Mēdz būt arī sliktāk 0
Kopš piedzimšanas puisis ir septiņas reizes operēts, Viņa zarnas nebija saistītas ar kuņģi, un to vajadzēja labot.
“Ir taču bērni ar daudz smagākām diagnozēm. Kādai Kārļa draudzenītei ir leikēmija, celiakija, Dauna sindroms un cukurslimība,” stāsta Dace. “Kārlim sliktākais ir uzmanības trūkums. Un vēl es nezinu, no kurienes viņam uzrodas tie lamuvārdi. Laikam skolā samācījies.”
Dace saka, ka par aiziešanu no dzīves grūtību dēļ nekad nav domājusi, jo prot dzīvot šim brīdim. “Tas, kas bija vakar, man vairs neeksistē. Tikai no rīta domāju, ko darīt. Man ir radiniece ar smagu depresiju, tāpēc zinu: depresija – tā ir ķīmija, kad organismā pietrūkst kaut kādas vielas.” Nedrīkst nolaist rokas, jo tad var saslimt, bet to Dace nevar atļauties, jo Kārlis jāved uz skolu, pie zirgiem. Viņa nesaka, ka ir viegli. Pašai taču jāstrādā, no kaut kā jādzīvo, bet pa to laiku atstāt Kārli bez uzmanības nedrīkst. Zvanījusi uz Liepājas aukļu dienestu, bet aprēķinājusi, ka auklītei jāmaksā vairāk, nekā pati nopelna. No šāda pakalpojuma nācies atteikties.
Ne vienmēr viņa saņēmusi arī darba devēju iejūtīgu attieksmi. Pirms darba Ulda Pīlēna birojā strādājusi citā uzņēmumā. Kārlis vēl bijis maziņš, naktīs nav spējis iemigt, jo fizioloģisku īpatnību dēļ vajadzējis gulēt sēdus, un Dace visu nakti sēdējusi kopā ar dēlēnu. “No rīta desmit minūtes nokavēju darbu. Priekšniece sarīkoja skandālu, jo, izrādās, viņai kaut kur jābrauc. Tad man beidzot pietika, es paņēmu savas mantiņas un aizgāju. Divus mēnešus dzīvoju mājās, pēc tam sāku strādāt tagadējā darbavietā. Šeit respektē to, kāda ir mana dzīve, ka reizēm varu strādāt, bet reizēm nevaru,” priecājas Dace. “Kopumā varu teikt, ka mums ir jauka dzīve un daudz draugu, kuri mūs saprot.”
Tomēr reiz kopā ar dēlu piedzīvota šausminoša epizode. “Liepājā, Raiņa parkā iepretī Olimpiskajam centram, atrodas rotaļu kuģis ar margām. Kārlis ieķērās virvju kāpnēs, turējās, bet kāds viņam ar visu spēku iespēra pa galvu. Dēls nevis protestēja, bet saguma. Tā viņš reaģē, ja kāds uzbrūk. Es redzēju trīs sitienus. Ja veselam bērnam būtu tā sperts pa galvu un pakausi, būtu noticis kaut kas slikts, bet bērniem ar Dauna sindromu – ne, jo viņiem ir savādāka muskulatūra, viņi citādi atslābst,” stāsta Dace.
