vajadzīgs darbs un mājoklis. Ko Mālpils var piedāvāt?
– Daudzi ļaudis grib te dzīvot un strādāt, jo atjaunojas kokmateriālu pārstrādes rūpnīcas darbs, taču nav mājokļu. Mēs gaidām arī ģipškartona rūpnīcu, tur būtu vismaz 100 darba vietu. Kad sākās krīze, visa ražošana pārcēlās uz Krieviju. Ja būtu pietiekami daudz resursu, mēs paši būvētu pašvaldības dzīvojamo fondu.
– Bet nav naudas.
– Pašvaldību kredītresursi ir ierobežoti ar likumu – aizņēmumu nevar būt vairāk par 20% no budžeta, taču mums ir tuvu tam, jo pie vidusskolas uzbūvējām sporta kompleksu par 3,5 miljoniem latu. Valsts šajā projektā nepiedalījās ne ar vienu santīmu!
Man ir saraksts, kur redzams, ka 102 pašvaldībām sporta infrastruktūrai no valsts piešķirti gandrīz 40 miljoni, bet Mālpils šajā sarakstā nav.
– Varbūt nebijāt “pareizajā” partijā?
– Tāpēc arī mums neiet, ka visu dala pareizajos vai nepareizajos! Tāpēc arī Kārlim Ulmanim piegriezās tie kašķi. Kā vairāk par četrām partijām, tā sākas – ne tur lāgā politikas, nekā.
– Jūsu domē gandrīz visi deputāti ievēlēti no vienas apvienības. Vai patiesi esat tik vienoti?
– Man nepatīk tās pozīcijas un opozīcijas. Es piedāvāju visiem apvienoties vēlētāju apvienībā, un tāpēc arī mums ir nosaukums “Vienoti Mālpilij”. Nolikām malā ambīcijas un strādājam kopīgam mērķim. Daudzas lietas mūsu valstī bremzējas tikai tāpēc, ka notiek cīņa par varu, nevis par valsts attīstību.
– Kāda varētu būt Mālpils vieta Latvijas attīstībā?
– Jaunajā nacionālās attīstības plānā paredzēti 30 attīstības centri. Tā matemātika ir vienkārša – no 119 pašvaldībām atņem 30, paliek 89. Ko tad šīs 89 pašvaldības un Mālpils tajā skaitā darīs?
Es kā reģionu komitejas loceklis varu pateikt – uz lietām jāskatās kompleksi un ilgtermiņā.
Migrācija izmaksā ļoti dārgi. Valdībai jādara viss, lai cilvēkus noturētu viņu dzīvesvietās, radītu viņiem dzīves un darba apstākļus. Kad dzirdu – pārcelšanās pabalsti, lielie inkubatori, attīstības centri – jājautā, kā lai jūtas pārējo pašvaldību ļaudis, vai viņi ir sliktāki, vai maksā citādus nodokļus?
Kāpēc viņiem jāsāk domāt par to, ka jāatstāj savas dzimtas mājas un jāmeklē darbs kaut kur citur? Pietiek jau ar tā saucamajiem ekonomiskajiem bēgļiem.
– Bēg tā paša darba trūkuma un mazās algas dēļ.
– Ja mums saka, ka nav darba, es varu teikt, ka mazajā Latvijā ir tik daudz ko darīt! Vienīgi cilvēkiem zūd motivācija strādāt, jo tiek radīta šāda sistēma. Politikai jābūt tādai, lai nebremzētu cilvēka iniciatīvu, ļautu viņam izpausties, strādāt un pelnīt. Jāparūpējas tikai par tiem, kuriem šajā dzīvē nav paveicies fiziski vai garīgi. Cilvēkam ir jāstrādā radoši, lai varētu apgādāt sevi un savu ģimeni un ne no viena nekas nebūtu jāgaida. Tāda ir mana dzīves pozīcija.
– Citi teiks – Lielmežs jau tā var gudri runāt savā Mālpilī ar četriem tūkstošiem iedzīvotāju. Ko jūs darītu lielajā politikā? Ar ko sāktu?
– Jebkuras valsts pamatuzdevums ir radīt nacionālo kopproduktu.
Uzsveru – nacionālo kopproduktu, ko mēs ar saviem resursiem esam radījuši un paši patērējuši. Tas ir konkrētas teritorijas iedzīvotāju labklājības pamats. Ar to arī būtu jāsāk. Jāatsakās no tādu preču importa, ko mēs varam saražot paši.
– Piemēram?
– Kaut vai to pašu papīru. Latvijā ir pāri par trīs miljoniem hektāru meža, kas katru gadu dod 15 miljonus kubikmetru pieauguma. Mūsu kokmateriāliem jārada pēc iespējas augstāka pievienotā vērtība. Taču mums papīrs joprojām jāpērk no Somijas un Zviedrijas.
