“Viss. Variet iet! Tur jums receptes sarakstītas” – Annas pieredze ar mediķiem, kuri sūta no viena kabineta uz citu 115
Jūsu uzmanībai vēl kāds stāsts par vēl kādas pacientes piedzīvoto, saskaroties ar mediķiem Latvijā. Viņa saka paldies LA.LV, ka par to runājam, jo uzskata, ka šajā jomā tiešām ļoti nepieciešamas pārmaiņas – esot sajūta, ka bez “buldozera” te neiztikt.
Anna saka: “Meklējot palīdzību pie mediķiem, ir sajūta, ka jaunajiem mediķiem vispār nav izpratnes par slimnieka problēmu kopbildi.”
Viņa pastāsta arī kādu konkrētu piedzīvojumu pie acu ārstes Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā. Uz vizīti rindā gaidījusi pusgadu. Beidzot tas brīdis pienācis! Taču pirmā vilšanās piedzīvota, jau rindā gaidot.
Kādam no iepriekšējiem pacientiem māsiņa iznesusi papīru kaudzi, iegrūdusi rokās un aizgājusi. Pacients palicis apjucis, nesaprotot, ko darīt tālāk. Māsiņai tikai noteikusi: “Viss. Variet iet. Tur jums receptes sarakstītas.” Palicis žēl sirmā kunga, taču mirkli vēlāk arī pašai neesot klājies labāk.
“Ieeju kabinetā pie acu ārstes. Pāris vārdi un man uzreiz liek doties pie aparāta. Tad pie cita. Redzu, ka tiek izprintētas krāsainas bildes ar visādiem rimbuļiem un diagrammām. Pie sevis nopriecājos: cik progresīva dakterīte, izmanto jaunās tehnoloģijas. Kad paeju malā no aparātiem, dzirdu: “Labi, pagaidiet tagad ārpusē!”
Tā nu arī es nonācu tādā pašā situācijā kā sirmais kungs pirms manis. Saņēmu kaudzi lapiņu, bet skaidrības, kā man rīkoties tālāk. Vai vizīte pie ārsta nozīmē vien papīru kaudzes saņemšanu? Tā arī neko nedzirdēju, kur ir problēmas, ko vajadzētu darīt citādi.”
Dodoties mājup, Annai neesot bijis nekādas nojausmas, kāpēc viņas redze pasliktinās un ko var darīt. Pa radio sakot, ka jāvēršas pie mediķiem, ja rodas kādas sūdzības, taču, kad to dari, tad “pusgadu gaidītais speciālists pret tevi izturas kā pret traucējošu, garlaicīgu objektu”.
Anna ir sašutusi: “Vienīgi jāiet pie gaišreģēm un tantiņām, vārdotājām – vai kā viņas sauc? Tur vismaz kaut ko pastāsta.”
Šis gan nav vienīgais stāsts Annas pieredzē. Citādi, bet arī ne īpaši labi, gājis pie kāda it kā laba neirologa, ko bija ieteikuši paziņas. Pēc operācijas bijušas problēmas ar kaklu.
“Sagaidu mēnešiem garo rindu, bet daktere laipnā balsī pasaka, ka viņa vairāk orientējas roku neiroloģijā, ieteikšot kādu citu. Vai kāds man bija gatavs atdot par vizīti samaksātos 40 eiro, ja ārste nevarēja palīdzēt? Protams, ka ne.”
Sieviete uzskata, ka būtu tikai normāli, ja neirologiem būtu norādīta specializācija, lai pacients saprastu, pie kura katrā konkrētajā brīdī vērsties, jo to citādi ir grūti uzminēt.
“Šobrīd pat nav vairs svarīgi, kurā Latvijas malā viņš pieņem, bet tā, lai ir kāds ārsts, kas pacientu var kārtīgi izmeklēt. Esmu bijusi jau pie kādiem četriem neirologiem, vizītes ilga dažas minūtes, tas ir viss, ko viņi velta vienam pacientam. Reiz dzirdēju smalkus aprēķinus no ministrijas, kāpēc laiks pie ārsta esot tik ierobežots. Jo esot aprēķins, cik apmeklējumi gadā ārstam jāpieņem. Bet kāpēc neviens eksperts nepēta, cik ārstus jāapmeklē pacientam, lai saņemtu kādu risinājumu savai problēmai?”
Ja arī Tev gadījies saskārties ar neloģiskām situācijām medicīnā, izglītībā, dažādu citu pakalpojumu saņemšanā vai jebkurā citā jomā, raksti mums uz [email protected], lai varam par to pastāstīt arī citiem.
