Atis Klimovičs: Vai drīkst atļauties publiskas rupjības? 1
Vai žurnālists drīkst atļauties publiskas rupjības pret, nosacīti sakot, neliela mēroga noziedznieku un arī tādu personu, uz kuras sirdsapziņas ir ne vien desmitiem un simtiem, bet gan tūkstošiem upuru?
Visdrīzāk, tam jāpaliek katra privātajā pārziņā, jo neesam visi vienādi. Pieredze un likteņi mēdz būt krasi atšķirīgi, un tas apgrūtina vienotas mērauklas piemērošanu visos gadījumos un situācijās.
Pirms neilga laika pieredzējis Gruzijas opozicionārā telekanāla “Rustavi-2” diktors tiešajā ēterā ārkārtīgi rupji nolamāja Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.
Šķiet, nevajadzētu šaubīties, viņš to sen jau ir pelnījis un tomēr pats gruzīnu TV žurnālists uzreiz pēc tam nožēloja notikušo. Tā bijusi negribēta spontāna rīcība, turklāt tobrīd nav bijis iemesla pieminēt Krieviju un tās autoritāro vadītāju.
Rupji vārdi ēterā un pamatots TV diktora mulsums kā normālam cilvēkam, kam atgadījusies kļūme. Tomēr tas tikai no vienas puses.
Pretējā atrodas viss, ko varētu minēt par attaisnojumu Krievijas vadītāju nolamājušajam diktoram. Sākot ar dramatiskām neatkarīgās Gruzijas pārbaudēm jau drīz pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā.
Upuri Dienvidosetijā un Abhāzijā, tūkstoši no savām mājām padzītu cilvēku, dažādas blokādes, gāzes padeves pārtraukšana pašā ziemas spelgonī, tad ieplānots militārs iebrukums 2008. gadā, bet tagad krievu īstenotā lienošā okupācija, patvarīgi pārbīdot robežas.
Tas ir pat vairāk, nekā nepieciešams, lai agresīvās lielvalsts vadītājam veltītu ne vienu vien sulīgu izteicienu. Te vietā atcerēties kādreiz labi pazīstamo Čečenijas kaujinieku komandieri Šamilu Basajevu, kas, nesaskatījis nekādas iespējas apturēt Krievijas armijas agresiju un karadarbību, ķērās pie civilpersonu sagrābšanas.
Lai mudinātu pret to izturēties ar sapratni, šo rindu autoram viņš norādīja, ka nesen (tas bija 1995. gada vasarā) Krievijas aviācijas uzbrukumā nogalināti vienpadsmit tuvi viņa radinieki.
Lai gan minētais gadījums ar gruzīnu TV diktora teikto ieguva plašu rezonansi, tomēr tas drīzāk uzskatāms par kuriozu notikumu. Pat Ukrainā, kur karš turpinās jau piecus gadus un nogalināto personu skaits ir pārsniedzis desmit tūkstošus, medijos nav piedzīvota necenzēta vēršanās pret Putinu.
Tomēr tas nenozīmē, ka tieši Krievijas prezidents netiktu plaši un publiski apsūdzēts par Ukrainai nodarīto postu. Ukraiņu presē skaidri pausta cerība, ka nākotnē viņš atradīsies uz apsūdzēto sola Hāgas tiesā. Medijiem jāapzinās, ka viltus ziņu un hibrīdkaru laikā profesionāliem un godīgiem žurnālistiem, tostarp no sabiedriskajiem medijiem, nav jākautrējas no attieksmes paušanas.
Tas ir pilnīgi nepieciešams, tāpat kā profesionālo prasmi apliecinošās spējas orientēties notikumos – saprast, kur atrodas kara un ciešanu izraisītāji. Žurnālistam šādu spēju iegūšanai, tāpat kā labam ārstam kļūšanai par sava amata meistaru ar augstskolu un pirmajiem darba gadiem pēc tās būs krietni par maz.
Lai lietas sauktu īstajos vārdos, nepieciešams rūpīgs žurnālista darbs un izaugsme daudzu gadu garumā. Bet tad gan nav ko kautrēties nosaukt noziedznieku par asiņainu ļaundari, kas to patiešām pelnījis. Taču no rupjībām ēterā labāk izvairīties.
