Visu sajūtu gamma. Vjetnamas ceļojuma dienasgrāmata 0
“Ar vīru abi esam kaislīgi ceļotāji. Un Vjetnama mūsu sarakstā bija jau sen. Mūsu plāns bija izbraukt Vjetnamu visā tās garumā, tas ir, no Mekongas deltas līdz pat Sapas kalniem, kā arī uzkāpt Indoķīnas augstākajā virsotnē Fansipanā. Jāatzīst, ka visus ceļojumus plāno mans vīrs Kaspars – viņam tas padodas izcili – katrs mūsu ceļojums ir elpu aizraujošs. Viņš ir arī mājaslapas “www.adventures.lv”, kurā dalāmies ar saviem ceļojumu piedzīvojumiem – bildēm un aprakstiem – izveidotājs,” – tā stāstu par savu ceļojumu iesāk Vita Ulste.
Mekonga un peldošais tirgus
Ceļojumu sākām Mekongas deltā – tā ir varenākā un garākā Indoķīnas upe, kas iztek no Tibetas un vijas cauri sešām valstīm, nodrošinot iztiku ar zivīm miljoniem cilvēku. Lejtecē upe veido deltu, tur bagātīgākie ūdenskrājumi apūdeņo rīsu laukus, tādējādi iespējams novākt rīsu ražu trīs reizes gadā. Mekonga ir ļoti svarīga satiksmes artērija, un pa tās kanāliņiem diendienā ar savām laivām braukā neskaitāmi daudzi tirgoņi. Protams, ka mēs vēlējāmies apskatīt slavenos peldošos tirgus. Naktī upes krastā nav iespējams gulēt laivu motoru nemitīgās rūkoņas dēļ, kura atgādina zemu lidojošu lidmašīnu – vairumtirgotāji ar preci dodas uz tirgu jau pašā nakts melnumā. Arī mums bija sarunāta laiva, un, gaismiņai svīstot, braucām lūkot peldošo tirgu.
Kaut ko tik haotisku laikam iespējams veikt tikai uz ūdens – dodies, kur gribi, kā gribi, kaulējies uz nebēdu. Kāpostus laivās viņi met kā basketbola bumbas. Nevaldāmā murdoņa, dažādu krāsainu dārzeņu mākslinieciskie krāvumi peldlīdzekļos izraisa apbrīnu. Uzpircēji rosās riņķī un iepērk preci, lai pēc tam to pārdotu sauszemes tirgū. Lai zinātu, ko katrs tirgo, katram pārdevējam kārtī piesieti preces paraugi – burkāni, ananasi, kartupeļi. Mēs izvēlējāmies nobaudīt ananasus, kurus turpat uz vietas mums nomizoja un pasniedza uz kociņa – tik saldi un sulīgi!
Tuneļos un bez gaisa
Nākamā pieturvieta – Chu Ci tuneļi. Tā ir vairāku līmeņu pazemes alu sistēma, kas tika izrakta Vjetnamas kara laikā. Alu labirintu kopgarums esot vairāk nekā 250 km. Virszemē iziet šauras, ar zemi un lapām nomaskētas lūkas, kurās miesās sīkie vjetnamieši pārvietojas brīvi un bez problēmām, taču mūsu brangais cilvēks var arī iesprūst. Atliek tunelī pavadīt vien piecas minūtes, lai jau nožēlotu, ka tur ielīdām – sajūtas nebija no patīkamākajām. Tik šaurs, ka nevar apgriezties, trūkst gaisa un sāk dauzīties sirds, jo vairs nav skaidrs, cik metrus zem zemes esi palīdis. Bet ja jau esi tur iekšā, diemžēl atpakaļceļa vairs nav – nākas vien rāpus līst uz priekšu, lai tiktu ārā. Beidzot izeja – sasvīduši un laimīgi uzelpojām jeb, pareizāk būtu teikt, kampām gaisu. Turpat netālu varējām apskatīt atjautīgās vjetnamiešu lamatas, kurās kaujinieki ievilināja ienaidnieku – izdoma vjetnamiešiem ļoti laba.
