Andrim Leimantam nav rokas, bet visu varu izdarīt pats 0
Grobiņas novada zemnieks Andris Leimants savā saimniecībā paveicis brīnumu lietas, apliecinot amatnieka iemaņas, lai gan jaunībā nelaimes gadījumā zaudējis roku. Andris drīzumā būs redzams arī TV ekrānos, jo piedalās šovā “Saimnieks meklē sievu”.
Andra dzīve apmeta kūleni 1989. gada oktobrī, kad tolaik 23 gadus vecais puisis strādāja kažokzvēru saimniecībā “Grobiņa” un ar riteņtraktoru T-40 izvadāja dzīvniekiem barību. Traktors vilka mucu un ar kardānu bija savienots ar mucas sūkni, kas no tvertnes padeva ārā barību. Gan paša neuzmanība, gan prastā tehnika bijusi pie vainas nelaimei.
“Roku uztina uz kardāna. Labi, ka dzīvs paliku un strādnieki noslēdza asinsvadus, jo pats uzreiz atslēdzos. Atģidos veterinārārsta “Ņivā”, kas mani rāva uz Liepājas slimnīcu. Pats saviem spēkiem izkāpu no auto un uzrāpos uz ķirurga galda. Paliku bez rokas – tur jau nebija ko glābt,” stāsta Andris.
Mākslīgo roku izmeta gružkastē
Tā nu jaunam cilvēkam vajadzēja pierast pie dzīves ar vienu roku. Protams, šāds pavērsiens nebija nekas priecīgs. Divus mēnešus Andris nodzīvojis toreizējā Ļeņingradā, kur viņam specializētā iestādē gatavoja protēzi. Tur saskatījies tik sakropļotus cilvēkus, ka rokas zaudēšanu sācis uztvert kā sīkumu. Mākslīgo roku, kas bija veidota no plastmasas un metāla, viņš gan drīz vien izmetis gružkastē, jo roka bijusi tikai skatam, neērta, ar siksnām piesieta pie ķermeņa. Laika gaitā pieradis darboties ar vienu roku un otru viņam tagad nemaz nevajagot, jo ar vienu varot paveikt gandrīz visu to pašu, ko citi ar divām. Te uzreiz iebilstu, ka Andris ar vienu roku ir paveicis un turpina darīt vairāk nekā lielākā daļa cilvēku ar divām – ja runā par savas sētas iekopšanu un praktiskiem darbiem.
Andris arī apprecējās un tika pie diviem jaukiem bērniem: Oskaram tagad ir 18, Arnitai – 17. Laulība gan pajukusi. Ikdienā bērni dzīvo pie mātes Liepājā, bet gandrīz katras brīvdienas pavada pie tēva lauku mājās “Purvičos” – Grobiņas novada Dubeņu ciemā. Tās ir Andra tēva mājas.
Starp dālijām sievas meklējumos
Esmu atbraucis uz “Purvičiem” īstākajā dāliju ziedēšanas laikā. Andris, kā ierasti, sastādījis palielu lauku, kas zaigo gandrīz visās iespējamās krāsās. Ir daudz šķirņu, kuru vārdus saimnieks gan nezina – tas viņam neesot svarīgi, jo dālijas stādot skaistumam un kā apliecinājumu savam varējumam. Uz tirgu ne ziedus, ne ko citu nevedot, jo neesot tirgotājs. Tagad gan atbraukuši dāliju noņēmēji – kāda kundze, kas taisot pušķus tirgum un apsolījusi padalīties ar ienākumiem. Anda meita Arnita iebridusi dāliju laukā un griež ziedus, bet es ar saimnieku staigāju pa sētu un runāju par dzīvi. Vispirms par aktuālāko, jo tuvākajās dienās “Purvičos” ieradīšoties trīs kundzes, kas pretendēs uz Andra sirdi TV3 šova “Saimnieks meklē sievu” ietvaros. Televīzijā to varēšot redzēt novembrī un decembrī. Pirms tam par to stāstīt esot aizliegts. Andris tagad paziņām un draugiem saka: “Skatieties šovu – redzēsiet, kā es izgāžos.” Uz reālu sievu saimnieks daudz necerot, jo gandrīz visas normālās dāmas jau sen esot pie vietas, apkārt klīstot tikai tās, kuras nevienam neesot vajadzīgas. Protams, starp vientuļajām noteikti esot arī ļoti labas, tikai jautājums, vai Andrim tās trāpīsies. Konkursam viņu pieteica meita, kura gribot, lai tētis ir laimīgs. Kad Andri apstiprināja šovam, viņš diez ko nepriecājās, drīzāk kreņķējās: viss dzīves ritms tikšot izjaukts un arī jēga no šī pasākuma diez vai būšot.
Arnita stāsta, ka pie tēva ik pa laikam kāda dāma padzīvojusi, bet īsti neviena neiepatikusies, galvenokārt darba tikums neesot bijis labā līmenī. Kādai pat tā iepatikusies dzīve “Purvičos”, ka esot bijusi gatava pat piemaksāt, lai nedzen projām, bet strādāt gan viņai īsti nav gribējies.
