Ārsti plātīja rokas 0
„Kad bija spēks, es pati uz savu galvu gāju pie viena speciālista, otra, jo gribējās tikt pie kaut kādas skaidrības,” savu stāstījumu turpina Anna. „Bet to nav viegli izdarīt, jo lēkmes ir smagas. Gribējās atrast tādu zinātāju, kas saprastu, ko darīt. Tu nevari aiziet pie viena speciālista, lai viņš nekonsultētos ar otru, bet parasti katrs ārsts strādā pats par sevi. Vai tās būtu zāles, vai tā arī narkoze, kas šajā gadījumā ir diezgan problemātiska. Vai izmeklējums, kura laikā ir jāievada kaut kādas vielas, kas atkal jāskatās kopsakarībā, ko drīkst, ko nedrīkst.
Man nebija zināmi tādi speciālisti, kuri būtu izpētījuši, kas lēkmes brīžos noris, kāpēc un ko tur vajadzētu iesākt.
Ja ar kādu veselības likstu nonāku ārstu redzeslokā, viņi nezina, kādus medikamentus man drīkst izrakstīt, bet kādus ne.
16 gadu laikā bija pat tādi kuriozi gadījumi, kad ārsti teica: ko es te stāstu! Jo ļoti grūti izklāstīt, kā lēkme izpaužas. Un ārstam visā tajā skrējienā, kas tagad ir, arī nav laika iedziļināties. Vispār tā saruna iznāktu pagara, kamēr visu izskaidrotu.
Bet ļoti grūti šo diagnozi noķert. Jo normālā situācijā, kad atbrauc ātrā palīdzība, bieži vien lēkme jau pārgājusi. Un arī slimnīcā nav vairs to simptomu. Arī asins analīzes ir labas.
Piemēram, ģimenes ārste man ļoti laba, bet viņa saka – es neko nesaprotu no jūsu veselības problēmām.”
Pie diagnozes tiek apstākļu sakritības rezultātā
Patiesībā līdz slimības diagnozei ārsti esot nonākuši ļoti nejauši. „Tā kā slimības izpausmes vairāk tā kā neiroloģiskas vai pat kardioloģiskas, ilgus gadus ārstējos pie šo nozaru speciālistiem, bet ne pie kādas skaidrības nenonācām,” savu stāstījumu turpina Anna. „No vienas puses, izpausmes it kā saistītas ar sirdi, bet no otras, – tā kā paralīze ir bez kustībām, tad tā jau vairāk ir neiroloģija. Kad ārstiem stāstīju par izpausmēm, ko lēkmes laikā jutu, ja tajā brīdī biju pie samaņas, dakteriem tās likās neizprotamas.
Taču pagājušajā gadā lēkme mani piemeklēja tieši slimnīcā, un, par laimi, ārstiem ienāca prātā tanī brīdī paņemt asinsanalīzes un noteikt arī kālija līmeni. Un tad tās varēja salīdzināt ar iepriekšējās dienas analīzēm. Izvērtējot visus simptomus: kas, kāpēc, kā, cik ilgi lēkme notika un kad tas viss atgāja, ārstiem radās doma par šo hiperkaliēmiskas periodiskas paralīzes diagnozi. Sakrita, ka mana ārstējošā endokrinoloģe bija pabijusi kādās konferencēs ārzemēs un tādā vai citādā veidā tur saskārusies ar šo diagnozi.
