“Ir svarīgi lepoties ar Latviju un latviešiem!” Saruna ar latviešu sabiedrisko darbinieci ASV Sandiju Bajo 34
Taira Zoldnere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Hjūstonas Ārlietu padomes izpilddirektore attīstības jautājumos, latviešu sabiedriskā darbiniece ASV Sandija Bajo par lielo darbu, nesot Latvijas tēlu pasaulē, apbalvota ar Latvijas Ārlietu ministrijas atzinības rakstu. Kāds bija Sandijas Bajo ceļš uz Ameriku?
Apsveicu ar lielisko projektu – koncertu “Rhotko in Jazz”, kas notika par godu gleznotāja Marka Rotko veidotās kapelas Hjūstonā 50 gadu jubilejai un reprezentēja izcilā mākslinieka darbus, kā arī desmit latviešu komponistu skaņdarbus Māra Briežkalna kvinteta izpildījumā. Šis koncerts man lika ieraudzīt Rotko mākslu pavisam citā gaismā.
S. Bajo: Iedvesmojošs, ļoti pozitīvs iespaids bija arī man, kad redzēju šo koncertu pirmo reizi Mihaila Barišņikova Mākslas centrā Ņujorkā. Mūsu virtuālajā koncertā par godu Rotko kapelas jubilejai piedalījās skatītāji gan no ASV un Latvijas, gan ārvalstīm.
Atsauksmes bija fantastiskas gan no latviešiem, gan amerikāņiem. Mūsu nodoms bija atgādināt Amerikas skatītājiem, ka Rotko ir nācis no Latvijas, un tas izdevās ļoti labi.
Marka Rotko dēls Kristofers Rotko arī sirsnīgā uzrunā pirms koncerta uzsvēra, ka mākslinieks dzimis Latvijā.
Vai tas nebija fantastiski? Paldies Kristoferam, jo mūsu kopīgais mērķis bija parādīt, kāda ir Rotko ģimenes saistība ar Latviju, Daugavpili, kā tas viss vēsturiski savijies kopā, kā tas atsaucas Amerikas sabiedrībā.
Tieši koncerta nedēļā arī tika paziņots, ka taps filma par Marku Rotko un viņu spēlēs Rasels Krovs.
Jāpiebilst, ka koncertu joprojām iespējams noklausīties, un to var atrast Rotko kapelas (Rhotko Chapel) mājas lapas arhīvā.
Kāds dzenulis tev liek nodarboties ar šādiem lieliem, sarežģītiem projektiem?
Visus savus projektus es rīkoju Latvijas labā. Varbūt tas skan pārāk patriotiski, bet tas tā tiešām ir.
Tu esi dzimusi Latvijā. Kā izveidojās tavs dzīves ceļš, kā tu nonāci ASV?
Esmu dzimusi un augusi Jelgavā, kur arī pabeidzu vidusskolu. Gribu pateikt īpašu paldies savai angļu valodas skolotājai Veltai Kreicbergai, kura padomju laikos pirmā Jelgavā noorganizēja specializētu angļu valodas klasi.
Pēc skolas iestājos Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes angļu valodas vakara nodaļā, bet pa dienu mācīju angļu valodu skolēniem savā bijušajā skolā. Man bija 18 gadu, nebija nekādas skolotājas izglītības, bet nekas – mācīju angļu valodu trīs klasēs.
Reiz universitātē pie ziņojuma dēļa pamanīju mazu paziņojumu par vasaras darba iespējām amerikāņu bērnu vasaras nometnē ASV. Tas bija vēl padomju laikā. Pēc vairākām intervijām 1991. gada maijā saņēmu uzaicinājumu, ka jau pēc divām nedēļām tieku gaidīta ASV.
Saņēmu Padomju Savienības ārvalstu pasi no konsulāta Ļeņingradā, sapakoju savu koferīti, no tēta dabūju trīs dolārus.
Tā 19 gadu vecumā ar saviem trīs dolāriem, rupjmaizi un žāvētu desu kāpu vilcienā, braucu uz Ļeņingradu, pēc tam uz lidostu, un ar “Aeroflotes” lidmašīnu uz Ņujorku.
Mēs tikām sadalīti pa bērnu nometnēm visā ASV teritorijā, un es nonācu meiteņu skautu nometnē Dienvidkalifornijā, kalnos pie Losandželosas, kur arī pavadīju divus vasaras mēnešus.
Nometnei beidzoties, kāda ģimene mani uzaicināja atlikušo laiku līdz vīzas termiņa beigām pavadīt pie viņiem Hjūstonā. Tajā vasarā Latvijā sākās lielais pārmaiņu laiks, kas bija ļoti kritisks Latvijas nākotnei, un tolaik nezināju, vai man dzīvē vēl būs iespēja atgriezties Amerikā.
