“Visu grāmatas tapšanas laiku sarakstījāmies un sūtījām viens otram īstas, uz papīra rakstītas vēstules!” Saruna ar ilustratori Gundegu Muzikanti 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
2022. gadā par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureātu kļuvis igauņu rakstnieks Juhani Pitseps par romānu “Ir mēness zelta kuģis”, kurš pagājušajā gadā tika izdots Jāņa Rozes apgādā. Par balvas laureātēm kļuvušas arī grāmatas tulkotāja MARIKA MUZIKANTE un ilustratore, kuru pats autors sauc arī par līdzautori, – māksliniece GUNDEGA MUZIKANTE.
1944. gada kara rudenī vētrainajā Baltijas jūrā bēgļu laivās no Igaunijas un Latvijas bija arī daudz bērnu. J. Pitsepa romānā mazā meitenīte Kēte viļņos pazaudē savu mīļlāci Pekaini un vēlāk to brīnumainā kārtā atkal atrod. Sarunā ar “Kultūrzīmēm” Gundega Muzikante J. Pitsepa grāmatu sauc par pravietisku.
– Kā jūs iepazināties ar rakstnieku Juhani Pitsepu?
G. Muzikante: – Sākotnēji mēs “satikāmies” “Ibby” (Starptautiskā bērnu un jaunatnes literatūras padome) katalogā, un Juhani bija ieraudzījis Pētera Brūvera dzejas krājumu “Gundegai”, kuru biju ilustrējusi. Pēc apmainīšanās ar grāmatām un dažām vēstulēm, Juhani Pitseps pastāstīja par iecerēto grāmatu par bēgļu tēmu, jo viņš vēlējās uzrakstīt par viņa dzimtā notikušu skumju stāstu par ģimeni ar četriem bērniem, kuri pazuda Baltijas jūrā.
Viņš atsūtīja uzaicinājumu kopīgi strādāt pie šīs grāmatas, un momentā tam atsaucos, jo arī manā ģimenē ir līdzīgs stāsts. Visu grāmatas tapšanas laiku sarakstījāmies un sūtījām viens otram īstas, uz papīra rakstītas vēstules. Kad beidzot manuskripts igauņu valodā tapa gatavs, lūdzu Marikai Muzikantei to iztulkot, jo igauniski neprotu.
Iesākumā tas nebija literārs tulkojums, bet vienkāršs pārstāsts par to, kas katrā grāmatas lapaspusē ir pastāstīts, kas man būtu jāzīmē. Atceros, pirmo reizi lasot latviski iztulkoto tekstu, biju saviļņota. Bija augusta vakars, tad nakts, un es nevarēju vien beigt lasīt. Kad pabeidzu, paskatījos pa logu un debesīs peldēja milzīgs mēness. Toreiz nodomāju – šī grāmata kaut kādā ziņā ir liktenīga.
– Kāds ir jūsu ģimenes bēgļu stāsts?
– Mans vectēvs, mammas tēvs, bija viens no tiem, kas atbalstīja bēgļu izceļošanu. Bēgļu laivas organizēja Latvijas Centrālā padome, un vectēvs bija Ventspils sakaru grupā, viņi palīdzēja daudziem Latvijas cilvēkiem, tai skaitā daudziem kultūras darbiniekiem, nokļūt Gotlandē un izglābties. Arī viņš pats aizbrauca ar pēdējo Centrālās padomes organizēto laivu, tas gan bija jau martā.
Ar laivu uz Zviedriju tolaik tika arī vecmāmiņas māsa ar viņas mazo puisīti, starp citu, viņi nokļuva tieši tajā pašā Slītes ostā Gotlandes salā, kas ir aprakstīta Juhani grāmatā. Tur sabrauca simtiem Latvijas un Igaunijas bēgļu. Vēlāk, padomju gados, viņa brauca pie mums ciemoties, protams, mums bērniem viņa bija tante no Zviedrijas, vienmēr atveda dāvanas – neredzētas rotaļlietas, Lego klučus, flomāsterus. Viņa ļoti piedomāja par bērniem, vienmēr sūtīja skaistas kartītes un ļoti sirsnīgi izturējās pret mums, savas māsas mazbērniem.
