Ja cilvēkiem patīk “dejot ar zvaigzni”, kāpēc nevarētu būt “Lūdzies ar zvaigzni”? Saruna ar katoļu priesteri Andri Priedi 14
Andris Priede ir gan katoļu priesteris, gan Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents. Universitātē lasa kursu par Baznīcas vēsturi, kā arī Seno Austrumu baznīcu vēsturi, ar kuru saistoties arī viņa zinātniskās intereses. Tieši tāpēc vēlējos ar priesteri aprunāties par modernā cilvēka reliģiozitāti – kāda tā izskatās, raugoties no vēsturiskās perspektīvas.
– Nesen sarunā kāds paziņa izteica interesantu domu – kārtīgs latvietis esot tas, kurš svētdienas rītā aizejot uz baznīcu, pēcpusdienā iegriežoties pie zīlnieces, bet vakarā drošības pēc vēl iepazīstoties ar nākamās nedēļas horoskopu.
A. Priede: – Jautājums ir par latvieša dabu, par mūsu mentalitāti. Arhibīskaps Jānis Vanags, kuram piemīt lieliska humora izjūta, reiz ar ironiju izteicās: “Vienu lietu par latviešiem nu gan var teikt – darba tikumu mēs neesam pazaudējuši. Par to pārliecinos ik svētdienas rītu, kad braucu vizitācijās uz lauku draudzēm – dārzi un tīrumi ir cilvēku pilni!”
– Tā vietā, lai ietu uz baznīcu?
– Tieši tā! Var jau arī saprast cilvēkus – varbūt tieši šajā nedēļas nogalē pilsētas radi sabraukuši kartupeļu talkā. Bet vai mēs varētu apgalvot, ka latviešu reliģiozitāte šodien kaut kā īpaši atšķiras no pārējās Eiropas iedzīvotāju reliģiozitātes? Manuprāt, ne. Protams, ir apsveicami, ja cilvēks katru svētdienu apmeklē baznīcu. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka tie, kuri dievnamā parasti iegriežas tikai lielos reliģiskos svētkos, būtu pazaudējuši ticību. Procesi ir līdzīgi visā Eiropā – lēna, bet neatlaidīga sabiedrības sekularizācija, laicīguma nostiprināšanās. Tā vērojama pat tajās zemēs, kur baznīca vismaz formāli nav šķirta no valsts.
– Arī senajās katolicisma citadelēs – Itālijā un Spānijā?
– Tieši šīs abas valstis savulaik piedzīvoja visai dramatisku baznīcas un valsts šķiršanu. Viena no zemēm, kurās saglabāta valsts un baznīcas vienība, ir Lielbritānija. Karaliene Elizabete II joprojām ir anglikāņu baznīcas augstākā vadītāja. Arī Dānijā luterāņu baznīca nav šķirta no valsts, Zviedrijā un Norvēģijā tas notika pavisam nesen. Protams, tas vēl nenozīmē, ka angļi vai skandināvi būtu reliģiozāki par itāļiem vai latviešiem.
Cik Eiropas kristīgā kultūra būs dzīvotspējīga, cik ilgi tā noturēsies – tas atkarīgs no mums pašiem. Ņemsim piemēru no armēņiem, kuri jau septiņpadsmit gadsimtus turas pie savām kristīgajām tradīcijām, pie senās Armēņu baznīcas – par spīti vajāšanām un 1915. gada genocīdam, kad Osmaņu impērijā tika noslepkavoti vai deportēti gandrīz divi miljoni armēņu. Kāpēc viņi joprojām pastāv, kāpēc tauta izdzīvoja? Tie armēņi, kurus esmu saticis, ir teikuši – mēs to darām par spīti pasaulei, lai pierādītu, ka esam un būsim! Tagad bieži piemin islāma draudus, kas mūs gatavojoties aprīt. Bet eiropiešiem ir visas iespējas pastāvēt, mūsu stāvoklis ir daudzkārt drošāks nekā armēņiem pēdējā gadsimtā.
– Saka jau, ka lielākais drauds kristietībai ir nevis islāms, bet gan patērētāju sabiedrība un tās uzspiestais dzīvesveids. Tomēr pavisam nesen, septembra vidū, Vīnes arhibīskaps kardināls Šēnborns sprediķī Sv. Stefana domā brīdināja par islāma draudiem. Tiesa, viņš gan arī norādīja, ka Eiropu apdraud ne islāms pats par sevi un pat ne bēgļi, bet eiropiešu garīgā vienaldzība, kristīgā mantojuma izsīkums, kas mūs var padarīt par vieglu laupījumu.
– Tieši tā! Ar savu vēstījumu kardināls pirmām kārtām vēlējās mobilizēt sev uzticīgos Austrijas kristiešus. Ja apzināmies savu identitāti un vērtības, tad līdzīgi armēņiem esam gatavi tās arī aizstāvēt. Ja ne, tad ko mums sargāt?
