“Visu, ko daru, daru pamatīgi.” Saruna ar dziedātāju Anci Krauzi 0
Radošu sadarbību atsācis leģendārs latviešu skatuves mākslinieku tandēms – Maestro Raimonds Pauls un dziedātāja ANCE KRAUZE. Viņu jaunā koncertprogramma “Sasala jūrīna” pirmoreiz izskanēs Rīgā mūzikas namā “Daile” piektdien, 1. novembrī.
“Šis nav jubilejas koncerts,” sarunā programmas pirmatskaņojuma priekšvakarā smaidot atgaiņājas Ance Krauze, kura šajā pavasarī nosvinēja četrdesmito dzimšanas dienu. Drīzāk – esence no spēcīgās balss īpašnieces un Maestro gandrīz divdesmit gadu ilgušās sadarbības, kurai nu pievienotas jaunas, ļoti personiskas muzikālās garšvielas – Ances Krauzes dzimtās suitu puses tautasdziesmu apdares.
Savulaik Raimonda Paula ievērotās Alsungas meitenes Ances Krauzes samtainais tembrs jau daudzus gadus skan abu kopīgos dziesmu albumos (“Šūpoles” un “Kabīrijas naktis”). Tas sildījis abu muzikālajās tikšanās reizēs – no dažādiem koncertiem un teātra mūzikas programmām līdz pat Ances dziedātajai Kurzemes spēka dziesmai “Sasala jūrīna”, ko 2013. gada Dziesmu svētkos kopkoris pieprasīja atkārtot jau pēc pirmatskaņojuma un kas pēcāk ik Deju svētkos dzenā skudriņas pa dejotāju un skatītāju mugurām.
Lai arī pēdējos gados dzirdēts retāk, Ances zemi skanīgais dziedājums iegūlies skatītāju prātos un sirdīs uz palikšanu.
Varbūt tāpēc, ka dziedātāja visu dara pamatīgi, nosakot – kurzemnieks paliek kurzemnieks. Gan uz skatuves, gan ikdienā, audzinot trīs muzikālas meitas. Vecākā, jaunā vijolniece Elza Siliņa, muzicēs arī mammas jaunajā koncertprogrammā. Nav brīnums, ka arī šajā sarunā dziedātāja arvien atgriežas pie meitām.
Sarunājot mūsu tikšanās vietu, nevarēju nepamanīt, ka mūsu lietišķo telefona sarunu uz brīdi pārtrauca jūsu sajūsmas izsauciens – pirmais sniegs! Lai arī vairs nedzīvojat ārpus pilsētas, arvien jūtat dabas ritmus?
A. Krauze: Tas kaut kā sasaucas ar manu bērnību. Atceros, kad sniga pirmais sniegs, vienmēr bija tāds emocionāls pacēlums. Tāpat kā brīdis, kad pavasarī ieraudzīju uzziedam pirmos sniegpulkstenīšus. Tās vienmēr bijušas lietas, ko gribēju piesavināties un pēc tam pirmā pavēstīt par to visai pasaulei. Sajūta, ka teju pats esi radījis to procesu. Joprojām varu priecāties par pirmo sniegu, bet vēl jo vairāk priecājos, kad redzu, kā to dara mani bērni.
Latvieši mīl katru dzīves brīdi apdziedāt. Jūs šajā pavasarī nosvinējāt apaļu dzimšanas dienu, tāpēc gribēju pajautāt, vai jūsu pūrā ir dziesma, kas būtu tieši par jums šajā dzīves posmā?
Ir viena tautasdziesma, ko dziedāšu arī šajos koncertos ar Maestro – “Trīs meitiņas sasēdušas apaļā kalniņā”.
Tas tāpēc, ka mana dzīve šobrīd patiešām ir viens liels karuselis kopā ar manām trim meitām (Elza, Kate, Bille).
