Īstie cilvēki īstajā brīdī 0
Kārlis bērnudārzā nav gājis, jo tajā gadā nav bijis grupiņas bērniem ar īpašām vajadzībām. Liepājas sociālā dienesta darbiniece Selga Briķe izkārtojusi, ka Daces darba laikā dēlēnu drīkst vest uz bērnunama grupu. Kārļa mamma atzīst: tā notiek, ja uzrodas īstie cilvēki īstajā brīdī. “Manā darbavietā dēls drīkstēja spēlēt spēlītes, vakarā gājām mājās, neviens nevienu sliktu vārdu neteica. Tur, augšā, viss tiek regulēts pareizi.”
Lai mazliet izrautos no ikdienas, Kreičmaņi reizēm ceļo. “Kārlis ir bijis pie Sarkanās jūras – tur viņš iemācījās muti un acis aiztaisīt, jo ūdens bija pretīgi sāļš,” vienu no piedzīvojumiem atceras mamma. Abi bijuši arī Horvātijā, Rumānijā, Bulgārijā, kur ļoti paticis. Kārlis ekskursijās bijis vienīgais bērns ar īpašām vajadzībām, pārējie braucēji izturējušies ļoti labvēlīgi. “Sākumā gan skatījās, bet pēc pāris dienām nāca klāt un sāka stāstīt par sevi. Kārlis viņus netraucēja, beigās bija tieši otrādi.”
Dace atstāsta citos ceļojumos pieredzēto: “Aizbraucām uz Bulgāriju, un izrādījās, ka bulgāru vakars bija domāts poļiem, viss pasākums notika poļu valodā. Tur bija liela dejošana, arī mans dēls dejoja. Vedu jau projām, bet citas mammas teica – atstāj, lai taču dejo!
Grieķijā gan viesnīcā dzirdējām uzbrēcienus krievu valodā: kur jūs šito esat atveduši? Laikam par dārgu naudu kāds atbraucis atpūsties, bet priekšā – tāds bērns.” Arī Druskininkos bijusi līdzīga epizode. Abi ar Kārli turp devušies svinēt Jauno gadu un dzīvojuši smalkā viesnīcā. “No rīta gājām lejā brokastot, un tur kādai vecmāmiņai no Maskavas, kurai dēls par dārgu naudu nopircis Jaungada svinības, žoklis atkārās, Kārli ieraugot,” atceras mamma, gan piebilstot – viņai pašai kādreiz bijis dīvaini atrasties tuvu cilvēkam ar īpašām vajadzībām, jo nav zinājusi, ko no viņa sagaidīt. “Ārzemēs gan šādiem bērniem nav nekādu problēmu – visa sabiedrība ir kopā. Bet es neesmu pesimiste, esmu reāliste,” sarunas nobeigumā saka Dace Kreičmane.
