Viss turas uz ierindniekiem. Saruna ar aktieri Rihardu Rudāku 0
Ikgadējā “Spēlmaņu naktī” balvu par mūža ieguldījumu teātrī saņems Valmieras Drāmas teātra aktieris RIHARDS RUDĀKS.
Rihards Rudāks dzimis Neretā, absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Drāmas teātra kursu, bet kopš 1965. gada ir Valmieras teātra aktieris.
Visu darba mūžu bijis nelokāmi uzticīgs Valmieras Drāmas teātrim kā spožajos brīžos, tā dziļajās bedrēs. Šeit 54 gados tapušas vairāk nekā simt lomas pie aptuveni 40 režisoriem – gan Blaumaņa Krustiņš, Čehova tēvocis Vaņa, Čebutikins un Firss, Raiņa Baltais tēvs, Šekspīra karalis Līrs un Polonijs. Nedaudzie sāņsoļi – kino un televīzijas seriālu virzienā.
Teātra vēsturē īpaša vieta ir Riharda Rudāka 1972. gadā nospēlētajai dāņu prinča Hamleta lomai Oļģerta Krodera izrādē “Hamlets”, kas kļuvusi par latviešu modernās režijas virsotni un iemiesojusi arī spilgtu sava laikmeta varoni. 2003. gadā viņš saņēma arī augstāko Latvijas valsts atzinību – Triju Zvaigžņu ordeni.
Kāda ir sajūta, saņemot Mūža balvu?
R. Rudāks: … tāda sajūta nu ir, neko nevar darīt. To, kas nopelnījuši šādu balvu, ir ļoti, ļoti daudz, tādēļ – paldies, bet tajā pašā laikā ir sajūta, ka varbūt kāds cits to pelnījis vairāk. Tomēr tā nav tāda veida sacensība, kas notiek par “Spēlmaņu nakts” balvu nominācijām un uzvarām, bet žūrijas lēmums, kas jārespektē.
Bet jums jau bijušas uzvaras arī šajā sacensībā.
Ir bijušas, bet tajā uzvarēt ir ļoti grūti. Jau tas, ka tiec nominēts, ir liels sasniegums, un kuram kritīs, tā jau ir laimes spēle, loterija. To es ļoti labi saprotu, ka žūrijai vienoties par vienu kandidātu nemaz nav vienkārši.
Pēdējos gados, šķiet, “Spēlmaņu nakts” balvai prestižs audzis. Bija taču gadi, kad nominētie aktieri pat neatnāca uz ceremoniju pārliecināties, vai balvu saņems vai ne…
Teātra pasaule jau nekad nav sastingusi, tur vienmēr ir burbuļošana un virpuļošana. Es tā esmu dzirdējis, lasījis un arī palieku ar savām domām, ka teātris vienmēr attīstās pa spirāli.
Nevar būt, ka kāpj tikai kalnā, ka nav nekāda paklupiena, tas vienkārši nav iespējams.
Domāju, to arī “Spēlmaņu nakts” parāda, ka viss iet pa spirāli uz augšu, uz augšu, un tad pienāk brīdis, kad jāpārvērtē vērtības.
Klupiens kā dabiska procesa sastāvdaļa?
Es domāju, ka jā – kaut gan, godīgi sakot, vairāk turos pie uzskata – kas varbūt nav nemaz pareizs, taču bija tāds domātājs Krišnamurti, kurš sacīja, ka sacensība mākslā nav tas labākais. Kāpēc viņš tā domāja, nevaru pateikt, bet es domāju, ka sacensība mākslā ar laiku kļūst kā tāds pašmērķis. Nevis, teiksim, mākslinieks, kurš domā par dzīves parādībām, par to, kā viņš tās saskata un grib savā skatījumā dalīties ar skatītāju, klausītāju, lasītāju, bet kad izteiksmes forma kļūst galvenā. Tas, kā pārsteigšu, satriekšu skatītāju.
Man jau šķiet, šobrīd teātrī katrs kopj savu līniju un īpaši necenšas nevienu pārspēt. Bija laiks, kad Daile ar Nacionālo teātri sacentās savā starpā, šobrīd, man šķiet, tas nenotiek, un ne tikai tāpēc, ka Dailē iestājusies sava veida krīze.
