Visu nosaka personības. Saruna ar Siguldas opermūzikas svētku rīkotāju Daini Kalnu 1
Piektdien, 26. jūlijā, sākas tradicionālie, nu jau XXVII Starptautiskie opermūzikas svētki Siguldā. Būs koncerts “Jaunās zvaigznes”, Džakomo Pučīni operas “Toska” oriģināliestudējums, Garīgās mūzikas koncerts un noslēgumā Galā koncerts “No operas līdz operetei.” Kādi pārsteigumi sagaida? Par to saruna ar svētku rīkotāju DAINI KALNU.
Pēc kāda principa izvēlaties, kādas operas iestudēt?
Dainis Kalns: Ne vien dzīvē un politikā, bet arī mākslā visu nosaka personības. Atbrauc uz Galā koncertu Siguldā viesmākslinieki, tā pārņem publiku savā varā, ka nākamajā gadā man viņiem jāveido izrāde.
Pirms kāda laika viesojās dziedātāja Klementīne Margēna no Francijas, tieši viņai vēlāk iestudēju “Karmenu”. 2014. gadā uzvedumu rādīja televīzijā. Kā man pēcāk sacīja nejauši uz ielas satiktā, jau 92 gadu slieksni sasniegusī Žermēna Heine-Vāgnere, tik labu “Karmenu” mūžā neesot redzējusi.
Ja mums ir pasaulē pazīstamā, izcilā operdziedātāja Maija Kovaļevska, tad viņai jāveido izrāde! Pirms diviem gadiem Siguldā rādījām Verdi vienīgo komisko operu “Falstafs”, kura Latvijā līdz tam nekad nebija iestudēta, bet Maija ieteicās – varbūt mēģināt?!
Otrais diriģents Vladislavs Kiradžijevs, bulgārs pēc izcelsmes, vienīgais operas diriģēšanas profesors Vīnē, brīdināja – Daini, neņem to operu, Eiropā tā neiet! Bet, kad viņš “Falstafu” noskatījās – diriģēja Atvars Lakstīgala, tāpat kā šogad “Tosku”, – bija sajūsmā – pavisam cita opera! Arī Maija Kovaļevska atšķirībā no viņai ierasti traģiskajām, nožņaugtajām un mirstošajām varonēm “Falstafā” bija draiskule, intrigante, nu pavisam cita Maija!
Pirms diviem gadiem izveidojās tik laba radošā komanda, ka esam to saglabājuši arī šogad. M
aijai Kovaļevskai “Tosku” biju piedāvājis jau iepriekš, bet viņa pa karjeras trepītēm iet ļoti strikti, nopietni, novērtējot savu varēšanu.
Toska ir ļoti kārdinoša loma, bet tai vajadzīgs plašs diapazons, no koloratūras līdz dramatismam, no dzīvesprieka līdz traģismam. Prasa īstu māksliniecisku pilnbriedu gan vokāli, gan dvēseliski.
Vēl mani pēkšņi sasniedza ziņa, ka izcilais franču solists Pjērs Privo, “mans solists”, viņš kopš 2005. gada katru otro gadu ir Siguldā – dzied “Toskā”, tikai citu lomu, bet Skarpija esot viņa sapnis.
Režisors Guntis Gailītis no “Toskas” esot izveidojis politisku krimināldrāmu ar seksu un šaušanu.
– 1870. gadā, līdzīgi kā Latvijā pirms simt gadiem, mainās varas. Operas darbība notiek uz politiska fona, notikumi risinās Romā, kur cīnās par varu, līdzīgi kā Latvijā 1919. gadā, kad vienlaikus cīkstējās Ulmaņa, Niedras un Stučkas valdība.
Bet galvenais jau ir mīlas trīsstūris. Ļaunā valdnieka Skarpijas lomā Pjēru Privo pirms daudziem gadiem dzirdēju Polijā. Kad Privo kopā ar kori dzied Skarpiju, šermuļi, skudriņas iet caur kauliem.
Runājot par varu, mazliet no citas operas – kultūrā nu teikšana jaunam ministram, arī profesionālam dziedātājam Naurim Puntulim. Ko jūs sagaidāt no viņa?
Starp citu, kad pirmoreiz iestudēju “Tosku”, un tas bija pirms sešpadsmit gadiem, Nauris Puntulis dziedāja Spoletu. Esmu priecīgs, ka viņš nu ir kultūras ministra amatā. Jo pazīst drēbi no iekšpuses.