Zvejnieku ciematiņš un vakariņas zem zvaigznēm
Ar nakts autobusu devāmies dienvidu virzienā uz Mui Ne. Tuvojoties zvejnieku pilsētiņai, redzami daudzi kuģīši un kaut kas, kam nevaram rast nosaukumu – peldošas bļodas? Vēlāk, apskatot tuvāk, izrādījās, ka bļodas ir vienkāršo zvejnieku peldlīdzekļi – daži no pinumiem un ar airiem, citi – no plastmasas, aprīkoti ar lampu un pat ar dzenskrūvi. Pludmale gan ļoti piedrazota ar izskalotām makšķernieku lietām, bet nedaudz tālāk izvietoti atpūtas kompleksi, kur biezā slānī tusē eiropieši. Arī mēs izmantojām iespēju vienu nakti izbaudīt viesnīcā ar baseinu, jūras krastā. Parasti apmetāmies bungalo vai vietējo “apartamentos”. Tā kā šis Dienvidaustrumāzijas reģions ietilpst malārijas zonā, gultas nereti bija aprīkotas ar moskītu tīkliem, kas izskatās ārkārtīgi romantiski – kā ar baldahīnu, bet tam ir tikai un vienīgi praktiska nozīme – aizsargāt no malārijas odiem.
Izstaigājām piekrasti un iepazinām zvejnieku ikdienu. Izbaudījām arī vakariņas pie vietējiem zvejniekiem – pavisam vienkāršs galds, kas novietots jūras krastā zem palmām, – zvaigžņota debess, paša izvēlētas jūras veltes, kuras tiek grilētas un pasniegtas turpat uz vietas, turklāt – par pavisam nelielām summām. Atceļā uz viesnīcu var spēlēt rotaļas ar mazajiem krabīšiem, kuri, sajutuši soļus, mūk un slēpjas savos caurumos.
Uzzinājām, kā gatavo visu tik ļoti iecienīto zivju mērci. Man gan tā garšoja daudz labāk, kamēr nezināju, kā top. To gatavo, raudzējot zivju iekšas milzīgās māla mucās – aromāts gāž gar zemi.
Iespaidīgā Dalata
Ceļš tālāk mūs veda uz iekšzemi – Tojngujena augstieni. Dalata ir ļoti populārs tūristu galamērķis. Lai apskatītu apkārtni, izvēlējāmies mocīšus. Vietējie šoferīši bija ļoti labi gidi – tajā dienā paguvām apskatīt ļoti daudz. Rīsu terases, kuras vienaldzīgu neatstās nevienu – bildējām skaistos skatus nepārtraukti, apmeklējām vietējās gerberu un rožu audzētavas, kafijas plantācijas, degustējām rīsu šņabi mazajā roku darba ražotnē, kāpām pa taciņu uz ūdenskritumu, kur vietējie mums parādīja labākās skatu vietas, starp citu, no ūdenskrituma iekšpuses. Pabijām arī zīda rūpnīcā, kur no mērcētiem kokoniem tin vaļā zīda šķiedru. Paķērām divus kokonus kā suvenīrus un vēlāk mājās piedzīvojām pārsteigumu, kad no tiem izšķīlās zīdtauriņi. Mēģinājām tos barot ar dažādām lapām, pat sulīgiem kāpostiem, bet, kā zināms, vienīgais, ko tie ēd, ir zīdkoka lapas. Mierinājām sevi ar domu, ka tiem savā īsajā mūžā vismaz uz brīdi paveicās redzēt “pasauli”, nevis tikt izvārītiem karstā ūdenī.
Bet ar to Dalatas apskate nebeidzās – bija jāiepazīst tik ļoti savdabīgā Mēness Villas arhitektūra, kuru veidojusi dr. Dang Viet Nga, – šo villu dēvē par Crazy House. Tur neeksistē taisnas līnijas vai ierāmēti līmeņi – gan istabas, gan griestu arkas un kāpnes ir ar ieapaļu formu, brīvi plūstošas – kā pasaku nams.
Sapas Nacionālais parks un kolorītās hmongu sievietes
Sapas apgabals atrodas Vjetnamas ziemeļrietumos, izceļas ar ainaviskiem skatiem un sulīgām krāsām. Pa viesnīciņas logu no rīta dzird tādu kā skaļu tirgu – tur jau pavisam agri no rīta savākušās vietējās hmongu sievietes, kuru ikdienas darbs ir pavadīt tūristus. Viņas stāsta par sevi, ģimeni, paprasa, no kurienes mēs, cik mums gadu. Mugurā viņām ir tautastērps, katrai pie rokas ir grozs ar rokdarbiem vai arī uz muguras iesiets mazs bērns. Tā nu mēs kopā ar šīm kolorītajām miniatūrajām sievietēm devāmies lejā pa ieleju uz cilts ciemu, tverot fantastiskās rīsa un tējas plantāciju ainavas. Laiks mums mina uz papēžiem, jo jau nākamajā dienā bija jādodas uz Fansipanu, ko dēvē par Indoķīnas Jumtu.
