Viss var būt taisnība, izņemot to, kas tiek drukāts 18
Ingunas Sudrabas vadītā parlamentārā izmeklēšanas komisija turpina vākt noderīgas informācijas apjomu, lai izrieztu krūti sadūšotos vest striķos uz izjautāšanu galvenos KNAB “Rīdzenē” noklausītā materiāla figurantus Šleseru un Lembergu – un tad gan abiem viltniekiem izliktu slazdus!
Noformējot komisijas viedokli, bagātinot zem galvaskausa velvēm patukšos apcirkņus ar uzziņu, kas tā tāda prese un ko tā ziemā ēd, vakar uz sēdi ielūdza pilnvarotos no sugasbrāļu Žurnālistu savienības un asociācijas organizācijām, kas attiecīgi ņēmās viena otru apsmidzināt ar indīgām ķimikālijām.
Sudrabas iemīļotais eksperts un uzticības vīrs, daudzu baisu notikumu aculiecinieks, toksisko atkritumu apkarošanas kampaņu Itālijā pieredzējušais žurnālists Imants Liepiņš kā panteris metās virsū indīgā žurnālā “Ir” nodriķētajam falšumam un nepatiesībām. Ar divi pirkstiem sagrābis melīgā izdevuma eksemplāru, kurā negribas ietīt ne siļķi, publicists Liepiņš, kurš balstās tikai uz pārbaudītu faktu sniegšanu, no Nellijas pļāputašas izkratīja blāķi ar viltus ziņām un fake informāciju, kas nekad nav piepildījusies.
LŽS priekšsēdis Juris Paiders ieturētāk atzina, ka privātas sarunas viesnīcā varētu būt vērptas un ne akurāt izpilinātas no spalvas meistara Aivara Ozoliņa tintnīcas. Bet privātums rada īpašu komunikācijas modeli, kur cilvēka dabā ir pārspīlēti pacelt savu ego pār sarunas partneri, jokoties, dzīt velnu, un jāpiekrīt Paideram, ka viesnīcā tērzējošie oligarhi nudien apveltīti ar bagātu fantāziju. Taču selektīvā izlasē publicēt zem četrām acīm (pie 1 nelūgtas auss) runāto ir nekorektums un galēja neprofesionalitāte.
Ar divu preses metru analīzi komisijai būtu pilnas tiesības nodošanos izmeklēšanai beigt ar pieliktu punktu, ka nevar taču Aināru tiesāt par to, ko viņš dungojis, mazgādamies numura dušā, turklāt no dziedātā nekas nav īstenots – varbūt Šleseram piederējusi rūtiņu dziesmu klade, bet nekad – dienas avīze!
Tomēr otras puses iedarbinātā smagā artilērija, LŽA amatpersonas Rita Ruduša un Anda Rožukalne ar izveicīgu prasmi norādīja uz sazarotajām saitēm, kā “Dienas” un “Mediju nama” vadībā cits pēc cita ielikti dienestnieki no oligarhu ietekmes uzņēmumiem. Ja komisijai nebūtu saprotams, ko KNAB vispār gribējis no krietnajiem ļaudīm Lemberga un Šlesera, tad LŽA pārstāves zināja teikt par indikācijām, ka lielas dienas avīzes ir zem oligarhu, nevis darba kolektīva vai jauku kolēģu kontroles. Tajās esot nodalīti skrīveri, kas apkalpojot slēpto īpašnieku intereses, un rakstu gabali tiek kombinēti. Uz vāka liek smaidoša oligarha foto, bet avīzes pagrabā raksta par kultūru. Rožukalne skumīgi secināja, ka likums diez ko neliedz politiskiem grupējumiem saimniekot pār medijiem, pirkt avīzes, ietekmēt sabiedrisko domu, kurpretī redakcionālā neatkarība ir samērā neaizsargāta.
Tad pie darba ķērās Sudraba ar padotajiem. Policijā ir līdzjūtīgais detektīvs, kurš mainās ar bargo pratinātāju. Arī izmeklēšanas komisijā viens parlamentārs ir flegma, kurš neliktos ne zinis par pupu mizām, labprātāk ierautos stūrītī un netraucēts mielotos ar saldējumu. Otrs ir holeriķis, kurš sašutis, ka kolēgas neizrāda pietiekamu fanātismu, un pa vidu nosvērtā bijusī valsts kontroliere kā persona, kurai ikviens mestos pie kājām atzīties, ka blēdījies un zadzis. “Sliktais” policists dep. Judins gribēja aiz krāgas noķert ekspertu Liepiņu, jautājot – vai jūs pazīstat Aivaru Lembergu? Uz to trenētais, notikumiem bagātais žurnālists atbildēja ar tirādi, ka jautātājs kopš 1998. gada no Sorosa struktūrām saņēmis 120 tūkstošus USD. Pēc paplašas augstos toņos ieturētas debates noskaidrojās, ka Liepiņš ņirgājas par Judinu, bet Lembergu nepazīst.
Kam iešāvās prātā laimīgā doma komisijai talciniekos pielikt konsultantus, paranormālo parādību pētniekus, asumu nogludinātājus! Padomu devēji saprot, kā organizēt darbu, lai pierādītu vajadzīgo galaiznākumu – ka pīle, kas izskatās kā pīle, peld kā pīle un pēkšķ kā pīle – nav pīle! Prātīgie cilvēki nekavējās jautāt un uzvedināt, ka taisni žurnāls “Ir” darbojas ar prettiesiskām manipulācijām un ir zem politiskas ietekmes papēža. Tad deputātu vairākums atviegloti nopūtās, ka notiek vai nenotiek mediju ietekmēšana – nav iespējams izpētīt, un Šlesera prozas lasījumi var turpināties mierīgā noskaņā, uzzinot tikai faktus, nevis izpūstas preses pīles.
Saeimiešiem gan jāuzmanās no KM Mediju politikas nodaļas izperētiem atzinumiem, ka mediju īpašnieku, patiesā labuma guvēju caurskatāmība ir pārāk miglā tīta. Politiķu 2011. gadā zvērētais, ka tiks panākta liela atklātība, finalizējies ar to, ka dati tikpat kā nav pieejami. Bīstamie priekšlikumi, ka patiesā labuma guvēju famīlijas jāatsedz, būtu jānoairē. Oligarhiem nav jābīstas, ka Sudrabas noslēguma runā pēc “Rīdzenes” skaņu celiņa izpētes metīs pleķus uz nevainīgo baltām drānām. Komisijā nodrošinātā vairākumā ir locekļi, kas atzīst – viss var būt taisnība, izņemot to, kas tiek drukāts. Bet žurnālistiem veidos ombudu un vienotu ētikas kodeksu, lai rotācijas mašīnu šakāļi nerietu uz godīgiem cilvēkiem.
