– Jūs tiešām kājām nosoļojāt no Kolkas līdz Aglonai? 14
– Tas ir viens no skaistākajiem piedzīvojumiem manā mūžā! 1992. gada 22. jūlijā, Marijas Magdalēnas svētku dienā, mēs atstājām Kolku un ieradāmies Aglonā tieši 14. augustā.
– Vēl viens ētiskas dabas izaicinājums, ar ko saduras modernā pasaule – eitanāzija. Dienvidāfrikas anglikāņu baznīcas arhibīskaps Dezmonds Tutu, kurš ir smagi un laikam arī nedziedināmi slims, izteicās – viņš vēlētos, lai kāds viņam palīdzētu aiziet no šīs dzīves. Ko par to saka baznīca?
– Kas attiecas uz eitanāziju, uz mērķtiecīgu un apzinātu dzīves pārtraukšanu, pat ja tā ir notikusi pēc aizgājēja brīvas gribas un vēlēšanās, katoļu baznīca to kategoriski nosoda. Tieši tāpēc gan cilvēki, gan baznīca tik ļoti ciena pāvestu Jāni Pāvilu II, kurš savu smago krustu pazemīgi un pacietīgi iznesa līdz galam.
Tomēr tagadējais pāvests Francisks ir teicis: “Kas gan es esmu, lai tiesātu?” Un patiesi – mēs esam tikai cilvēki. Un kas zina, kādi mēs paši būtu un ko teiktu, atrodoties uz slimības gultas, pilnīgā bezspēkā, ciešot nepārtrauktas un briesmīgas sāpes. Arhibīskapa Tutu gadījumā par to runā ļoti stiprs cilvēks, kurš visu mūžu ne vien apliecināja uzticību Kristum, bet drosmīgi cīnījās pret sociālo netaisnību, bieži riskējot ar savu dzīvību. Bet mums vajadzētu papētīt sīkāk, ko tieši viņš ir teicis. Varbūt cilvēks nav vēlējies, ka bezcerīgas komas gadījumā viņu nesamērīgi ilgi mākslīgi uztur pie dzīvības. Tas nav pretrunā ar kristīgās bioētikas principiem.
– Ko jūs atbildētu tiem, kuri saka – ak, visi brauc prom, ar Latviju ir cauri?
– Nekas nav cauri! Uz aizbraukušo kopienām varam paraudzīties arī kā uz Latvijas “piekto novadu”, kā uz nākotnes iespēju lauku. Atbalstīt viņus, palīdzēt saglabāt saites ar tēvzemi. Pats aprūpēju Stokholmas latviešu katoļu kopienu. Šo darbu vairāk uztveru par savdabīgu misiju, par to nesaņemot nekādu materiālu labumu, dažkārt pat nākas piemaksāt pašam no savas kabatas.
Un vēl – mums vienmēr vajadzētu paturēt prātā, ka visskaistākais laiks ir tieši tas, ko Dievs mums ir dāvājis un kurā dzīvojam mēs. Saprotams, saglabājot un tālāk kopjot no senčiem pārmantotās garīgās vērtības.
VIZĪTKARTE
Andris Priede (dz. 1966. g.) studējis mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā, vēlāk pabeidzis arī Rīgas Metropolijas Romas katoļu garīgo semināru Rīgā. Doktora grādu Baznīcas vēsturē aizstāvējis Pontifikālajā Gregora universitātē Romā.
Patlaban lasa lekcijas vairākās augstskolās, ir Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes rezidents, garīgi aprūpē arī Stokholmas latviešu katoļu kopienu.
