Visu laiku labākās filmas. 2022. gada versija 0
Agnese Logina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Decembra sākumā kino pasauli sasniedza 100 visu laiku labāko filmu tops, ko apkopoja Britu Filmu institūta (“British Film Institute” jeb BFI) ikmēneša kinožurnāls “Sight and Sound”. Pirmo reizi šāds tops tika apkopots 1952. gadā, kopš tā laika šāda aptauja tiek veikta reizi desmit gados, tādējādi apkopojot aktuālo viedokli par to, kas ir labs kino. Decembra sākumā publicētais bija jau astotais šāda veida tops, un, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, tajā ir manāmas patiešām būtiskas izmaiņas.
“Sight and Sound” veido divu veidu topus: ir kinokritiķu (kuratoru, pētnieku un citu kino profesionāļu) veidots tops, bet kopš 1992. gada atsevišķi tiek veidots arī režisoru tops. Kinokritiķu topā savas desmit labākās filmas iesniedza 1639 dalībnieki, savukārt režisoru topā piedalījās 480 režisori. Te uzreiz jāpiemin, ka vārdu salikumu “visu laiku labākās filmas” es ieteiktu lietot nenopietnā veidā, jo šī nudien nav izmērāma kategorija.
Nav iespējams objektīvi nolemt, kas ir visu laiku labākais mākslas darbs, galu galā mākslas darbu izpratne, interpretācija un jēga laika gaitā mainās, kā arī tiek apzināti arvien jauni darbi, kas tapuši pagātnē, tiek radīti arvien jauni darbi, kuru kvalitātes nav noliedzamas, un šāda veida topi ir jāuztver kā norāžu gids, nevis stingra, akmenī iekalta patiesība. Viedoklis par visu laiku labākajiem darbiem ir atkarīgs no tā, kam prasi, cik daudz un dažādus darbus viņi ir redzējuši, tāpēc šādos topos nereti dominē darbi, kas gluži vienkārši ir vieglāk pieejami un populārāki.
Piecas reizes (1962., 1972., 1982., 1992. un 2002. gadā) par visu laiku labāko filmu šajā topā pēc balsu skaita tika izvēlēta Orsona Velsa filma “Pilsonis Keins” (“Citizen Kane”, 1941), līdz 2012. gadā no pirmās vietas to gāza Alfrēda Hičkoka filma “Vertigo” (1958). 2022. gada topa rezultāti pārsteidza, šķiet, daudzus, jo pirmajā vietā izvirzījās filma, ko šajā vietā paredzēja vien retais.
Beļģu režisores Šantalas Akermanes (1950–2015) sarežģītais, izaicinošais un iespaidīgais darbs “Žanna Dīlmana, Tirgus krastmala 23, Brisele 1080” (“Jeanne Dielman, 23 quai du Commerce, 1080 Bruxelles”, 1975) šī gada kinokritiķu aptaujā tika kronēts par visu laiku labāko filmu, un tās ir ne tikai negaidītas, bet, manuprāt, arī brīnišķīgas ziņas skatītājiem, it sevišķi tiem, kuri vēlas skatīties kino, kas izaicina. Jāpiemin, ka arī režisoru topā šī filma bija augšgalā, ieņemot 4. vietu, un īpaši jāizceļ, ka šī ir pirmā reize, kad šī topa 1. vietā ir atrodama filma, ko režisējusi sieviete.
“Žanna Dīlmana” ir filma, ko ir patiešām grūti skatīties, un tā tam ir jābūt. Filmā redzam beļģu mājsaimnieces, atraitnes Žannas Dīlmanas dzīvi trīs dienu garumā, viņai ir pusaugu vecuma dēls, un, lai savilktu galus kopā, viņa pēcpusdienās dzīvoklī nodarbojas ar prostitūciju, Žannu atveido franču aktrise Delfīne Seiriga.