Mēs, protams, toreiz nesapratām tos smagos pārdzīvojumus, kādi viņai bija, ceļojot sievietēm un maziem bērniem pārpildītā, vaļējā laivā pāri aukstai, ledainai, tumšai un vētrainai Baltijas jūrai toreiz, 1944. gada decembrī, dažas dienas pirms Ziemassvētkiem. Mēs redzējām tikai to skaisto dzīvi, kas izpaudās mazajās, smukajās mantās. Tieši tā, gluži kā aprakstīts grāmatā arī esot noticis – Gotlandē bijusi labi organizēta bēgļu uzņemšana, viņus tiešām cienājuši ar kakao, sagaidītāji bijuši ļoti gādīgi. Man tā bija īpaša emocionāla iesaiste šā darba tapšanā, caur manas ģimenes stāstiem bija izprotamas un izjūtamas visas tās sajūtas, ko šajā briesmīgajā ceļā varēja izjust mammas ar bērniem.
– Iespējams, tieši tāpēc grāmatas ilustrācijas ir tik ļoti uzrunājošas…
– Protams, no mākslinieciskās puses tas bija sarežģīts uzdevums. Bērnu grāmatas var būt dažādas, bieži jāliek lietā fantāzija vai iztēle vai jāuzbur kaut kāda vide. Šai stāstā vide ir pavisam konkrēta un šie notikumi ir reāli, patiesi notikumi, bet tajā pašā laikā tos nevar attēlot tik reālistiski, jo tad zustu šā stāsta vispārinājums. Domāju, ka ilustrācijas uzdevums ir spilgtināt sajūtas, ko rada stāsts, tāpēc meklēju tādu vizuālu valodu, kas dotu vairāk nekā šīs sajūtas un emocijas.
Ir ļoti būtiski atrast simbolu valodu, kas atvestu stāstu pie lasītāja. Vispirms grāmata iznāca igauņu valodā un es to parādīju saviem Jūrmalas mākslas skolas audzēkņiem, ar mērķi pārbaudīt, kā viņi, neizprotot tekstu, uztver ilustrācijas, vai viņi no bildēm var nolasīt, kas tur notiek. Viņi apbrīnojami precīzi raksturoja tās sajūtas, kas viņos raisījās, skatoties grāmatu.
– Tas liekas pārsteidzoši, jo pēdējā laikā mūsdienu bērni ir saskārušies, dzirdējuši par Ukrainas karu un bēgļiem, bet grāmatas tapšanas laikā visiem tā likās tāla vēsture.
– Toreiz šis stāsts varēja likties, ja ne gluži pasakai līdzīgs, tad katrā ziņā sens nostāsts, kuram ar mūsdienu dzīvi ir maz sakara. Pirms dažiem gadiem tas bija pagātnes notikums, par kuru varēja izlasīt, bet kuru nevarēja asociēt ar mūsu laiku. Interesanti, ka, zīmējot tās pilsētiņas bombardēšanu, no kuras viņi bēg, gūglē meklēju, kā izskatās sabumbota māja, tobrīd vēl internets nebija pilns ar šīm sabrukušajām, sagrautajām mājām, ko Ukrainā redzam tagad. Tādā ziņā šī grāmata ir gandrīz pravietiska.
Dažkārt gadās, ka vispirms kādas lietas notiek garīgā telpā, un tad pieredzam, kā tās risinās reālās situācijās dzīvē. Šis grāmatas radīšanā tiešām jutos emocionāli intensīvi iesaistīta, ļoti daudz domāju par to, kā visas šīs sajūtas parādīt grāmatā. Mākslinieka ieroči ir krāsas, līnijas, kolorīts… Grāmatas sākuma bildes ir ieturētas bērnības kolorītā, tas ir silts, zeltains, tad pamazām krāsas kļūst dramatiskākas, mazkrāsainākas. Visvairāk bija jādomā par simbolisku atainojumu, piemēram, tur bija skats, kā kareivis sev līdzi paņem dzimto zemi – to jau nemaz nevar reālistiski attēlot, bija jāmeklē simboli. Vai atkal – cilvēki nosūta ziņas ar pudeļu pastu… Bija ļoti grūti savienot vienā bildē mīļlācīti un kara lidmašīnu, tās lietas gluži vienkārši neiet kopā.
