Visu dzīvi sportā – Daumants Znatnajs 6
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ 85. dzimšanas dienu atzīmēja ilggadējais sporta funkcionārs Daumants Znatnajs, kurš savulaik bija galvenais sporta nozares vadītājs Latvijā. Viņa ziedu laiki, strādājot LPSR Fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja amatā, sakrita ar PSRS režīma norietu, tāpēc Znatnaja personība Latvijas sporta sabiedrībā vērtēta divējādi. Bija tie, kas godāja un cienīja, bet pēc valsts neatkarības atgūšanas netrūka arī tādu, kas apsūdzēja nodevībā. Jubileju Znatnajs varēja atzīmēt arī ar īpašu notikumu, jo dienas gaismu ieraudzīja izdevniecības “Latvijas Mediji” izdotā grāmata “Disidentus sporta vidē neatceros”. Tas ir ne tikai autobiogrāfisks stāsts par Daumanta Znatnaja dzīvi, bet arī spilgti parāda pagājušā gadsimta pēckara norises Latvijas sportā. Grāmata tapa, Znatnajam sadarbojoties ar pieredzējušo sporta žurnālistu Gunti Keiselu, kurš veica literāro pierakstu, uzdeva jautājumus, pievienoja replikas un komentārus.
Dullais sporta fanāts
“Ideja par grāmatu radās, jo šajos laikos ļoti daudzi melo, stāsta un raksta to, kas nemaz nav noticis vai bijis pavisam citādi. Mums ar Gunti Keiselu bija noruna, ka rakstām godīgi gan par slikto, gan labo. Daudzi pat samērā nesenus notikumus interpretē pa savam, tāpēc jaunā paaudze nemaz nezina, kā īsti tajos padomju laikos bija. Tāpēc, kamēr mēs, vecie, vēl esam pie dzīvības, ir jāstāsta par tiem laikiem, jo neviens cits tos nezina labāk kā mēs paši,” par šādas grāmatas nepieciešamību sarunā ar “Latvijas Avīzi” saka Znatnajs. Viņam arhīvā bijis sakrāts ļoti daudz materiālu un dokumentu par Latvijas sporta dzīvi padomju laikos. “Guntis teica, lai ņemu ārā no sava arhīva, viņš tos apkopos kopā ar manu stāstījumu, veiks arī faktu pārbaudi. Tā mums pamazām sanāca materiāls grāmatai. Manuprāt, sanāca labi, daudzi pēc tam zvanīja, apsveica, arī grāmatnīcās labi pērkot,” gandarīts ir Znatnajs. Bērnības gadus pavadījis kara skaudrajā realitātē, ar sporta vīrusu Daumants saslima Grenču pamatskolā, bet, mācoties Aizupes Meža tehnikumā, jau iemantoja kāda tā laika funkcionāra vērtējumu – tas dullais sporta fanāts. Pats nodarbojās ar vieglatlētiku, skrēja vidējās distances, bet sirdslieta bija sacensību rīkošana un citu organizēšana.
Nenodeva un nemeloja
Znatnaja virzīšanās pa sporta funkcionāra slidenajām kāpnēm bija gana strauja, savu kulmināciju sasniedzot 80. gados, kad viņš, mūsdienu valodā runājot, kļuva par Padomju Latvijas sporta ministru. “Jā, es strādāju partijas sistēmā, un mani pēc tam par to daudzi ir lamājuši, taču, ja nebiji kompartijā, tad neko nevarēji panākt un normāli strādāt. Partijā iestājos, lai kaut ko izdarītu Latvijas sporta labā, citādi nebija variantu. Man sporta darbs vienmēr ir paticis, tieši sporta organizatoriskā puse. Kad beidzu LVFKI (mūsdienu Sporta akadēmiju), mums visiem prasīja uzrakstīt, par ko grib strādāt. Jau tad gribēju būt rajona sporta komitejas vadītājs. Man gan uzreiz pateica, ka tad jāstājas partijā. Ja jāstājas, tad jāstājas, pats tobrīd to nopietni neuztvēru. Vēlāk izrādījās, ka tam ir baigā nozīme, kas tev stāv aiz muguras. Daudz ko varēja dabūt cauri, jo atbildi tai sistēmai. Man nebija ne jānodod, ne jāmelo. Jā, bija situācijas, kad nācās pakļauties, toties mēs daudz ko izdarījām, jo bija labs kontakts ar valdības ministriem. Viņi pazina mani, es viņus. Protams, bija kļūdas un neizdošanās, bet dzīvē jau ir tikai divas iespējas – kļūdīties vai nekļūdīties,” uzskata Znatnajs. “Dzīve bija raiba, esmu lamāts un sunīts, saukts par nodevēju, taču savā mūžā nevienu kapeiku savā kabatā neesmu iebāzis. Tas man nāk no vecākiem, tēvs bija mežzinis un man iemācīja būt godīgam, nejaukt savu ar valsts kabatu.