Tas man šķiet vislabākais, kad cenšas savu līniju saudzēt un uzturēt. Neatkarības pirmajos gados mūsu teātrī bijušas ļoti aktīvas iekšējās diskusijas par to, vai teātrī vajag māksliniecisko vadītāju vai varbūt galveno režisoru, un vai mākslinieciskajam vadītājam noteikti jābūt režisoram, varbūt tas var būt filozofs, kāds spilgts talants scenogrāfijā.
Diskusijas toreiz bija ļoti spriegas, bet ne pie kāda slēdziena nenonācām.
Ne jau vārds svarīgs, bet personība. Man tikai liekas, ka nosaukums “mākslinieciskais vadītājs” ir precīzāks, jo kādēļ vienam režisoram būtu jābūt galvenākam par citiem? Un viņš var arī būt nerežisors, galvenais, lai redz vīziju, kā teātris varētu attīstīties, kādi uzdevumi ir trupai, kādus režisorus viņš vēlas pulcēt ap sevi.
Tad jau arī labāk, ja nav režisors, nav iekšējas sāncensības – atkal šis vārds! – ar citiem režisoriem.
To grūti pateikt, jo teātru praksē pasaulē ir pat piemēri, kad direktori uztur arī teātra māksliniecisko seju. Mums arī ir viens spilgts tāda tipa teātris, pārējie vairāk vai mazāk finansiālu apsvērumu vai spiediena dēļ savu repertuāru nedaudz izlīdzina vārda “ražošana” ietekmē, jo teātris jau arī ir sava veida rūpnīca, produkts jārada arvien jauns, jāskatās, kā skatītāji to pērk vai nepērk.
Bet arī izcilam režisoram, kuram ir savs teātris ar savu vīziju, kāda izrāde var neizdoties, viņš tāpat var būt spiests to noņemt nost. Neviens nav pasargāts no neveiksmes, arī ģēnijs.
Man patīk senais teiciens, ka ārsti savas kļūdas aprok, arhitekti – apstāda ar efejām…
Ko dara aktieris, kā jums šķiet?
To jūs man pastāstiet.
Ko lai dara aktieris, kurš saprot, ka nav varējis kādu lomu pārkost… Ja režisors redz, ka bijusi galīga neveiksme, viņš var to aktieri noņemt, vai nu sakod zobus un ej uz skatuves, kaut arī saproti, ka tas nav bijis tas, ko esi gribējis lomā atklāt, izteikt.
Bet jebkurš darbs jādara godprātīgi.
Tu pats apzinies, ka varēji labāk, ka ir potences, bet neizdevās.
Pieļauju, ka skatītājs var pat nepamanīt aktiera kļūdu.
Jā. Esmu savā garajā praksē saskāries ar gadījumiem, kad skatos uz lomu ar savu skatījumu. Pēc tradīcijas zinu: to pieņemts traktēt noteiktā veidā. Bet tu gribi to lauzt. Saskaņo ar režisoru, viņš piekrīt – iesim tajā virzienā. Bet, lai cik dīvaini būtu, man tā vienu vai divas reizes ir bijis, ka loma neļauj realizēt to, ko esi iecerējis, tā velk kā milzu enerģētisks magnēts atpakaļ pie tā, kas uzrakstīts.
Mēs taču nerunājam par Hamletu?
Nē, bet runa arī ir par klasiku. Man jau nav ko slēpt, runa ir par Aspazijas “Vaideloti”. Man bija pavisam cits priekšstats par krīva tēlu, režisore tam piekrita. Mēģinājumu gaitā šis priekšstats izvērsās, bet arvien vairāk sapratu, ka tieši šī loma pati neļauj aiziet prom no tā, kas uzrakstīts, no ierastā un pierastā.
Tāds enerģētiskais magnēts?
Jā, Aspazijai ir bijis tik spēcīgs enerģētiskais magnēts, ka viņa no grāmatas lapaspusēm vai kā citādi neļauj neko mainīt, velk atpakaļ.
Tieši gribēju jautāt, kurās lomās vieglāk iejusties – vai klasiskajās, kurām ir ļoti daudz dažādu interpretāciju, vai tad, kad pats var būvēt lomu brīvāk, plastiskāk?
Var būt dažādi, bet personīgi man ir ļoti svarīga sadarbība ar režisoru, lai mēs kļūstam domubiedri, tā kā līdzautori tam, ko iestudējam. Bet kā vieglāk – kad ir jānojauc iepriekš izveidoti priekšstati, vai atkal ieraudzīt tēlu tajā, kas tikko uzrakstīts, grūti pateikt. Jo tas, kas uzrakstīts ar vārdiem, dialogiem, ir gara gaismā jāierauga trīs dimensijās.