No zemniekošanas līdz tēlniecībai
Ilgu laiku Andrim bija bioloģiskā piemājas saimniecība: 20 hektāri zemes, divas govis, cūkas, vistas, bites. Viss jucis un brucis pirms kādiem 12 gadiem. Tagad palikuši divi hektāri, 50 vistas, viena bišu saime, kartupeļi, sīpoli, dālijas. Sev, bērniem, ar kaimiņiem padalīties.
“Zemniekošanai punktu pielika fakts, ka, izrādās, tomēr nevaru visu, piemēram, ar vienu roku divreiz dienā izslaukt govis. Kādu gadu palīgā nāca 75 gadus vecā kaimiņtante. Tas nevarēja turpināties mūžīgi. Zemes darbi nebija tik grūti – joprojām tos daru, ar traktoru braucu,” skaidro saimnieks.
Toties tagad vairāk laika atlicis sētas iekārtošanai, kolekcionēšanai un koka tēlu veidošanai. Pirmā figūra pa ziemas vakariem tapusi pirms 20 gadiem. Pēc profesijas Andris ir namdaris galdnieks, pašmācības ceļā apguvis arī zināmas iemaņas tēlniecībā. Darbi ar kokiem un zemi jau no bērnības apgūti. Traktorā izaudzis. Tēvs bijis traktorists un kalējs, māte – lopkope un dārzkope.
Tā nu tapis velns pie elles katla. Runcis lapenē, kas veidots no tukšām alus un limonādes skārdenēm. Dažādi citi zvēri un tēli. Tad vēl dažādās krāsās apgleznota lauksaimniecības tehnika. Gaismekļi no plastmasas pudelēm. Bāriņš koka stumbrā. Terases jumts no krāsaina bleķa, kas iegūts no eļļas mucām. Pilns šķūnis un šķūņaugša ar senām un ne tik senām mantām. Andris jau iebetonējis pamatus ēkai, kur būs ekspozīcija. Arī sērkociņu kastīšu etiķešu, nozīmīšu tūkstošiem, atslēgu, karošu un citu mājas piederumu simtiem. Ir sapnis par muzeju vai vismaz tūrisma sētu ar ekspozīciju – pagaidām ir tikai sēta “Purviči”, kur interesenti var iebraukt un paskatīties, kas sadarīts. Arī pašvaldība iesaka tūristiem un citiem interesentiem apmeklēt šo vietu.
Sabiedrībai un bērniem
“Krievu laikos teica, ka var izdzīvot, ja izdodas piezagt. Tagad var izdzīvot, ja izdodas piestrādāt. Invaliditātes pensija man ir 170 eiro, un es tad arī piestrādāju pašvaldībā. Tā saucamajos simtlatniekos, uzkopšanas darbos, arī kā darbaudzinātājs bērniem, ar kuriem kopā ravēju, krāsoju, kopju kapus, labiekārtoju parku. Naudas ziņā bagāts neesmu, bet tomēr par mani ļaudis runājot, ka esmu bagāts – ar idejām, ar to, ko esmu sadarījis savās mājās, un, protams, saviem jaukajiem bērniem. Viņi man daudz palīdz sētas labiekārtošanas darbos, tāpat paziņas, draugi. Re, kas par grēdām ar tukšām pudelēm: ne jau es to visu esmu izdzēris, to man sanesuši, jo ir ideja no tām ko uzbūvēt,” saimnieks izklāsta savus lielos plānus.
“Esmu tēva meita – gandrīz visas brīvdienas pavadu “Purvičos”. Ļoti patīk dzīve laukos, visādi cenšos tētim palīdzēt. Kad kādu nedēļu neesmu bijusi, nekur nevaru rast mieru,” saka Arnita, kas domā mācīties par policisti vai robežsardzi, un, lai arī kur dzīves vēji aizpūtīšot, nekad nepametīšot tēti un “Purvičus”. Kad izmācīšoties, būšot atpakaļ. Tāpat noskaņots arī brālis.
Andris ar Liepājas mācītāja Mārtiņa Urdzes svētību kļuvis par vadītāju cilvēku grupai ar īpašām vajadzībām. Tiekoties reizi mēnesī. Kamēr vasara, tikmēr pa laukiem: svinējuši Lieldienas, Līgo, vārījuši “cirvja zupu”.
Saimnieks saka paldies par atbalstu Grobiņas pašvaldībai un arī pats tai nekad neatsakot, piemēram, nesen Dubeņu ciema svētkiem izgrebis no koka milzu karoti, kurā šūpināja bērnus.
“Ļoti ceru uz saviem bērniem, ka viņi turpinās manis iesākto sētas iekopšanā, “Purviču” pārvēršanā par tūrisma objektu. Ja necerētu, tad ar tik lielu vērienu nedarbotos. Domas par nākotni neļauj man palikt drūmam arī tad, kad palieku viens, rudens un ziemas garajos, tumšajos vakaros. Ievelku mājās kādu koka kluci un to “graužu”. Vienmēr ir ko darīt,” Andris ir optimists.