Filma ir teju trīsarpus stundu gara, un tās režisore liek skatītājam sekot Žannas Dīlmanas dzīvei tās garlaicīgajos sīkumos un ikdienišķumā. Filmas skatīšanās ir pacietības treniņš, jo tāda bija un joprojām ir arī mājsaimnieču dzīve: sievietes ikdiena nav interesants piedzīvojums, bet nemitīga kārtības uzturēšana, ēdienreižu plānošana, dēla drēbju kārtošana un naudas skaitīšana, kā arī citas ikdienišķas, ne pārāk citiem un pašai interesantas darbības.
Akermanes izvēlētā pieeja, bez kompromisiem attēlojot viņas dzīvi tik garlaicīgu, cik tā ir, kļūst par politisku aktu ne tikai saturiski, bet arī formas ziņā, jo pretojas izpratnei, ka kino ir jāizklaidē un ka kino ir jābūt skaidri saprotamam. “Žanna Dīlmana” ir ne tikai feministiska kinoklasika, bet arī eksperimentāls kino, kas tās atpazīstamības lēcienu padara vēl iespaidīgāku.
Šī ir filma, kas izaicina kino valodas pamatprincipus, meklē jaunus veidus, kā nodot vēstījumu, un paplašina to, ko var sagaidīt no kino, it sevišķi tajā, kā kino attēlo laiku. Šī filma neauklējas ar skatītāju, bet rada radikāli atšķirīgus kino valodas veidus, un Akermanes darbi ir atstājuši nozīmīgu iespaidu uz avangarda un neatkarīgā kino veidotājiem. Šis ir patiesi zīmīgi laikā, kad vadošās kino straumes, ko redzam Holivudā tapušajos darbos, rada patiesas šaubas par intelektuāli izaicinoša un oriģināla kino nākotni, jo parāda, ka vismaz daļa skatītāju patiesi novērtē eksperimentālu un daudzveidīgu kino.
Pārējais kinokritiķu (un kuratoru, pētnieku un citu profesionāļu) veidotais tops lielus pārsteigumus nerada, bet ir redzamas dažas būtiskas jaunas vēsmas, piemēram, 100 visu laiku labāko filmu skaitā arvien vairāk parādās darbi no dažādām pasaules valstīm un dažādām kino tradīcijām, arvien vairāk parādās sieviešu režisēti darbi, kā arī šī gada topā ir iekļuvušas četras filmas no pēdējās desmitgades.
Šis tops kārtējo reizi atgādina, ka kino vēsture nav statiska, priekšstati, interpretācijas un izpratne par kino vēsturi nemitīgi mainās, arvien vairāk atklājot dažādus darbus, kuri iepriekš nebija pieejami, un katrs jaunatklātais darbs atver jaunas pagātnes interpretācijas. Filmu restaurācija un pieejamības nodrošināšana gan tiešsaistes straumēšanas kanālos, gan televīzijā, gan festivālos un citos īpašos notikumos dod iespēju noskatīties dažādus darbus – gan labi zināmu klasiku, gan mazāk zināmus vēstures dārgakmeņus, tādējādi nodrošinot iespēju no jauna atklāt arvien dažādākus kino vēstures darbus.
“Žanna Dīlmana” Latvijas teritorijā legāli šobrīd ir pieejama tikai “Amazon Prime Video”, nav informācijas par filmas izrādīšanu īpašos seansos Rīgā vai citviet Latvijā. Ar visu “Sight & Sound” topu var iepazīties BFI mājaslapā (“bfi.org.uk”), un filmas iesaku meklēt tiešsaistes straumēšanas vietnēs. Šķiet, ka visplašāko “Sight & Sound” filmu topa piedāvājumu varēs atrast tiešsaistes straumēšanas platformā “MUBI”, kur redzams plašs kinoklasikas un kvalitatīva mūsdienu kino piedāvājums. Ja vēl meklējat sev labu dāvanu svētkos, šīs straumēšanas platformas abonements varētu būt labs veids, kā paplašināt savas zināšanas par kino vēsturi un kino šodienu.