Dziesma savulaik pierakstīta suitos, Alsungas apkārtnē – manā novadā, tāpat kā pārējās sešas tautasdziesmas, kas izvēlētas koncertam. Daļu dziedāju bērnībā, kad man bija deviņi vai desmit gadi, un ir arī tā, ko pati meklēju suitu tautasdziesmās. Kādreiz Alsungā bija ansamblis “Mazie suitiņi” – tā vadītāja Dace Nasteviča bija ne tikai skolotāja, bet arī pati pierakstīja tautasdziesmas no teicējām, apkopoja dažādu dižgaru savākto mantojumu.
Viņas vadībā izgāju cauri kādam tūkstotim tautasdziesmu. Dažas no tām man gājušas līdzi visu laiku – atceros katru no pirmā līdz pēdējam pantiņam un dziedu kā vienu garu jostu. Šoreiz tām sešām suitu tautasdziesmām galā vēl pielikām “Sasala jūriņa”, kas ir Kurzemes tautasdziesma. Maestro sākumā bija šokēts par to, cik īpatnējas ir šīs suitu dziesmas. Gan jaukto taktsmēru, gan tekstu un savādo piedziedājumu dēļ.
Tikpat labi šādi var raksturot Maestro tuvo džezu!
Jā! Vienā no dziesmām patiešām ienāk džezs. It kā pilnīgi netipiski, bet tur iederas ļoti organiski. Man pašai dziedāt šīs apdares ir ļoti interesanti – kā jauns dzīves posms – un, katru reizi mēģinot, tās patīk arvien vairāk. Nebrīnīšos, ja Jānis Purviņš reiz atkal uztaisīs kādu deju, jo tieši tā tapa arī “Sasala jūrīna” horeogrāfija vai arī deju raksti savulaik kopā ar “Melo M” iedziedātajai “Suitu lūgsnai”.
Kāda ir sajūta, redzot, kā jūsu dziedājums pārtop varenā dejas kustībā?
Tas ir maģiski! Īpaši “Sasala jūrīna”. Pasaulē ir kompozīcijas, kuras klausoties mierīgi varētu pagriezt arī klusāk, bet ar tautasdziesmām ir pavisam citādi. Tajās var sadzirdēt tik dažādas situācijas. Atceros, Dziesmu svētkos Kurzemes bloks iesākās tieši ar “Sasala jūrīna” – un ne jau tāpēc, ka dziedu es, bet tādēļ, ka šis iesākums uzrunāja visvairāk, jo bija tiešām patiess.
Ļoti bieži gadās dziedāt koncertos, kuros piedalās mūsu tautas deju ansambļi, un zinu, ka “Sasala jūrīna” ir viena no dejotāju mīļākajām dejām. Jaunieši pat reizēm pa jokam protestē pret pāriešanu vidējo deju kolektīvu grupā, jo tajā šīs dejas nav.
Skatuve ir bijusi jūsu dzīves daļa ilgu laiku, lai gan ne reizi vien dzirdēts, ka Ance Krauze pagājusi no tās nost, dodot priekšroku ģimenei. Vai tas maz iespējams?
No skatuves – varbūt, bet no mūzikas – absolūti ne! Jā, daudzi saka – tu esi pazudusi. Iespējams, bet tas man nācis tikai par labu. Varu teikt – esmu ar bērniem un mūzikā. Kopā ar abām vecākajām meitām šobrīd mācos vijoļspēli, ar jaunāko – čellu. Kad skolotāja dod Elzai (13) lasīt grāmatas par ievērojamiem mūziķiem, tās kāri izlasu arī es!
Piemēram, slavenā čellista Stīvena Iserlisa grāmatai “Kāpēc Bēthovens izgāza zupu” jābūt ikviena mūziķa un mūzikas skolas bērna grāmatplauktā. Dižo komponistu daiļrade pasniegta ar tādu kolosālu humoru – ar tādu pieeju visi uz mūzikas literatūras stundām skrietu palēkdamies.
Nav žēl, ka meitas neiet dziedāšanas ceļu? Internetā klejo video ar toreiz mazās Elzas dzidro balstiņu.
