“Visu mūžu esmu savu slimību slēpis”. Roberts (76 gadi) par epilepsiju 0
Roberts (76 gadi) stāsta personisko pieredzi ar epilepsiju.
Atceros, kad sākās lēkmes. Man bija 27 gadi, kad kopā ar sievu un draugiem devāmies uz laukiem Latgalē. Bijām izbraukājuši krustu šķērsu Latviju, un šķita, ka vairāk nekā 300 kilometru nav tālu. Bet vakarpusē laikam biju saguris, jo, kad draugi uz sava moča negaidīti pietuvojās manam mocim, satrūkos, parāvu stūri sānis un abi ar sievu ielidojām grāvī. Atjēgušies smējāmies no prieka, ka nekas nav lauzts vai ieplīsis. Jutu, ka galva ir atsitusies pret zemi, tāda kā dulla, bet uzskatīju, ka man jāturas kā vīram, jāceļas un jābrauc uz priekšu. Drīz vien bijām pie radiem, iekūrām pirti, iedzērām šņabi. Iereibis nespēju saprast, vai galva reibst no kritiena vai alkohola. Arī otrajā dienā domāju, ka smaga galva ir paģiru dēļ. Tikai pēc daudziem gadiem, kad lēkmju dēļ biju nokļuvis pie ārsta un viņš izteica minējumu, ka krītamā kaite man radusies galvas traumas dēļ, pats attinu filmu atpakaļ un sapratu, ka, iespējams, man bijis smadzeņu satricinājums.
Esmu pateicīgs Dievam, ka ilgus gadus spēju noslēpt savu slimību. Strādāju lauksaimniecības tehnikas rūpnīcā par ceha vadītāju, pēdējos gados pirms aiziešanas pensijā – par sargu. Ja man kaut vai reizi darba laikā būtu lēkme, mani atlaistu. Pāris reižu jutu it kā zvaigznītes zibam arī darbā. Steigšus metos uz savu kabinetu, ieslēdzos un paliku tur, kamēr atjēdzos.
Vienreiz paklīda baumas, ka esmu kabinetā ieslēdzies ar kādu dāmu. Biju laimīgs par tādu alošanos! Otrreiz teicu, ka man kļuva slikti, un kolēģi domāja, ka jokoju. Laikam tāpēc, ka biju liels joku plēsējs. Ar sievu esmu šķīries. Viņa atklāti pateica, ka grib bērnus, bet baidās, ka manējie varētu būt slimi. Pēc šķiršanās man šķita, ka zaudēt nav ko. Varu mīlēt vienu, otru, trešo. Tikai pa nakti pie manis neviena nepalika, un es svešās vietās nepaliku uz naktsguļu, jo baidījos no lēkmes.
Zāles lietoju vismaz 20 gadu. Neirologs izraksta gan tādas, gan citādas. Dzeru kārtīgi, bet pēdējos gados ir traki. Pirms pāris gadiem, ejot mājup no veikala, pusceļā pēkšņi jutu, ka nav labi. Atjēdzos slimnīcā. Neatceros, kā tur nokļuvu. Ceru, ka nenogulēju uz ielas ilgi. Garāmgājēji jau varēja padomāt, ka vecis vienkārši piedzēries. Nesen arī bija smaga lēkme. Kaimiņi, zinot, ka esmu mājās, bet netaisu vaļā durvis, izsauca ātros. Tie uzlauza durvis. Es pamodos slimnīcā un neatcerējos pilnīgi nekā no tā, kas ar mani noticis. Rādīju zāles neirologam, bet viņš teica, lai turpinu dzert tās pašas.