Sākumā mūsu taka vijās cauri lietus mežam, tad šķērsojām vairākus zaļus pakalnus, kurus ieskāva migla, un visbeidzot pa stāvāku un dubļainu taku virzījāmies uz naktsmītni – mūsu šīfera “viesnīcu”. Un mūs joprojām pavadīja hmongi. Līdzi bija pārtikas nesēji, pavārs, kā arī dzīvā pārtika – sivēns, taču karbonādi uz vakariņu galda gan nemanījām, bija tikai zupa, nūdeles un tēja.
Jau no paša rīta mundri sākām ceļu uz virsotni – pa sakņainu un slidenu taku, vēlāk jau pa tādu kā tuneli cauri bambusiem. Mālainā zeme un izšļūkātās augstās bedres apgrūtināja tempu, ķērāmies pie zāles kušķiem un bambusu kātiem un vilkām sevi augšā. Uzkāpjot virsotnē, bija liels prieks un bieza migla, bet ilgi priecāties gan nesanāca, jo nezinājām, kā vēl tiksim pa slideno trasi lejā. Lejupceļš kopā prasīja astoņas stundas, piedomājot pie katra soļa, ja negribējām šļūkt lejā kā filmā “Dēkas ar akmeni”.
Halongas līcis un pērtiķu uzbrukums
Tūkstošiem kuģīšu zilzaļā ūdenī – Halongas līcis iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā – slavens ar savu zilzaļo ūdeni un neskaitāmajām smilšakmens klintīm, kas kā zaļi akmens stabi izmētāti ūdenī. Šo dabas brīnumu var apskatīt tuvāk – braucot ar kuģīti.
Pa ceļam uz Cat Ba salu piestājam gliemeņu fermā, lai iegādātos jūras veltes pusdienām. Ja esi tūrists, nekādas atlaides piešķirtas netiek, bet nekas, noteikti bija tā vērts – gliemenes tikko no audzētavas.
Pa salu braucām ar riteņiem, kāpām virsotnēs, bet tad notika saķeršanās ar pērtiķiem. Diemžēl neviens mūs nebrīdināja, ka dzērienu pudeles jānoslēpj somās, jo pērtiķiem tik ārkārtīgi garšo limonāde. Biju pārsteigta, kad man virsū uzlēca pērtiķis – abi kliedzām, cik spējām. Par laimi, pērtiķis nebija traks, tikai gribēja manu ūdens pudeli. Jāpiemin, ka pērtiķi vēl nav iemācījušies atskrūvēt nozagtajai pudelei korķi – pie dzeramā tie tiek, izkožot pudelē caurumu.
Vakarā ar striķa, trula āķa un lampas palīdzību “makšķerējām” kalmārus. Nebija gan mūsu īstā diena – nekas tā arī nepieķērās.
Nākamajā dienā apmeklējām pērļu kultivēšanas fermu. Cat Ba salā iepazināmies ar pērļu audzēšanas procesu no A līdz Z, vērojām, kā meitenes uzmanīgi atver pērli un iesēdina tur mazu bumbiņu. Tad pērles saliek grozos un iegremdē ūdenī, kur tās aug 3–7 gadus. Tikpat uzmanīgi pērli ver vaļā un gaida brīnumu, jo neviens nekad nevar zināt, kas būs iekšā – kāda forma un izmērs, ļoti aizraujošs un intriģējošs process. Diemžēl ir arī ļoti liels skaits dabisko atbirumu jeb brāķu.
Mēs Vjetnamā pavadījām trīs brīnišķīgas oktobra nedēļas un apskatījām gandrīz visu, ko bijām ieplānojuši. Mūsu ceļojums bija gana krāšņs un piedzīvojumiem pilns. Tur tiešām ir daudz ko redzēt – valsts daba un klimatiskie apstākļi ir ļoti atšķirīgi ziemeļos un dienvidos – tur ir gan kalni, gan jūra un salas. Gandarījums garantēts!
Der zināt:
*Biļetes cena 650 EUR Rīga–Varšava– Hanoja (LOT Airlines) Tad ar vietējo pārlidojumu uz Hošiminu.
*Ieteicams apskatīt peldošo tirgu, Sapas terases, spocīgo māju Crazy House, izbraukt ar kuģīti Halongas līcī.
*Ja pietiek dūšas, var nogaršot arī čūsku.
*Labākais laiks, kad iesaka doties ceļojumā uz Vjetnamu, ir no novembra līdz martam, jo vasarā tur ir lietus sezona.
