“Pirmais, kas ienāca prātā – vai esmu to pelnījis?” Visvaldis Freidenfelds par Trīs Zvaigžņu balvas saņemšanu 4
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt notiks Trīs Zvaigžņu balvu pasniegšanas ceremonija. Īpašs brīdis būs Latvijas cīņas sportam, jo balvu par mūža ieguldījumu sportā saņems Visvaldis Freidenfelds. Nemelošu, ja teikšu, ka viņš ir Latvijas cīņas sporta tēvs. Protams, ne jau Visvaldis sāka šo sporta veidu Latvijā, bet mūsu valsts otrās neatkarības gados viņš bijis neatlaidīgākais un produktīvākais savā sporta veidā. Izaudzinot olimpisko spēļu dalībniekus, Eiropas un pasaules čempionātu medaļniekus.
Bijāt pārsteigts, uzzinot, ka jums piešķirta balva par mūža ieguldījumu Latvijas sportā?
V. Freidenfelds: Tobrīd atrados puķu veikalā, jo todien manai vidējai mazmeitai bija dzimšanas diena. Piezvanīja Sandis Riekstiņš – Trīs Zvaigžņu balvas žūrijas vadītājs –, informēja mani un apsveica. Biju patīkami pārsteigts, bet pirmais, kas ienāca prātā – vai esmu to pelnījis?
Vēl pēc kāda laika, kad informācija parādījās medijos, telefons bija karsts. Saņēmu apsveikumus no bijušajiem audzēkņiem, viņu vecākiem. Dienas beigās tie bija pāri simtam. Tas tad mani nomierināja, ka ir kaut kas cīņas sporta labā darīts un tas nav vienkārši tāpat.
Lielākais un svētīgākais darbs noteikti ir ne tikai audzēkņi, bet V. Freidenfelda Latvijas brīvās cīņas sporta kluba – internāta izveidošana Mežciemā, kurā trenējušies simtiem bijušo un esošo cīkstoņu.
Jā, esmu bijis ne tikai treneris, bet arī sporta kluba – internāta veidotājs. Tas bija svarīgi, jo redzēju, kāda 90. gados ir situācija laukos. Tur bija talanti, bet uz vietas attīstīties viņiem bija grūti. Darbojāmies kopā ar citiem treneriem, ciešā saitē ar vecākiem. Sākums bija grūts, dabūju telpas vienā no bērnudārziem, iekārtojām treniņu vietu. Tolaik bija brīdis, kad bērnudārzu telpas izīrēja un daudzi to izmantoja, arī man palaimējās. Kad bērnu skaits palielinājās un bērnudārzos vairs nebija vietas visiem, mums vajadzēja aiziet. Turpat blakus, 200 metrus nostāk, bija pamesta Rīgas siltumsūkņu māja. To iegādājos, un tā bija jauna epopeja. Grūtākais bija visu nojaukt, jo dzelzsbetona bloki nebija lietojami. Nojaucām visu līdz pamatiem, atstājot tikai nesošos stabus. Uztaisījām projektu un sākām būvēt, visu pabeidzot 2018. gadā. Tagad tur ir labi, augstākais līmenis, ar ļoti labiem paklājiem, atjaunošanās centru, internātu jaunajiem cīkstoņiem, visu ēdināšanu un citām nepieciešamām lietām.
Cik ilgi jūs esat cīņas sportā un kā tur nonācāt?