Vokālu īsti nevar nokavēt, mani pašu Liepājas mūzikas koledžas vokālajā nodaļā uzņēma pēc devītās klases, līdz tam visi tur nāca tikai pēc vidusskolas. Uzskatīja, ka tikai tad ķermenis attīstījies līdz stāvoklim, kad no tā var sākt veidot lietaskoku.
eitas gan dzied, šad tad kāds uzaicina uzdziedāt kopā, tomēr man šķiet, tam ir jāgatavojas, un laika nav tik daudz. Meitas ir nodarbinātas instrumentu spēlē, skolas mācībās. Galu galā, viņām vēl jāatrod laiks paklausīties mūsdienu populāro mūziku. Turklāt dziedāšanas ziņā no viņu pašu puses nejūtu lielu iniciatīvu.
Protams, Jāņos, tad gan savelkam tautastērpus un tiek atvērta mana dziesmu klade – raujam vaļā daudzbalsībā.
Turklāt mūzikas instruments būs līdzās vienmēr, lai kādu ceļu izvēlēsies. Šobrīd noder mana klavierspēle – meitenēm varu vismaz uzspēlēt klavieru pavadījumus. Esmu sajūsmā, kad Zigfrīds Muktupāvels savos koncertos ne tikai dzied, bet arī spēlē vijoli, viņš man atzinies, ka pēdējā laikā mājās spēlējot arvien biežāk Bahu un Mocartu – savam priekam un pirkstu veiklībai.
Ģimenes orķestra diriģenta lomu sabiedrība nereti joprojām neuzskata par pilna laika darbu.
Tik klusa arī nemaz neesmu, tepat bija Dziesmu svētki, reizēm vadu mūzikas koncertus meitu mūzikas skolā, priecājos, ka nu uzstāties aicina meitu, ne tikai mani. Tomēr ir saprotams, kāpēc tāds priekšstats radies, jo šobrīd cilvēki pamana tos, kas grozās dažādos šovos, reklāmās. Kad aizbraucu uz Alsungu pie mammas, pie kāpņutelpas durvīm sēž tantes un prasa – Ancīt, kur tad tu esi palikusi? (Smejas)
Pirms dažiem gadiem mazliet pastrādāju, un toreiz pat bija sajūta, ka pēc visa nemitīgā menedžmenta ģimenē, darbā jūtos kā atvaļinājumā. Atceros, kā kopā ar Kristīni Zadovsku braucām Valmierā mēģināt “Agro rūsu”, man tajā laikā jau bija Elza un Kate. Abas smējāmies, ka jūtamies kā ārzemju ceļojumā.
Patiesībā būšana mājās ar bērnu ir darbs.
Tomēr necenšos nevienam neko pierādīt un nesaku arī, ka tas ir pareizais dzīves modelis. Cilvēki ir ļoti dažādi, ir arī tādi, kas nevar nosēdēt mājās.
Man pašai nešķiet, ka tāpēc būtu kaut ko nokavējusi – cilvēki nāk uz koncertiem, esmu uz skatuves. Kolēģi pat joko – Ance, tu pareizi esi darījusi, kāpjot uz skatuves pēc klusēšanas perioda. Man tas bija dabisks, bet saprotu, ka ne katrs mūziķis to var atļauties.
Esmu cilvēks, kurš no bērnu audzināšanas patiešām gūst baudu. Ar Kati varu izsēdēt līdzi gatavošanos dabaszinību kontroldarbam. Izrunāt, kādas dzīvē izskatās lapiņsēnes un stobriņsēnes. Daudz esmu dzirdējusi, ka ļoti grūti vēlāk atgūt saikni ar bērniem, ja tā nav nostiprināta bērnībā. Varbūt tās nāk arī no manas apzinības un pamatīguma – visu, ko daru, daru pamatīgi.
Maestro stāsta, ka atceroties brīdi, kad pirmoreiz dzirdējis jūs dziedam kādā koncertā. Vai pašai šis mirklis palicis atmiņā?
