Viss traki reizē zied. Saruna ar Ditu Lūriņu 2
Ar Ditu Lūriņu tiekamies šīgada pēdējo “Skroderdienu” priekšvakarā un brīdi pirms tam, kad aktrise ansambļa “Drama” sastāvā dosies uz Lielbritāniju dziedāt Līgo dziesmas Anglijas latviešiem. Nule aizvadītajā sezonā Dita Lūriņa ir viena no tām sešām skatuves māksliniecēm, kuras nominētas Gada aktrises titulam. Tā ir kategorija, kurā šoreiz valdīja vissīvākā konkurence. Dita Lūriņa balvai izvirzīta par Elzu izrādē “Sieviete” un Trīni izrādē “Trīne” Latvijas Nacionālajā teātrī.
Vai esat parēķinājusi, kuras “Skroderdienas” Indras Rogas iestudējumā nupat nospēlētas?
D. Lūriņa: Ak Dievs, es pat nezinu! Būs jau kāds piektais vai sestais gads. Pa šo laiku man paguvis vēl otrs bērns piedzimt…
Vai jūsu Antonija ir mainījusies?
Kardināli ne, viņa ir traka un dulla joprojām. Un noteikti tam trakumam ir cita garša katru gadu, jo laiks rit un cilvēki mainās. “Silmači” savā ziņā ir labs lakmusa papīriņš, kas uzrāda pārmaiņas mūsos un dvēseles vibrācijas.
Skaistākais, kas aizvadītajā sezonā noticis ar jums pašu?
Sezona izvērtusies bagāta satikšanās brīnumiem. Rudenī tikšanās ar Ināru Slucku (režisore izrādei “Sieviete”, kura nominēta Gada lielās formas izrāžu kategorijā. – V. K.) un Agnesi Vanagu, horeogrāfi, kas arī nominēta par veikumu šajā izrādē, satikšanās ar visu mūsu komandu, maniem brīnišķīgajiem vīriešiem, lieliskajiem kolēģiem. “Sievietes” iestudēšana galīgi nebija vienkāršs process nevienam, bet milzīgs prieks, ka grūtumam tikts pāri un ieguldījums nesis augļus. Šobrīd nerunāju par nominācijām, bet par to, ka izrāde dzīvo.
Kā pašai šķiet – esat gana lutināta ar nominācijām, balvām?
… Kā uz to skatās, par kuru laikposmu runa. Tomēr es teiktu – nē, neesmu pārāk lutināta šajā ziņā, lai gan divas balvas man mājās stāv un trešā ir skatītāju balva, kas ir man ļoti nozīmīga. Savus dvēseles lokus saistībā ar “Spēlmaņu nakti” esmu izgājusi. Bija arī daži ļoti, ļoti sāpīgi gadi, un tā ir vienmēr personiskajā kontekstā, kurā ielūkojamies katrs pats un kas varbūt tādā kopainā nemaz tā neiekrīt acīs… Bet esmu priecīga, ka arī tam esmu izgājusi cauri un šobrīd varu mierīgi skatīties gan uz nominēšanu, gan nenominēšanu. Nu jā, tā samērā mierīgi. Bet, protams, esmu priecīga, man ir patīkami, ka vakar (saruna notiek nākamajā dienā pēc nominantu izziņošanas. – V. K.) man zvanīja, apsveica kolēģi un es varēju citus apsveikt pretī.
Vai arī pašai iekšējā sajūta tāda, ka nominācija pelnīta?
Tas jau ir patīkamākais, ka šoreiz sakrīt manis pašas un žūrijas vērtējums, jo Trīne savukārt bija ļoti liela uzvara pašai pār sevi, un man gribas teikt paldies visiem, kas mani atbalstīja, saprata, cik patiesībā bija ļoti, ļoti smagi.
Tā, protams, ir fiziska detaļa, bet skatītāji novērtēja, ka Dita Lūriņa “Trīnē” visu izrādi norāpo uz ceļiem.
Bet ne jau tur tā grūtība! Paldies Elmāram (“Trīnes” režisors Elmārs Seņkovs. – V. K.) par iespēju veidot Trīni tādu, kādu to izjutu. Kad nonācu līdz ceļiem, tad jau likās, ka pavediens rokā un atlika tikai tālāk šķetināt.
Elmārs Seņkovs Trīni salīdzināja ar mazu dzelteno presi. Vai pati dzeltenos žurnālus lasāt?
“Rimi” pie kases vienmēr izšķirstu, jo ir jau jāredz, vai es tajās lappusēs neesmu kaut kā “noknipsēta”, vai nav jāsūta atbalsta īsziņas kādam no kolēģiem… Bet esmu iemanījusies saprast šo dzeltenās preses tehniku, kur ir skaļš virsraksts, zem kura apakšā satura var arī nebūt. Bieži vien izpūš ziloni no nekā. Tas bija neprātīgi skaisti, kad mana draudzene ieraudzīja to slaveno žurnālu (“Privātā Dzīve” ar rakstu par Mārtiņa Egliena slimošanu. – V. K.) un iesaucās – nezināju, ka tu tik ārkārtīgi braši turies! Bet par to varam arī nerunāt. Ar Mārtiņu tagad, paldies Dievam, viss ir kārtībā, un paldies visiem par atbalstu.
Trīne atgādina par kādu latviešiem raksturīgu ligu – tikko cilvēks no acīm prom, tā draugi, radi un paziņas tūlīt sāk apsūkāt vai visus viņa kauliņus, trin mēles, baumo.
Bet vai tikai pie latviešiem tā? Pie visiem. Kad savā dzīvē kaut kas nav riktīgi un to galīgi negribas šķetināt, tad tik ļoti pārņem vēlme parakņāties citu pasaulē, tas taču ir tik ārkārtīgi aizraujoši. Bet mana Trīne, protams, kaut ko sarunā ne tā, kā vajadzētu. Bet šī aušība ceļas no vienkāršas vēlmes izdzīvot. Citi kaut vai skrien ātrāk, bet Trīnei tas sanāk divreiz lēnāk. Un, ja iztēlojamies lauku dzīves kontekstā, tas ir ļoti skarbi.