Man arī gribējās vairāk redzēt šo zemi. Skautu nometnes vadība arī gribēja mani redzēt vēl nākamajā vasarā un palīdzēja nokārtot dokumentus, lai varu palikt ASV vēl vienu gadu.
Kad otrās nometnes termiņš gāja uz beigām, latviešu laikrakstā “Laiks” pamanīju ziņojumu, ka ģimene no Konektikutas meklē auklīti no Latvijas. Tur pavadīju piecus sešus gadus.
Konektikutā pieteicos mācībām vietējā pašvaldības koledžā, jo universitāti nevarēju atļauties. Jāpiebilst, ka arī pašvaldību koledžās ir jāmaksā un ārvalstu studentiem vairāk nekā vietējiem.
Vēl interesanti, ka, pateicoties labām atzīmēm, mani uzņēma studentu korporācijā un tiku pat aizsūtīta uz studentu korporāciju konferenci Vašingtonā kā mūsu koledžas un Konektikutas štata pārstāve.
Atklāšanas ceremonijā man tika uzticēts nest štata karogu un pastāstīt visai 2000 cilvēku lielajai auditorijai savu stāstu par nokļūšanu Amerikā.
Tolaik pat nesapratu, kas tas bija par godu!
Vēlāk, sekojot mana koledžas profesora padomam, pieteicos vairākās privātās universitātēs un dabūju stipendiju mācībām Triniti koledžā Hartfordā, kur mācījos Starptautisko attiecību nodaļā.
Tomēr pavisam negaidīti tava dzīve atkal mainījās?
Viesojoties pie draudzenes Vašingtonā, uzzināju, ka vēstniecībā ir atbrīvojusies darba vieta latvietim, kas jau dzīvo ASV. Pieteicos, satiku vēstnieku Ojāru Kalniņu un tiku uzņemta vēstniecības darbinieku pulkā.
Vai nebija žēl atstāt studijas?
Bija gan, bet, studējot starptautiskās attiecības, gandrīz katrs students cer, ka kādreiz būs iespēja strādāt Vašingtonā, kas ir starptautisko attiecību galvaspilsēta. Zināju, ka piedāvājums strādāt vēstniecībā ir izdevība, kas bieži negadās.
Tolaik, pēc trīs vēstniecībā nostrādātiem gadiem, radās iespēja darbam Hjūstonā. Teksasā tika atvērts Latvijas Goda konsulāts, un konsuls Stīvs Peins, kurš latviski nerunāja, meklēja palīgu savam darbam. Piedāvāju, ka es pati to varētu.
Sapakoju visas mantas smagajā mašīnā, savu mašīnu pieāķēju galā, un divās dienās pārbraucu no Vašingtonas uz Teksasu.
Goda konsula Stīva Peina pamata darbs bija lobēšana. Es arī pamazām apguvu, kā notiek lobēšana, un tas man bija kaut kas pavisam jauns. Tas viss kopā deva ļoti interesantu pieredzi.
Pamazām sāku sadarboties ar Hjūstonas latviešiem, tomēr latviešu šeit salīdzinoši maz un nav arī latviešu baznīcas vai biedrības.
Šobrīd Goda konsuls ir Pēteris Ragauss, un es turpinu darīt lietas, kas saistītas ar latviešu sabiedrību Hjūstonā, un sadarbojos arī ar Ņujorkas štata Goda konsulu Ahmetu Orenu.
Šajos gados paralēli darbam latviešu Goda konsulātos tu esi attīstījusi arī citu darba karjeru.
2000. gadā, pārceļoties uz Hjūstonu, es uzreiz meklēju iespēju darboties starptautisko attiecību laukā – vai tā būtu kāda sabiedriska grupa vai asociācija, kur es varētu piedalīties un apmierināt savu starptautisko apetīti.
Biju patīkami pārsteigta par to, ka Hjūstonā ir ap deviņdesmit valstu konsulāti – gan oficiāli konsulāti, gan Goda konsulāti kā Latvijai. Tie apvienoti Hjūstonas Ārvalstu konsulātu asociācijā, un es bieži vien pārstāvēju Latvijas Goda konsulātu.
Ar laiku kļuvu par šīs asociācijas komunikāciju direktori un sāku organizēt pasākumus konsulātiem. Tur satiku domu biedri no manas pašreizējās darbavietas Hjūstonas Ārlietu padomē, kas ir nevalstiska izglītojoša organizācija.