Visu mūžu. Nāku no Nīgrandes. Bijām pieci bērni ģimenē – četri puikas un viena māsiņa. Kā jau puikas – cīnījāmies savā starpā uz vella paraušanu. Pēc pamatskolas aizgāju mācīties uz Liepāju un tur uzreiz atradu cīņas sporta klubu. Sāku nodarboties ar grieķu-romiešu cīņu, jo tad vēl brīvās cīņas nebija. 60. gados pārcēlos uz Rīgu, iestājos sporta biedrībā “Dinamo”. Treneris bija Krišjānis Kundziņš, bijušais olimpietis. Vecā kaluma vīrs, iedeva kārtīgu skolu, parādīja, kas ir cīņas sports. Tolaik jau to visu sauca nevis par cīņas sportu, bet par laušanos. Mēs bijām lauzēji. Tur bija labi treneri. Tolaik mūsu sporta veids bija balstīts uz fizisko spēku, tikai vēlāk nāca tehnika, psiholoģija un citas lietas. Tagad cīņas sports ir daudz intelektuālāks. Izpildīju sporta meistara normu, vairākas reizes uzvarot Latvijas čempionātā. Bija laba skola, treneri, kuri teica, ka jāmācās tālāk. Iestājos Latvijas Fizkultūras institūtā, tagad Latvijas Sporta akadēmijā. Pabeidzu, pastrādāju arī institūtā par pasniedzēju, bet gribēju trenera darbu. Piedāvāja iespēju sporta biedrībā “Vārpa”, piekritu, un tā tas sākās. Par treneri gribēju būt.
Jūsu audzēkņu skaits pa šiem gadiem noteikti bijis simtos.
Grūti pat pateikt, cik daudz, jo neesmu skaitījis. Vismaz pāri 500. Noteikti, jo ne visi kļūst par sportistiem, bet ir trenējušies. Sportistu karjerā lielākie panākumi Igoram Samušonokam, Armandam Zvirbulim un Laurai Skujiņai, medaļas Eiropā, dalība olimpiskajās spēlēs. Bet lepojos ne tikai ar viņiem, ar visiem. Man vienmēr bijis svarīgi iemācīt un palīdzēt ne tikai cīņas sportā, bet arī virzīt uz to, lai iegūst izglītību un kļūst par krietniem cilvēkiem. Liela daļa ir ieguvuši labu izglītību. Mans audzēknis Ivars Drupa ir Latvijas izlases galvenais treneris. Ļoti lepojos ar visiem. Izcelšu Jāni Bramani no Daugmales, kurš tagad ir juridisko zinātņu doktors, un Aldonu Homiču, kura ir pedagoģisko zinātņu doktore. Man prieks, ka viņi gāja uz maksimumu ne tikai cīņā, bet arī izglītībā.
Pats tikāt līdz sporta meistaram. Bija iespējas arī tikt kur augstāk?
Iespējams, bet tad bija citi laiki. Sporta meistara nosaukumu ieguvu, vairākkārt uzvarot Latvijas čempionātā vai biedrību mačos. Vissavienībā varēju tikt augstāk. “Dinamo” biedrības sacīkstēs tiku līdz finālam, bet jau iepriekšējā vakarā jutu, ka treneris staigā apkārt tāds nerunīgs. Beigās viņš man pateica, ka mājās nomiris mans tēvs. Tas, šķiet, bija Ļipeckā, daudz nedomāju, uzreiz uz staciju, tālāk no Maskavas uz mājām. Paguvu uz tēva bērēm.
Sportista karjeras laikā uz ārzemēm izdevās tikt?
Nē, tas nebija iespējams. Tolaik bija tā saucamie blatņiki, komandās lika tos, kuri nebija labākie, bet pietuvināti kādam trenerim, kam bija sakari. Lai gan atceros, sportista karjeras beigās mūs aizsūtīja patrenēties un sacensties uz Mongoliju. To visu kompensēju trenera arodā. Pasaulē esmu bijis ļoti daudzās vietās – Austrālijā, ASV, Indijā. Tās tās lielākās valstis. Tas, protams, pateicoties arī audzēkņiem, kuri tur varēja piedalīties. Bija laiks, kad pats meklēju sportistiem sponsorus, ja izdevās atrast naudu, tad arī braucām.
Šobrīd arī vēl trenējat?
Tagad vairāk nodarbojos ar jaunajiem treneriem, lai viņi kādā brīdī nepāršauj pār strīpu. Visi jaunie treneri grib ātru rezultātu, kas ne vienmēr ir tas pareizākais, jo sportists var pārdegt. Ne visi būs augstākajā līmenī, svarīgi, lai iemāca ne tikai cīņas sportu, bet arī dzīves gudrību. Jau no sākuma jādod patriotiskā audzināšana. Tieši tas var iedot papildu spēku arī atbildīgās cīņās augstākajā līmenī. To nevar iedot paklājā, tas ir jāieaudzina, un ticu, ka sportistam grūtos brīžos palīdz tas, ka viņš ir savas valsts patriots. Tas ir papildu spēks. Noteikti palīdz. Pats 1991. gadā iestājos Latvijas Zemessardzē, biju 13. bataljonā. Tagad esmu Studentu bataljona veterānu rotā. Ja notiek mācības, tad mēs, vecie buki, vēl aizbraucam padežurēt.