Izsita Siguldas trases projektu
Par savas sportā pavadītās dzīves spilgtāko notikumu Daumants Znatnajs uzskata Siguldas kamaniņu un bobsleja trases uzcelšana. “Tikko sāku strādāt par LPSR Fiziskās un sporta komitejas priekšsēdētāju, un Vera Zozuļa Leikplesidas olimpiskajās spēlēs bija izcīnījusi zelta medaļu. Latvijā virmoja ideja, ka vajag pašiem trasi. Tas bija mans uzdevums panākt, lai Maskava mums dod zaļo gaismu. Sākumā mūs neņēma nopietni, taču, pamazām runājot, skaidrojot un pārliecinot, tikām pie iespējas. Tas sakrita ar PSRS zaudējumu ziemas olimpisko spēļu medaļu vērtējumā VDR komandai. Sekoja PSRS politbiroja speciāls lēmums, ka nopietnāk jāattīsta renes sporti. Kad sāka domāt, kur celt, mums jau bija gatavs trases projekts. Ideju atbalstīja arī LPSR vadība, un varējām darboties. Tur, kur tagad atrodas trase, savulaik bija purvs, taču bija līdzekļi, lai to nosusinātu un vietā uzceltu trasi. Tas nebūtu iespējams bez daudzu fanātisku cilvēku iesaistes, kaut vai labā nozīmē trakais Rolands Upatnieks. Viņš bija īstens latvietis, ja ko ieņēma galvā, cēlās un krita par to. Tieši viņš savulaik pārliecināja PSRS sporta funkcionārus, ka vajag attīstīt bobsleju. Gāja visādi, kā pa celmiem, bet viss lēnām virzījās uz priekšu. Mums ar Upatnieku saskanēja, jo uzskatījām, ka mēs, latvieši, esam stipri un visu varam, vajag tikai gribēt,” atmiņās gremdējas Znatnajs. Viņš arī tagad paseko līdzi sporta norisēm Latvijā un ir ar savu viedokli. “Manuprāt, esam diezgan nolaidušies. Esmu no tiem, kam gribas uzvaras, gribas, lai latvieši ir labākie. Mums vajag un vajadzēs stiprus latviešus, bet situācija ir bēdīga, jo skolās tagad ir sporta stundas, bet fiziskā audzināšana no skolu programmas kā tāda ir pazudusi. Tas ir pamats, tāpēc es nevaru šā brīža situāciju īsti pieņemt, jo man tā šķiet aplama. Tas gan ir tikai mans viedoklis, jo visas nianses es nezinu. Nepareizi arī tas, ka valsts sporta vadībā ir cilvēki, kam nav sporta izglītības, tāpēc viņi nespēj līdz kaulam izprast šo nozari,” vērtē 85 gadus vecais Znatnajs, kurš joprojām fiziskajā ziņā jūtas jaunāks par saviem gadiem. “Visu mūžu esmu skrējis, sportojis un uzturējis sevi formā, tāpēc fiziski jūtos labi. Diemžēl pasliktinājusies redze, tāpēc neko ģeniālu vairs nevaru paveikt. Sports ir mana sirdslieta, tas ir mans mūžs. Varu būt laimīgs, ka esmu nodarbojies ar to, kas man patīk, tāpēc man daudz kas darbā izdevās, jo to visu darīju ar lielu aizrautību.”