Turpināju mācīties un pabeidzu arī Narkotiku apkarošanas aģentūras (NAA) kursus un Federālā Izmeklēšanas biroja (FIB) Pilsoņu akadēmiju.
Interesanta izglītība! Vai iegūtās zināšanas ir noderējušas?
Akadēmiju absolventi kļūst par šo organizāciju vēstnešiem, tas ir, veicina iedzīvotāju izpratni par to darbību, veido pozitīvu aģentūru tēlu. Manā darbavietā Hjūstonas Ārlietu padomē arī ir viesojušies šo organizāciju darbinieki ar lekcijām.
Iedzīvotājiem ir liela interese tikties ar NAA un FIB aģentiem.
2018. gadā tu realizēji grandiozu projektu – Niagāras ūdenskrituma izgaismošanu Latvijas karoga krāsās valsts simtgadei par godu. Latvieši visā pasaulē priecājās par iespaidīgajām un krāšņajām Niagāras ūdenskrituma fotogrāfijām sarkanbaltsarkanā krāsā. Kā radās šis projekts?
Ideja radās Goda konsulu sanāksmē Vašingtonā 2018. gada sākumā, kad kopā ar Latvijas vēstnieku Andri Teikmani spriedām, kā atzīmēt Latvijas simtgadi ASV. Pateicoties manam darbam Ņujorkas štata Goda konsulātā, ienāca prātā doma izgaismot Niagāras ūdenskritumu, jo tas atrodas tieši Ņujorkas štatā.
Man patīk domāt lielos apmēros, lai realizētu kaut ko citādi, varbūt pat vairāk, nekā var iecerēt. Sākumā šo ideju tikai klusu pateicu vēstniekam Andrim Teikmanim, viņš tā neticīgi paskatījās, bet uzreiz atbalstīja un apsolīja visu iespējamo palīdzību arī no vēstniecības.
Sazinājos ar ūdenskrituma apsaimniekotājiem, aizsūtīju mūsu pieteikumu, un tas tika apstiprināts.
Sāku sadarbību arī ar Latvijas vēstniecību Kanādā un vēstnieku Jāni Eihmani, un tā Niagāras ūdenskrituma izgaismošana kļuva par starptautisku projektu.
Pasākumam bija pāri par 400 apmeklētāju, lai gan sākumā domāju, ka varbūt būšu viena pati pie ūdenskrituma tumšā novembra vakarā!
Ūdenskritums tika izgaismots trīs reizes – deviņos, desmitos un vienpadsmitos vakarā. Deviņos vērojām izgaismošanu no viesnīcas augšējā stāva, un laimīgas sakritības dēļ Brazīlijas valsts tieši tajā vakarā piedalījās sacensībās ar īpašu uguņošanu pie ūdenskrituma.
Zālē izslēdzām gaismas, “Carnival Youth” puiši spēlēja tik emocionāli, ka asaras saskrēja acīs, parādījās izgaismotais ūdenskritums un fonā uguņošana! Tas bija neticami un fantastiski!
Desmitos savukārt ar adītiem latviešu dūraiņiem rokās gājām ārā, lai izgaismošanu redzētu tuvāk, klātienē. Protams, tūlīt pie ūdenskrituma sākās arī dziedāšana, jo – kur latvieši, tur dziedāšana. Daudziem diasporas latviešiem šis izvērtās par lielāko notikumu simtgades svētkos.
Vai jau tagad prātā ir jaunas domas un plāni?
Nākamajā gadā Latvija un ASV svin diplomātisko attiecību simtgadi. Latvijas vēstniecība domā, kā atzīmēt šo jubileju, un arī es jau sāku par to domāt. Man jau kopš skolas laikiem vienmēr paticis kaut ko organizēt! Tas dod prieku, enerģiju, un, plānojot pasākumus, man rodas jauns spēks!
Tev ir milzīga pieredze, nesot un popularizējot Latvijas vārdu Amerikas sabiedrībā. Ko tu vēlētu Amerikas latviešu kopienai, ko tu rosinātu darīt?
Domāju, ka ir svarīgi, lai mēs neaizmirstam, no kurienes nākam, svarīgi būt lepniem par to. Amerika ir liela valsts, un daudz spēka paņem ikdiena. Mums ir darbs, mums ir ģimene, un arī man aug divi dēli – Edmunds un Vincents.
Tomēr ir labi atrast laiku, dalīties ar savu pieredzi, lepoties un atzīmēt latviešu sasniegumus, stāstīt par Latviju un latviešiem – vai tas ir Rotko, vai tā ir mūzika un Lolita Ritmane, vai tā ir mūsu sportista Mārtiņa Līča uzvara pasaules stiprāko vīru sacensībās vai arī kāds cits izcils latviešu veikums.