Viena no samilzušākām problēmām, ko nāksies risināt, ir mākslinieku algas. No 700 līdz 800 eiro aktieriem, orķestru mūziķiem un operas koristiem nav konkurētspējīgs atalgojums. Ja tā turpināsies un ja mēs vēl sagatavosim mūziķus ar šādu perspektīvu, viņi atradīs darbu Eiropā un Latvija paliks bez orķestriem. Konkurētspējīgs mūziķu atalgojums ir daudz, daudz svarīgāka lieta par koncertzāli Rīgā. Pirmkārt jādomā par mākslinieku. Otrkārt – par mūzikas klausītājiem, sapratējiem.
Nesen bija atbraucis P. Čaikovska Lielā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vladimirs Fedosejevs, bet biļetes nevarēja pārdot. Sludināja pat par puscenu.
Es uzskatu, ja pietrūkst izglītotu klausītāju, tā nav Kultūras ministrijas, bet zināma Izglītības ministrijas vaina.
Savulaik Rīgas 1. ģimnāzijā, kad tur strādāja dziedāšanas skolotājs Birnsons, kurš stāstīja par operu, veda to klausīties, nebija tāda skolas absolventa, kuram opera būtu sveša. Vai tagad ir skolotāji, kuri bērnus ved uz Operu? Retums. Lietuvā, Baltkrievijā ved klasēm, iepazīstina ar pareizas režijas pamatiem.
Visvairāk mani satrauc, ka kora pastāvēšana vidusskolā atkarīga no direktora gribas, ja viņš vēlas – koris ir, ja ne – nav. Bet kas pēc divdesmit gadiem dziedās Dziesmu svētkos? Risinājums būtu vienkāršs: ja vidusskolā nav jauktā kora, mācību iestādi neakreditē. Man “Toskā” piedalās arī Cēsu 1. pamatskolas zēnu koris. Diriģente Ilze Grinfelde pārbijusies – nez kā turpmāk būs, vai skola varēs turpināt savu muzikālo novirzienu…
Tomēr kulturāla cilvēka audzināšana ietilpst arī Kultūras ministrijas lauciņā – tā atbild par mākslas un mūzikas skolām, kuru misija ir gatavot ne vien nākamos profesionāļus, bet arī mūziku, mākslu saprotošu sabiedrību.
Un, ja Eiropā citās zemēs valsts šādas skolas neuztur, ja valda cits princips – privātskola vai arī savu talantu nevari izkopt –, tad mums no tā nav jāņem piemērs. Jāsaglabā labais, kas ir mums.
Valsts prezidents Egils Levits Nacionālās bibliotēkas direktoram Andrim Vilkam uzdāvināja diplomāta Jāņa Seska grāmatu “Latvijas valsts tapšana”, kuru biju lasījis pirms četrdesmit gadiem. Pirmajā lappusē no Skujenes nākušais valstsvīrs rakstīja – latvieši nav ne pārkrievoti, ne pārvācoti tikai tādēļ, ka visas tautas kultūras līmenis bijis augstāks nekā tiem, kas pār mums valdīja. Arī tagad kultūrā nav jāskrien pakaļ Eiropai. Vai vāciešiem, holandiešiem ir tādi Dziesmu svētki? Vai procentuāli pret iedzīvotāju skaitu viņiem ir tik daudz operdziedātāju un diriģentu?
LNSO direktores Indras Lūkinas vectēvs Juris Plāķis, pirmais latviešu izglītības ministrs, teicis, ka cilvēku pie savas zemes notur kultūra, nevis viņa materiālais stāvoklis. Kam interesē koris, amatierteātris, mūsu literatūra, tautasdziesmas un mūzika, tāds cilvēks savā zemē turas dziļām saknēm.
Interesanti būtu papētīt, cik, piemēram, no kora “Kamēr” vai deju kolektīva “Dzirnas” ir emigrējuši?
Es Siguldas opermūzikas svētkus veidoju reizi gadā ar piecsimt cilvēkiem, bet amatieru koru dziedātāji uz mēģinājumiem nāk piecus gadus divas reizes nedēļā, ziedojot savu brīvo laiku, ko varētu veltīt ģimenei un pašizaugsmei. Tā ir milzu upurēšanās, par ko dziedātājus ārkārtīgi cienu.