– Ļaudis savā novadā nevēlas papīrfabriku, līdzīgi kā jūs savā – cūku fermu.
– Mālpilī vietējā sabiedrība vēl apspriedīs cūku fermas ideju, taču, manuprāt, tā ir zem jautājuma zīmes gan kā produkts, gan kā kaitējums dabai. Kad man saka, ka cūku var nobarot četros mēnešos, es ļoti apšaubu šīs gaļas kvalitāti. Un galu galā tās nav nacionālās kompānijas, bet ārzemju. Likumā par pašvaldībām ir ierakstīts, ka pašvaldībai ir jādarbojas vietējās sabiedrības interesēs.
– Kas ir Mālpils vilinājums vai zīmols?
– Akadēmiķis Jānis Stradiņš teica, ka svētīta tā vieta, kur krustojas pilnā paralēle ar meridiānu. Mālpilī ir šī unikālā vieta, kur krustojas Latvijas galvenā, tas ir, 57. ģeogrāfiskā paralēle ar 25. meridiānu. Lepojamies ar sava novada vēsturi – nesen nosvinējām 800 gadu jubileju –, atjaunotajām vēsturiskajām celtnēm, piemēram, Mālpils muižu. Mālpilī ir Latvijas lauku lielākais kultūras centrs ar pāri par 500 sēdvietām, deju zāli. Kultūras dzīve kūsā.
– Jūsu pašvaldība piedalās vairākos starptautiskos kultūras un izglītības projektos. Praktiskāks cilvēks varbūt spriedīs – kas mums no tiem, labāk kaut ko uzbūvēt, noasfaltēt.
– Visam jābūt līdzsvarā.
Protams, ka iedzīvotājiem ir svarīga infrastruktūra, taču ne mazāk būtiska ir arī pieredzes apgūšana, kontakti. Gandrīz visos šajos projektos pašvaldībai ar savu līdzfinansējumu nav jāpiedalās. Kāpēc mums to neizmantot? Tas tikai bagātina mūsu cilvēkus.
Man pašam pagājušā gada decembrī lasīšanas veicināšanas projektā bija tas gods Austrijā apmēram 300 cilvēku auditorijai lasīt vācu valodā pasaku par Ziemassvētku vecīti, kuru bija uzrakstījusi Latvijas vidusskolas skolniece.
– Ja jūs būtu Ziemassvētku vecītis, ko uzdāvinātu savas pašvaldības ļaudīm?
– Cilvēcisku attieksmi un godaprātu vienam pret otru. Tas ir tas, kā pietrūkst. Mēs bieži vien skatāmies uz cilvēku caur skaitļiem, bet tas ir nosacīti. Ar skaitļiem cilvēku neizmērīsi.
– Plašsaziņas līdzekļos visai bieži izskatāties norūpējies. Kad tā rūpe pazūd – medībās, makšķerējot?
– Man patīk medības, taču nevis kā dzīvnieku nomedīšanas galarezultāts, bet kā process, kad vīri satiekas, patērzē. Ļoti patīk sēdēt vasaras vakaros uz gaidi.
– Pārdomājat dzīvi?
– Nē, es atkārtoju Čaku un Haijamu. Skaitu dzeju. Vēl tikko, 60 gadu jubilejā, pārsteidzu savus viesus – pusstundu skaitīju Čaka dzeju. Visi brīnījās, kā es varu tik daudz atcerēties. Sēžu tornī un skaitu Čaku un Haijamu.
– Nu, piemēram!
– Ārpus zemes, ārpus bezgalīgā es gribēju saskatīt debesis un elli.
Kāda svinīga balss man teica – debess un elle ir tevī. Haijams.
Mālpils novads Platība: 22 051 ha, t. sk. lauksaimniecības zeme 8663 ha, meži 11 052 ha Iedzīvotāji: 3887 Pašvaldības budžets: Ls 3 282 899 Izglītības iestāžu finansējums: Ls 2 077 029 Dotācija no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda: Ls 150 000 Lielākie realizētie Eiropas Savienības projekti un to finansējums pēdējos divos gados: • vidusskolas renovācija un siltināšana – Ls 368 460,52 • profesionālās vidusskolas un dienesta viesnīcas renovācija un siltināšana – Ls 430 772,57 • tirgus laukuma labiekārtošana – Ls 11 081,07 • novada teritorijas plānojuma un attīstības programmas izstrāde – Ls 44 468 Lielākie uzņēmumi: “Kvist”, “EMU” uzņēmumu grupa, “Mālpils piensaimnieks”, “Sidgunda 2” Lielākās zemnieku saimniecības: “Bērzi”, “Vanagi”, “Pamales”, “Lazdukalns” |