– Vai, uzrunājot ilustrēt grāmatu, Juhani zināja par jūsu vectētiņa, vecmāmiņas māsas izceļošanu?
– Nezināja, lai gan tūlīt pat, jau pirmajā atbildes vēstulē, viņam to pastāstīju. Tas ir savādi, ka viņš uzrunāja tieši par šo tēmu. Viņa radinieki Baltijas jūrā pazuda, visticamāk, gāja bojā, mūsu ģimenes stāsts ir laimīgāks, jo viņi nokļuva drošībā. Vienīgi – mans vectēvs tika šķirts no ģimenes, viņam uz Zviedriju bija jāmūk, viņš nevarēja palikt Latvijā, tomēr vecmāmiņa ar savām meitām palika šeit. Tā mana mamma savu tēvu tā arī vairs neredzēja, viņš emigrēja tālāk uz Ameriku, viņi vairs nekad nesatikās. Mammai visu mūžu ir palikusi bērna sāpe par tēvu, kuru viņa vairs neredzēja. Viņai bija 13 gadu, kad viņi satikās pēdējo reizi, pēdējā sarunā tēvs atvadījās, bet neviens taču nedomāja, ka tas uz mūžu.
– Lasot grāmatu, liekas, itin kā lasu latviešu vēstures notikumus…
– Esam vēsturiski ļoti tuvu, turklāt ļoti tuvi arī savā vērtību izpratnē, dzīves izjūtā un uztverē. Taču šis stāsts gan ir tik vispārcilvēcīgs, ka šim vienkāršajam, siltajam un sirsnīgajam stāstījumam vajadzētu būt saprotamam jebkur, daudzām tautām. Man liekas, īpaši precīzi atainota ir bērna tiešā uztvere; bērns jau neanalizē, kas notiek dziļāk, viņš ar sev izprotamo pieredzi uztver to situāciju, kurā ir nonācis.
Rakstnieks ir lieliski parādījis, kā cauri visām briesmīgajām un varbūt arī interesantajām lietām dodamies līdzi mazajai meitenei Kētei. Varbūt bērnam tas savā ziņā pat ir piedzīvojums – braukt pāri jūrai, atrasties laivā, turklāt viņu apņem vecāku mierinošās runas: drīz būs Zviedrijas krasts, tur gaida un nāks pretim karalis un princeses… Vecāki centās emocijas nolīdzināt. Grāmata apraksta, kā Kēte nonāk Zviedrijas krastā, par utu pirti un bēgļu nometni. Un tas atkal ir cilvēcības moments – kā zviedru bērni dalās ar savām rotaļlietām. Tā ir līdzjūtības pilna attieksme, kas parāda labo, uz ko cilvēks ir spējīgs.
– Un grāmatas izskaņā no melnas zemes aug neaizmirstulītes.
– Šim bēgļu stāstam ir turpinājums, tur bija jānāk cerību notij ar neaizmirstulītēm kā atmiņu simbolu un tajā pašā laikā zilā cerību krāsa simbolizē gaišo izskaņu, jo viņi izglābjas un tad ir jādzīvo tālāk.
– Cerams, grāmata būs pravietiska arī šai ziņā.
– Jā. Pēc visiem smagiem pārdzīvojumiem notiek atjaunošanās, atdzimšana un dzīve turpinās. Laikam pasaule, kurā notiek šādas tik smagas lietas, tā ir uzbūvēta. Skumjākais ir tas, ka tas jāpiedzīvo arī bērniem, viņiem jāpiedalās šausmīgos notikumos, tas ir ļoti pretrunā ar to, kādai vajadzētu būt bērnības pieredzei.
Toreiz, kad radījām grāmatu, mums nebija ne jausmas, ka šo stāstu varēs sasaistīt ar mūsdienām. Juhani sūtīja gatavus fragmentus, un daudz domāju, kā šādu pagātnes notikumu izstāstīt bērniem saprotamā veidā. Katrai grāmatai savs liktenis, bet neviens no mums nevarēja iedomāties, ka paies pāris gadu un būsim citā realitātē. Domāju, arī mūsdienās izpaužas šis cilvēciskums, tas nekur nav pazudis. Diemžēl mūsdienās nav pazudis arī ļaunums un cilvēka izraisīta kara agresija.
