Aizvadītajā sezonā jums vēl viena interesanta loma – dažādi vērtētajā Kirila Serebreņņikova izrādē “Tuvā pilsēta”. Ne viens vien skatītājs bažījās, vai aktrisei Ditai Lūriņai nav fiziski grūti šā vārda tiešā nozīmē, ja viņas varonei uzliek galvā celofāna maisiņu, aptin kaklu. Vai mokas bija lielas? 2
Nē, bet ir dažas nianses. Pie Kirila Serebreņņikova nekad nebiju strādājusi un biju priecīga par iespēju sadarboties. Tā man bija satikšanās arī ar līdz šim neiepazītu autoru (Marjušs Ivaškevičs. – V. K.), kurš bija arī klātienē uz pēdējiem mēģinājumiem un pirmizrādi, satikšanās ar Kasparu Zvīguli, kurš ir atgriezies teātrī. Taču tās fiziskās grūtības nav tik baisas un lielas tāpēc, ka visapkārt valda ļoti uzmanīga attieksme, un Kaspars (spēlē Maniaku. – V. K.) pirmais raugās, lai, Die’s pas’, ar mani kas nenotiek. Kad netīru un plēvēs ievīstītu mani aizvelk aizkulisēs, tur tūlīt apkārt vesela komanda, kas tin ārā un izmisīgām sejām skatās, vai viss ir labi, tad ātri mazgā un vīsta dvieļos. Visas šīs rūpes ir tik siltas un mīļas, ka kompensē arī to brīdi, kad aizturi elpu, lai tevi ietin tajos celofānos. Šķiet, tas viss tāds nieks vien ir.
Nenoliedzami, izrādē izvirzītā tēma par atļaušanos seksuālajā dzīvē un sapņos par to ir ļoti būtiska. Bet kā šķiet jums, vai izrādei un režisoram izdevies to pietiekami uztverami atklāt?
Domāju, ka jā. Esmu runājusi ar daudziem cilvēkiem. Ne viens vien vīrietis man teicis – ak, Dievs, tāda telefona saruna kā izrādes otrajā cēlienā, ir bijusi katram ar savu sievu vai sievieti. Un piezogas doma: ko mēs viens par otru, tuvāko līdzcilvēku, patiesībā zinām? Un kas varbūt stāv aiz tās vienas vai otras vienkāršās, ikdienišķās sarunas par sadzīvi, bērniem, garastāvokli? Kas ir leduskalna neredzamā daļa? Ja izrāde netrāpītu, tādas domas cilvēkiem nerastos. Esmu runājusi arī ar daudziem skatītājiem, vairākums sarunu iesāk ar frāzi – mūsdienās ar tādām lietām nevienu vairs nevar šokēt, bet sarunas turpinājums liecina, cik tomēr šausmīgi cilvēks šokēts. Lai gan es absolūti saprotu, ka var arī negribēties sēdēt zālē un stundām skatīties, kā tev gāž virsū šīs tēmas. Saprotu arī tos, kas sašutuši aiziet pēc pirmās daļas, bet tajā pašā laikā – kaut tēmas atklāsmi ļoti grūti nodalīt no profesionālām kvalitātēm – jāatzīst, ka izrāde ir absolūti profesionāla un neprātīgi talantīgi uztaisīta. Un, protams, ir ļoti dīvaini, ka Kirils un šī izrāde neparādās nevienā nominācijā, kaut Latvijas kontekstā tajā izpaužas augsta režijas profesionalitāte, kuras nereti mums pietrūkst. Mani vienmēr satraucis, ka pliķējam pa plecu dīvaiņiem un ekscentriķiem, ka vēlmē stimulēt jaunus māksliniekus ar ekscentriskām idejām aizmirstam, ka profesionalitātei ir jābūt nevis pāri visam, bet visam pamatā.
