“Visu lauzt!” Tramps un viņa komanda uzvedas kā skolas pagalma huligāni — rupji un primitīvi 0
“Rīkojies ātri un lauz lietas” bija Marka Cukerberga moto, kad viņš pirms 20 gadiem radīja Facebook. Tas šķita pilnīgs pretstats klasiskajiem vadības principiem. Bet tas nostrādāja — pēc tam to savā veidā atdarināja Īlons Masks, Džefs Bezoss un citi digitālie magnāti, gūstot līdzīgus panākumus. Tagad Donalds Tramps pārbauda, vai tas darbojas arī valdībā, raksta The Guardian.
Gudrākie prāti Vašingtonā uzskatīja, ka pēc Trampa pirmā termiņa fiasko, otrajā viņš būs pielaidīgāks, vairāk rūpēsies par savu reputāciju. Viņš meklēs kompromisus, konsultēsies, kļūs par miera nesēju, cerot iegūt Nobela prēmiju kā Baraks Obama.
Cik ļoti šī prognoze izrādījusies kļūdaina. Tramps dara to, ko daži līderi uzdrošinās — viņš ir kultūras revolucionārs, Mao Dzeduna stilā, sistēmas graujošs populists. Viņš vēlas pārkārtot Vašingtonas lomu ASV un ASV lomu pasaulē. Viņš apzinās, ka viņam varētu būt tikai divi gadi, pirms “sistēma” — vēlēšanu cikls, tiesu vara un štatu valdības — bloķēs viņa ceļu. Ja viņš patiesi vēlas revolūciju, viņam jālauž lietas, un ātri.
Vēsturnieks Arturs Šlesingers apgalvoja, ka ASV laiku pa laikam nepieciešami šoki, lai notīrītu zirnekļtīklus, birokrātiju un netīrumus, kas noslāņojušies šajā arvien smagnējākajā savienībā. Ja pārmaiņas kļūst nekontrolējamas, konstitūcija ir radīta, lai valsti atvilktu atpakaļ no kraujas malas. Tā ASV tika vaļā no Ričarda Niksona — bet ne pirms viņa radikālā pieeja Ķīnai ļāva ASV iziet no Vjetnamas kara. Vai tas varētu attiekties uz Trampu?
Jau tagad tā sauktā “jaunā reālisma” deva ir pārrāvusi NATO stagnāciju. Tramps vienkārši neuzskata Krieviju par draudu ASV un Rietumeiropai. Viņaprāt, tā vienmēr ir bijusi apsēsta ar savu pierobežu — Baltijas valstīm, Baltkrieviju, Ukrainu, Gruziju un “stāniem”, valstīm, kuras Trampam neinteresē aizsargāt. Taču kopš Aukstā kara beigām — un arī tā laikā — NATO pamatojums balstījās uz uzskatu, ka Krievija tiecas iekarot Rietumeiropu. Ja Kīrs Stārmers patiešām uzskata, ka Krievijas iebrukums Ukrainā apdraud Lielbritāniju, Trampa vēstījums ir vienkāršs: Lielbritānijai jāsamazina savs labklājības budžets un jābruņojas strauji. ASV nodokļu maksātāji šo ceļojumu neapmaksās.
Tieši republikānis Dvaits Eizenhauers brīdināja par Krievijas drauda pārspīlēšanu, lai attaisnotu NATO — jau toreiz pasaulē lielākās un bagātākās militārās organizācijas — pastāvēšanu. Aizsardzības lobijs pieprasīja bezgalīgu atturēšanas politiku. Tramps šo blefu ir atklājis. Viņaprāt, ASV aizsardzība ir tieši tāda — sargāt savas robežas. Tāpat arī Eiropai. Tas nav nekas šokējošs. Kad Krievija iebruka Gruzijā vai Ukrainā 2014. gadā, neviens nekliedza par karu. Ir viena lieta — nepiekrist šai nostājai, bet pavisam cita — nodēvēt to par 1939. gada stila pielabināšanos, kā to dara Rietumu aizsardzības lobiji.
