– Kāds ir jūsu viedoklis par jauno dakteru nosūtīšanu darbā reģionos, ko ne viens vien jūsu kolēģis salīdzinājis ar klaušām? 19
– Situācija ir mainījusies – arī medicīnā tāpat kā citās jomās notiek centralizācija, un šis process kļūs arvien intensīvāks. Divām lielajām universitātes slimnīcām, kā arī Bērnu slimnīcai vajadzētu uzticēt visus nopietnākos gadījumus, lielās un sarežģītās operācijas, tikai tā iegūsim visaugstāko kvalitāti un efektīvāko resursu izmantošanu. Arī reģionālās slimnīcas būtu jāsagrupē, ko kurā iespējams ārstēt. Būtiska starpība starp Igauniju un Latviju ir tā, ka Igaunijā visas slimnīcas pieder valstij, bet Latvijā daļa ir pašvaldību pārziņā. Tā pēc būtības ir liela kļūda, jo tad būtu daudz vienkāršāk sakārtot veselības aprūpes sistēmu. Vispareizāk būtu universitātes slimnīcām pakārtot reģionālās slimnīcas, piemēram, “Stradiņiem” Daugavas kreiso krastu un Austrumu slimnīcai labo, izveidojot slimnīcu apvienības, kas mums dotu vislabāko materiālo un cilvēkresursu izmantojumu.
Ir jāsaprot, ka, gadā veicot tikai dažas operācijas, darba kvalitāte un izmaksas ir pavisam citas nekā tad, ja to dara katru dienu. No vienas puses, iedzīvotāji satraucas, ja grasās slēgt slimnīcu, bet, no otras puses, ja viņiem ir nepieciešama nopietnāka ārstēšana, lielākā daļa vēlas to veikt Rīgā.
Ja izveidotu šādu universitātes tipa slimnīcu grupu un būtu skaidri saprotams, kāda līmeņa apmācību rezidents tur iegūs, un ja rezidentus varētu rotēt no vienas slimnīcas uz otru, tad, uzskatu, tā nebūtu problēma pēc rezidentūras strādāt kādā no šīm slimnīcām.
Diemžēl pašreiz veselības aprūpes strukturālās problēmas tiek uzveltas ārstu pleciem, turklāt tieši jauno ārstu pleciem. Es piekrītu, ka veselības aprūpes sistēma ir uz kritiskās robežas, bet ne jau studenti to izglābs.
– “Nevar būt tā, ka daži medicīnas pakalpojumi no kopējā trūcīgā medicīnas budžeta dabūjuši tik lielu “gabalu”, ka nopelna vairāk nekā attīstītajās Rietumu valstīs,” to saka Latviešu ārstu un zobārstu apvienības valdes priekšsēdētājs, Teksasas universitātes profesors Uģis Gruntmanis.
– Mana pozīcija vienmēr bijusi, ka jautājumi jārisina tur, kur tie ir, un nevajadzētu radīt jaunas problēmas tajās specialitātēs, kur ir sasniegts pietiekami augsts līmenis. Tā ir nepareiza pieeja. Tāpat gribu atgādināt, ka arī sirds ķirurģijas un kardioloģijas budžets pēdējos gados ir samazināts. Mēs nevaram izpildīt arī visas Eiropas vadlīnijas slimību ārstēšanā, un tā nav ārstu vaina.
Runājot par Rīgu un augsti kvalificētu medicīnisko aprūpi, jāteic, ka nozīmīgs ir kadru jautājums, jo uz vadošajiem amatiem joprojām netiek rīkoti konkursi. Ārstiem tāpat kā sportistiem ir dažādi attīstības etapi – no augšupejas līdz brīdim, kad enerģijas resursi izsīkst un vairs nav iespējams noturēties kalna galotnē. Tāpēc ir ļoti svarīgi ik pa noteiktam laikam revidēt klīniku un nodaļu vadītāju kompetenci un atbilstību amatam. Mūsu slimnīcā šā iemesla dēļ ir pazudušas vai nīkuļo vairākas medicīnas jomas. Pašreizējā Stradiņa slimnīcas vadība un arī personāla daļa pareizi uzskata, ka katrai augstāka amata pozīcijai būtu jāorganizē konkurss. Jaunie ārsti ļoti labi redz, ka mūsu slimnīcā ne viena vien medicīnas specialitāte stagnē, un tas ir skumji, ja zinām, ka “Stradiņos” ir dzimušas lielākā daļa medicīnas nozaru. Līdzīga situācija ir Rīgas Austrumu slimnīcā, kur arī augstākās raudzes kadru jautājums ir ārkārtīgi būtisks. Konkursi uz vadošajiem amatiem dotu cerības atgūt kādus ārzemēs strādājošus augstas kvalifikācijas speciālistus.