Opermūzikas svētki sākas jau šodien ar “Svētku uvertīru” jeb atklāšanas koncertu, kur jūs allaž esat atradis jaunus talantus…
Šodien Rinalds Kandalincevs, četrdesmit gadus jauns ventspilnieks, paspējis apceļot pasauli, tiek aicināts mūsu Operā, dziedās “Figaro” āriju. Edgaru Ošleju es sauktu par simpātiskāko vīrieti Latvijā. Viņš absolvējis Mūzikas akadēmiju, divus gadus dzied Operā, īsts bass, uzaicināts viesoties Prāgas operā.
Ļoti vēlējos, lai atklāšanas koncertā skanētu Ferenca Lista “Ungāru sestā rapsodija”, manā izpratnē visskaistākais skaņdarbs klavierēm. Tiku uzrunājis daudzus pianistus, līdz koncertmeistare Ingūna Puriņa viendien priecājās – atradu, kas to nospēlēs! Diāna Zandberga ir diplomēta balerīna un pianiste, septiņus gadus aizvadījusi Spānijā, tagad strādā Mūzikas akadēmijā, joprojām braukā pa Eiropu, vienā koncertā apvienojot klavierspēli ar baletu uz puantēm, spēlē kastaņetes.
Dziedātājas Ances Krauzes meita, trīspadsmitgadīgā talantīgā vijolniece Elza Siliņa konkursos Igaunijā un Latvijā allaž iegūst “Grand Prix”.
Tepat no Alsungas puses nāk ģitārists Miks Akots. Dziedātāju Viktoriju Pakalnieci atcerēsimies no solo Dziesmu svētku parkā. Brīnišķīgs tenors ir Alberta Kivlenieka dēls Egils Kivlenieks.
Pirms “Toskas” koncertā “Uzlecošās zvaigznes” īstu prieku sagādās Ruslans Andrejevs, kurš brauc pa dažādiem koncertiem un konkursiem pasaulē un atgriežas kā laureāts. Brāļi Grinbergi pērn uzvarēja pasaules jauno izpildītāju šovā Holivudā – divi vecākie spēlē marimbu, bet jaunākais – bungas.
Daudzi atklāšanas koncerta dalībnieki ir gados jauni, daži vēl pusaudži, bet viņu sniegums ir visaugstākajā mākslinieciskajā līmenī, nemaz neatpaliek no “Toskas” un Galā koncerta, savukārt biļetes ir trīsreiz lētākas (no 5 līdz 15 eiro. – V. K.). Mūsu zemīte ir maza, bet, ja talantus salīdzinātu ar dārgmetāliem, tad Latvija būtu vienā zeltā klāta.
Galā koncertā citu mākslinieku vidū atkal dzirdēsim Asmiku Grigorjanu, kura Siguldā viesosies jau trešo reizi.
Jā, viņa Siguldā bija 2009. gadā un 2015. gadā. Pērnvasar Zalcburgā dzirdēju Asniku dziedam Salomi – fenomenāla māksliniece! Pirms diviem mēnešiem saņēma pasaules prestižāko operas aprakstnieku balvu kā pasaules labākā operdziedātāja.
Šogad Siguldā būs četras izcilas personības – Maija Kovaļevska, Pjērs Privo “Toskā” un Galā koncertā Asnika Grigorjana un Kamils Šanevs, viens no pasaules labākajiem tenoriem, kurš kopā ar Asniku rādīs brīnumus. Asnika Grigorjana dziedās manu mīļāko – Čo-čo-sanas āriju no operas “Madama Butterfly”.
Parasti Galā koncerta solistiem lūdzu, lai atsūta kādas četras ārijas, kuras viņi labprāt nodziedātu. Un tad es no tām izvēlos divas. Tā ir mana stratēģija. Ja kāds teic, ka noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs ir tā diriģents, tā nav tiesa. Mākslinieciskais vadītājs esmu es.
UZZIŅA
Trīs skanīgas dienas: sākas Siguldas Opermūzikas svētki
Svētku atklāšanas koncerts “Svētku uvertīra”: 26.07. plkst. 19 Siguldas Jaunās pils dārzā
Džakomo Pučīni operas “Toska” oriģināliestudējums Siguldas pilsdrupu estrādē 27.07. plkst. 21
Galā koncerts “No operas līdz operetei” 28.07. plkst. 18 Siguldas Pilsdrupu estrādē