Savukārt attiecībā uz robežām Tramps nebūt nav viens. ASV katru gadu iebrauc aptuveni 150 000 Meksikas imigrantu, pievienojoties jau esošajiem 11 miljoniem. Meksika un Kanāda pārpludina ASV ar importu, tāpat kā Ķīna. Trampa skatījumā amerikāņiem vajadzētu maksāt tik, cik viņiem pašiem izmaksā šo preču ražošana. Ja viņi vēlas Ķīnas automašīnas, lai samaksā 25% no cenas valdībai kā tarifu. Kas attiecas uz fentanilu — vienīgais veids, kā piespiest valstis kā Ķīna apturēt plūsmu un ar to saistītos nāves gadījumus, ir ar tarifiem, milzīgiem tarifiem. Diplomātijā dažkārt runā tikai spēks — spēks ar nenoteiktības devu.
Gandrīz katrs prezidents ierodas Vašingtonā ar solījumu samazināt birokrātiju. Tā darīja Vorens Hārdings, Ričards Niksons, Ronalds Reigans un Džordžs W. Bušs. Taču realitāte ir tāda, ka aktīvs prezidents rada vairāk birokrātu. Vara centrā demokrātijā pievelk vēl vairāk varas. Tramps zina, ka viņam nav laika ilgām cīņām. Vai nu ir Masks ar motorzāģi, vai arī nav nekā. Izglītība nav federāla funkcija, tā ir štatu atbildība. Tad nu slēdz ASV Izglītības departamentu. Tāpat arī USAID. Samazini valsts departamentu. Ielauzies Valsts kasē. Protams, kaut kas tiks salauzts, bet tas nav sliktāk kā nedarīt neko. Tā ir kultūras revolūcija.
Daudzos aspektos Tramps un viņa administrācija ir rīkojušies šausminoši. Atkāpties no Džo Baidena apsolītā atbalsta Ukrainai kara vidū, nosaukt Volodimiru Zelenski par diktatoru, aizvainot Kanādu, draudēt Grenlandei, apturēt bada palīdzību Āfrikai, ierosināt Gāzas pludmales kūrortu, terorizēt juristus, nopludināt drošības sanāksmes — tas viss pārspēj jebkādu ticamību. Tramps un viņa komanda uzvedas kā skolas pagalma huligāni — rupji un primitīvi.
Bet šīs ir lietas, kas lūzt. Tas arī ilustrē, kāpēc Vašingtonā veidojas aizsardzības “purvs” — sistēma, kas paredzēta, lai pasargātu valsti no nepieredzējušiem prezidentiem. Tāpat kā ir, Trampa iespējas gūt panākumus savā radikālismā ir niecīgas. Revolūciju nav iespējams īstenot divu gadu laikā.
Būs pretreakcija. Grenlande, visticamāk, nekļūs par Amerikas Ukrainu. Tarifi atgriezīsies sākotnējā līmenī. Demokrāti atgūs pārliecību. Daudzas no “salauztajām lietām”, ko radījis Tramps, tiks salabotas. Taču šajā haosā ir arī ilgi atlikti izaicinājumi pastāvošajām normām. NATO var kļūt reālistiskāka. Var tikt izvairīts no bezgalīga kara Ukrainā — vai vēl plašāka konflikta —, un Krievija varētu tikt atkal uzņemta starptautiskajā sabiedrībā, tāpat kā pēc Niksona laikiem tika Ķīna.
Tas vismaz ir iespējams. Un pats galvenais — ASV varētu pārskatīt savu lomu pasaulē, lomu, kas pēdējo ceturtdaļgadsimtu ir nozīmējusi morālu agresiju ar šausminošām izmaksām un upuriem. ASV vajadzētu atgriezties pie tā, kas tā ir — viena nācija starp daudzām citām. Un iespējams, ka šis rezultāts patiešām nāks no kāda, kurš “rīkojas ātri un lauž lietas”.