Protams! Dziedāju Mūzikas akadēmijas korī kādā no kārtējiem modelēšanas koncertiem, un Maestro sēdēja pirmajā rindā. Man vienā gospeļu skaņdarbā bija iedots solo dziedājums, atceros, ka tādā īstā gospeļu stilā arī nodziedāju un redzēju, kā Raimonds Pauls sēdēja un skatījās uz mani caur pieri. Varbūt tās četras solo taktis izšķīra visu un bija grūdiens, kas viņu iedvesmoja mani uzrunāt.
Drīz pēc tam zvans no Maestro – piedāvājums, turklāt nevis par vienu dziesmu, bet veselu koncerta daļu viņa 65 gadu jubilejas koncertā. Toreiz biju atbraukusi uz Rīgu viena pati, studiju gados kūlos kā mācēdama, lai gan mamma palīdzēja, cik varēja.
Atceros, pirms koncertiem staigāju pa ateljē, meklēju, kurš varētu man uzšūt pirmos koncerttērpus.
Tas ir tāds lauku meitenes izdzīvošanas stāsts, ienākot pilsētā. Maestro bija ļoti līdzjūtīgs – viņš toreiz pavaicāja – tev vispār ir kur dzīvot. Bija – atšķirībā no Liepājas, kur 90. gados mētājos no vienas dzīvesvietas uz otru. Bet bija arī spīts, trenēta bērnībā, kad pārdzīvojām gan siena mīcīšanu trīsdesmit grādu karstumā, gan biešu vagas, kurām neredz galu.
Kas jūs un Maestro rosināja satikties atkal?
Kopš manas aktīvās koncertdarbības sākuma ar Paulu satiekamies laiku pa laikam, un šoreiz arī kaut kā pamazām nonācām līdz šai domai. Tiesa, nedomāju, ka beigās šis koncerts kļūs tik personisks. Negribēju kaut ko pa roku galam, garāmejot salasītu, jo tāda tagad ir pārpārēm.
Manis atnestās tautasdziesmas Maestro gan sākumā atdeva atpakaļ.
Teica: “Nezinu, ko tur var pielikt klāt. Labāk paņem, nodziedi viena, tāpat bez pavadījuma.” Pēc nedēļas tomēr saņēmu zvanu – kaut kas no tām ieāķējies –, un iznākums man ārkārtīgi patīk. Protams, koncertos būs arī mana teātra mūzika – gan “Kabīrijas naktis”, gan dziesmas no “Marlēnas” Dailes teātrī – atceros, kā Maestro pirmoreiz bija atnesis “Marlēnas” notis, sakot – tas ir tieši tev. Arī mani zelta hiti – “Rasa” un “Šūpoles”.
Uz skatuves būsit arī kopā ar meitu Elzu. Uzstājoties esat vairāk profesionāla mūziķe vai mamma?
Elzu uzaicināja Maestro, un es kā mamma vienkārši esmu laimīga, raugoties uz savu bērnu, kurš tur līdzi Maestro un pārējo mūziķu mestajiem izaicinājumiem. Raimonds Macats palūdz “iesvingot” picikato partiju? Lūdzu! Uz skatuves kopā neesam pirmoreiz, tiesa, tik lielā mērogā – gan. Sākumā man bija grūti, vairāk klausījos viņas spēlētajā melodijā, pat aizmirstot par savu dziedamo. Elzai būs arī pašai savs uznāciens Maestro skaņdarbā “Presto”.
Meita smejas, sakot, ka nu gribētu spēlēt ar rokgrupu.
Četri koncerti Rīgā teju izpārdoti, tāpēc jāvaicā, vai koncertprogrammai būs arī turpinājums.
Domājam, ka nākamgad to varētu parādīt arī plašāk, lielajās Latvijas koncertzālēs.
Koncerti “Sasala jūrīna”
* Piedalās: Ance Krauze – balss, Raimonds Pauls – klavieres, Elza Siliņa – vijole, Raimonds Macats – taustiņinstrumenti, Oskars Sproģis – bass, Artis Orubs – sitaminstrumenti.
* Skanēs 1., 2., 13., 14. novembrī mūzikas namā “Daile”.