Viegli nav nedz viens, nedz otrs, bet galā jābūt viegli. Skatītājam jābūt viegli. Jo tas viss jau tiek darīts nevis manis, aktiera vai režisora, bet skatītāja dēļ, lai viņā kaut ko aizkustinātu. Man ir tāds pieņēmums, ka
teātris ir dzīves modelēšana un skatītājs teātrī izdzīvo to, ko savā dzīvē, iespējams, nekad neizdzīvos,
līdz ar to teātra pieredze kļūst par viņa paša dzīves pieredzi.
Jūs nav centušies pārvilināt, teiksim, pēc “Hamleta”, uz Nacionālo teātri, kur kursabiedrs Uldis Dumpis?
Toreiz tā pārvilināšana nebija tik ļoti modē. Pāris reizes ir bijušas sarunas, bet pēc dažu mirkļu pārdomām vienmēr esmu izšķīries par Valmieru. Man liekas… tā uzticība Valmieras teātrim, kas izveidojās pašā sākumā ar Kroderu, bija vērtīgāka par visu, ko es varēju izfantazēties iegūstam citā teātrī. Laikam jau pietika prāta saprast, ka arī tad, ja Valmierā esi Hamlets, nav garantijas, ka Rīgā nebūsi trešais sulainis (pasmaida).
Un tā jūs Valmieras teātrim kā labā laulībā, priekos un bēdās, jo teātrim ir visādi šajos gados gājis, esat palicis uzticīgs…
Vispār jau galvenais priekšnoteikums, man šķiet, visā, kas saistīts ar teātra mākslu, cilvēkam, kas tajā grib darboties, ir pacietība.
Pacietība nav tā īpašība, kuru parasti saista ar radošām personībām.
Jā, man arī bijuši gadījumi, kad aizeju no mēģinājuma vidū un domāju – nākt atpakaļ? Šodien? Rīt? Vispār nākt? Ar savu mīļo Mārīti (režisore Māra Ķimele. – L. K.-Š.) esmu kādreiz ļoti bāries, ar Valentīnu Maculēviču esmu strīdējies – bet par lietu.
Man patīk, kad varu atnest savu piedāvājumu, iedegties par to.
Režisors jau aizdedzina to liesmu, un no viņa arī atkarīgs, vai tā maz vajadzīga, vai viņam vajag, lai es kaut ko pielieku klāt vai tikai izpildu, ko viņš grib. Tā ir milzu starpība.
Valmieras Drāmas teātra mājas lapā, kur par jums rakstīts, ir tāds teikums, ka esat kļuvis par simbolu desmitgadei, kurā iedibinātie ētiskie un estētiskie principi joprojām notur teātra īpašo auru…
Nu… Paldies rakstītājam. Izvilkāt tieši to, par ko ikdienā nedomāju, vai esmu simbols, leģenda vai vienkāršs ierindnieks. Drīzāk sliecos domāt, ka vienkāršs ierindnieks.
Bet uz ierindniekiem jau viss turas.
Un uz ierindniekiem viss turas. Lūk, tā.
Runājot par ētiskajiem un estētiskajiem principiem – katrā teātrī ir savs gars.
Viņš ir ļoti mainīgs – pasaule mainās, teātris – arī. Jā, tas balstās uz tādiem kā mēs –
ne jau es viens esmu tas ētiskais ideāls un simbols
(smejas) –, mūsu ir daudz, to, kas esam palikuši uzticīgi Valmieras teātrim. Tas ir galvenais – uzticība. Mums nav zvaigžņu. Mums ir izcili aktieri, bet nav zvaigžņu sistēmas, prīmu un premjeru. Mūsu teātrī no agrākajiem laikiem vairāk kultivēts domubiedru grupas un ansambļa princips.
Ja tas Neretas puika, kurš negaisā deklamēja “Karali Līru”, būtu zinājis, ko šī profesija ņem un dod – vai viņš tomēr būtu gājis šo ceļu?
Ai, tas ir dažādi. Ir bijušas reizes, kad esmu teicis: otrreiz nē! Bet tad domāju – nav jau nekādas citas izvēles bijis. Ja izvēle būtu bijusi jāizdara par kaut ko citu, laikam būtu nosliecies uz psiholoģisku pētniecību. Taču liktenis man tā visu ir sakārtojis, ka nav bijis par to īpaši daudz jādomā.
