Visu cieņu sarkanbaltsarkanajam 2
“LA” 15. janvārī publicēja Ģ. Zvirbuļa rakstu “Karogs kā neērtība”. Mūsu lasītājiem jautāju, kā viņi vērtē juristes Solvitas Olsenas rīcību, nepaceļot 14. jūnijā sēru karogu un tiesā apstrīdot likumu par valsts karoga pacelšanu.
Elvīra Apsīte Jūrmalā: “Cilvēks grib izcelties uz citu fona. Tikai tā varu izskaidrot viņas rīcību. Karogs ir svēts simbols, tas jāciena. Mēs pie savas ģimenes mājas allaž izkaram valsts karogu.”
Roberts Brižs Kabilē: “Mūsu lauku sētā sarkanbaltsarkanais, mastā uzvilkts, plīvo nepārtraukti – augu dienu un nakti. Bet atzīšos, sēru lenti piemiņas dienās neliekam, tā vēlējās dēls, ar kuru dzīvoju kopā un kuram esmu nodevis mantojumā savu saimniecību. Latvijas vēsturi turam godā un cieņā. Tiesa, karogs tā ātrāk nolietojas, biežāk jāpērk jauns, bet mēs par to neuzrtraucamies.”
Vilnis Petrovics Dundagā: “Man tā dāma šķiet jocīga. Brīnos, ka izglītots cilvēks tā izturas. Mums pret valsts simbolu kopš bērna kājas ieaudzināta cieņa un mīlestība. Mans tēvs, mežsargs pēc profesijas, bija liels Latvijas patriots. Sākoties okupācijai, mājas bēniņos bija noslēpis karogu, austu no tīras vilnas. Mēs, bērni, to pat nezinājām. Tikai pēc tēva nāves, remontējot jumtu, nejauši atradām. Brāļameita salāpīja peļu “nedarbus”, un tagad šis karogs mums ir ļoti īpašs. Ik pa trim gadiem, kad pulcējamies dzimtas salidojumos, karogs tiek novietots goda vietā, pie tā fotografējamies. Savulaik Kārlis Ulmanis aicināja karogus celt mastos. Arī mūsu tēvs tādu uzcēla, bet māsas ap mastu ierīkoja košu puķu dobi.”
Jēkabs Priednieks, politiski represētais Siguldas novadā: “Izrādās, Olsenai ir domubiedri, piemēram, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš, “LA” 20. janvāra numurā viņš saka – lai sēru karogu 14. jūnijā izkar paši cietušie. Bet visa tauta taču ir cietusi! Kā tā var runāt! Un tāds kandidēja par Valsts prezidentu. Paldies Ojāram Rubenim, Sarmītei Ēlertei, kas uzsvēra, ka karogs ir jāciena un tas ir patriotisma apliecinājums.”
Guntars Lilisons Rīgā: “Domāju, ka pietiktu, ja karogu izliktu četras reizes gadā – 11. un 18. novembrī, 4. maijā un 21. augustā. Sēru dienās, manuprāt, nebūtu vajadzīgs. Taču, izkarot karogu, jāskatās, lai tas būtu atbilstošā kārtībā un visiem redzams. Pie mūsu mājas gadījies, ka sēru karogs stāv pat piecas dienas.”
Austra Ērgļu novadā: “Esmu sašutusi par šo juristi! Lai viņa nokaunas. Mums valsts simbols ir nozīmīgs. Ar kādām spožām acīm mazdēls izlika karogu, kad 12 gadu vecumā uzticējām viņam šo pienākumu. Tagad priecājos par diviem brāļiem rīdziniekiem, jauniem cilvēkiem. Viņiem pārdevu mūsu vecās Roplaiņu lauku mājas ar pāris hektāriem zemes. Kad atbrauc, pa gabalu redzu – virs vecajām ēkām lepni plīvo sarkanbaltsarkanais. Esmu ļoti apmierināta par tādiem zemes saimniekiem.”