Cīņas sports nav pastaiga pa pļavu. Vai trenerim jābūt skarbam, lai no audzēkņa izpiestu maksimumu?
Katram audzēknim ir individuāla pieeja. Jāsaprot, kāds ir sportista dvēseles stāvoklis, kāds viņš ir cilvēks. Cīņas sportā audzēkņi, pirmkārt, ir jāiedrošina – arī pārvarēt bailes. Otrkārt, jāsaprot, kādas ir stiprās puses, kādi paņēmieni padodas. Katram sportistam ir savi kroņa paņēmieni, trenerim tas jāuztver sākumā, tad pie tām niansēm var strādāt tālāk. Ābece gan ir svarīga, bet svarīgāks ir pats cilvēks.
Cik gados vajadzētu sākt nodarboties ar cīņas sportu topošajiem cīkstoņiem?
Ārzemēs citviet sāk jau no trim četriem gadiem. Tas gan agri, labāk sākt skolas vecumā, no septiņiem gadiem. Svarīgāk, lai bērni iegūst vispusīgu fizisko sagatavotību. Ar bērniem jānodarbojas uzmanīgi, nedrīkst viņus nodzīt jau pirmajos gados. Kā es saku, trenerim jāredz laukums. Man svarīgi bija, lai audzēkņiem būtu ne tikai iemaņas cīņas sportā, bet arī izglītība. Jau minēju doktora grāda ieguvējus, bet daudzi puiši ir gājuši militāro karjeru, kur jau tēmē uz ģenerāļa pakāpēm. 90. gados bija svarīgi viņus saglabāt, jo tolaik mūsu puišiem spietoja apkārt noteiktu grupējumu cilvēki, cenšoties ievilkt savos tīklos. Man prieks, ka mani audzēkņi savā profesionālajā dzīvē sasniedz augstu līmeni. Tas arī ir liels gandarījums.
Kā jums pašam izvērtās ģimenes dzīve? Cik saprotu, esat vectētiņš?
Man ir trīs mazmeitas, divas šobrīd studē, bet jaunākā mācās trešajā klasē. Ar sievu Ingu izaudzinājām vienu meitu. Smejos, ka vairāk bērniem mums nebija laika, biju aizņemts savā darbā. Ar Ingu, viņa bija vieglatlēte, iepazinos Fizkultūras institūtā. Viņa skrēja sprintu, Latvijā savulaik bija spicē. Knapi viņu “noķēru”, bet es jau gargabalnieks, biju neatlaidīgs, un viss sanāca. Bez Ingas man būtu gājis grūti, arī tagad viņa ļoti daudz palīdz, piemēram, dažādās dokumentu lietās. Bez viņas es neko nebūtu sasniedzis. Vajadzētu arī balvu treneru sievām, jo bez viņām mēs nekas nebūtu. Visi treneri zina, ja kārtīga sieva mājās un atbalsta, tad viss ir iespējams. Ja nav, tad var sanākt lielas ziepes.
Esat pensijā?
It kā jā, bet vēl darbojamies. Tomēr drīz jāatdod ruļļi jaunajiem – Armandam Zvirbulim, Ivaram Drupam. Lai viņi turpina iesākto. Apstākļi ir sagatavoti, atliek vien dragāt. Savulaik mēs cīņas sportā vairāk darbojāmies pa pagrabiem, pažobelēm, bet tagad ir viss sakārtots tā, lai darbs notiktu profesionāli. Šogad man paliks 79 gadi. Vēl jau varu, jo, darbojoties kopā ar jaunajiem, pats arī jaunāks jūties. Ja domas sakrīt ar jaunajiem, tad jau var vēl elpot.
